Četras reizes sāk dzīvi no jauna

Dzīve ir skaista, ja tajā proti atrast labas lietas. Lai arī ne vienmēr viss notiek tieši tā, kā mēs vēlamies, jāatceras, ka parasti nebaltajām dienām seko patīkami notikumi, kas atmiņā paliek daudz spilgtāk.

Dzīve ir skaista, ja tajā proti atrast labas lietas. Lai arī ne vienmēr viss notiek tieši tā, kā mēs vēlamies, jāatceras, ka parasti nebaltajām dienām seko patīkami notikumi, kas atmiņā paliek daudz spilgtāk.
Alsviķu iedzīvotāja Valija Klancberga stāsta, ka viņa dzīvi no nulles sākusi četras reizes - pirmo reizi 1940.gadā, apprecoties un ienākot vīra ģimenē, otrreiz 1946.gadā, kad, gaidot trešo atvasi, Klancbergu ģimenei nācās piedzīvot ugunsgrēku, kurā sadega visas ēkas, trešoreiz 1949.gadā, kad viņi devās izsūtījumā, un ceturto reizi 1956.gadā, kad ģimene pēc ilgās prombūtnes varēja atgriezties Latvijā.
Tomēr Valija par dzīvi nesūdzas. Vecumdienās viņas lielākais prieks un lepnums ir trīs bērni, seši mazbērni un deviņi mazmazbērni.
Zvaigznēs ierakstīts
V.Klancberga pasaulē nākusi 1918.gadā, kā viņa pati saka – dzimusi reizē ar Latviju. Bērnību viņa pavadīja netālajās Drukaciema mājās. "Tāpat kā visi tā laika bērni basām kājām gāju ganos. Rītos negribējās celties, raudāju. Tomēr pieradu pie atbildības, iemācījos pildīt pienākumus," stāsta V.Klancberga. Skolas gaitas Valija sāka Alsviķu pamatskolā. Vēlāk viņa mācījās mašīnrakstīšanas un grāmatvežu kursos. Izlasot avīzē darba sludinājumu, meitene devās strādāt uz Tukumu par kancelejas darbinieci. Pirmās darbdienas vakarā Valija devās uz viesībām – darbvede svinēja kāzas.
"Tur satiku savu nākamo vīru Ādolfu. Nezinu, tas bija liktenis vai varbūt zvaigznēs ierakstīta patiesība. Es it kā neticu tādām lietām, arī horoskopiem ne. Ne plānotas, ne gudrotas, bet tā tās lietas notiek," spriež V.Klancberga.
Nolemti izsūtīšanai
Valija turpināja strādāt, tikās ar Ādolfu. Arī viņu attiecībās reizēm iezagās pa kādam strīdam, bet draudzība un mīlestība bija stiprāka. "Tajā laikā visi jau sāka runāt par karu. Atceros 1939.gada pēdējos ulmaņlaika dziesmu svētkus Daugavpilī. Pēcpusdienā uznāca negaiss, melnie mākoņi aizklāja debesis, bija tik tumšs kā vistumšākajā naktī. Karogi locījās, lūza masti. Bija baiga sajūta," atmiņās dalās sirmā sieviete. Ritinot tālāk atmiņu pavedienu, Valija stāsta, ka, tuvojoties šaubīgajiem laikiem, 1940.gadā ar Ādolfu nolēmuši apprecēties. "Vīra tēvam bija 62 hektārus liela zeme, divas kuļmašīnas, gateris. Ienākot vīra ģimenē, palīdzēju veikt dažādus saimniecības darbus," atceras V.Klancberga. Klancbergu ģimene bija turīga.
"Lai arī Ulmani brāķēja, viņš bija labs tautsaimnieks. Sevišķi viņš palīdzēja jaunsaimniekiem. Tomēr nāca cita valdība. Mūs sāka saukt par budžiem, jo mums piederēja zeme un mašīnas. Bija jāmaksā desmitkārtīgi nodokļi. Lai varētu tos samaksāt, pārdevām gan bites, gan aitas, bet galu galā vinnētāji bija tie, kas nodokļus nemaksāja. Viņus uz gadu ielika cietumā. Daudzi vēlāk stāstīja, ka atpirkušies, un ģimene varēja palikt dzimtenē. Tā ir bijis visos laikos. Bet mēs bijām nolemti izsūtīšanai," nopūšas Valija.
Ilgas pēc dzimtenes
Klancbergu ģimenei dzīve turpinājās Tomskas apgabala Šegarkas rajonā. "Kolhozs avansā deva auzu un zirņu miltus. Vārījām kartupeļus, jo tie bija lēti. Badu necietām," stāsta V.Klancberga. Viņa atceras, ka nācās smagi strādāt. "Visur skandināja – ja nemācēsiet strādāt, iemācīsim, ja negribēsiet – piespiedīsim. Ēst vajadzēja, tāpēc mēs strādājām, tikai sievietes nebija radušas iet meža darbos, nebija arī piemērotu apģērbu un apavu, apsaldējām sejas un kājas, tomēr visi bijām laimīgi, ka dzīvi un veseli varējām atgriezties mājās," saka pensionāre. Viņa atceras, kā paši uzbūvējuši savu elektrostaciju, bērni tur uzsākuši skolas gaitas, tomēr ilgas pēc dzimtenes nevarēja remdēt nekas.
"Dzimtene mums prātā palika tāda, kādu mēs to atstājām. Tuvojoties Jāņu dienai, atcerējāmies, kā Latvijā līgojām, sējām sieru, gājām uz pirti. Sibīrijā, vakarā izejot ārā, skatījāmies saulrietā un domājām – tā pati saule, tas pats mēness, bet nesilda nemaz. Ja turp dodas ekskursijā, ir daudz ko redzēt, tur ir skaista daba, bet esot tur piespiedu kārtā, to visu neredzi," secina Valija.
Iemācās aust
Atgriežoties Latvijā, Klancbergu ģimene bija domājusi doties atpakaļ uz Tukumu, bet tur viņus sagaidīja postaža. "Mājas neviens nekopa, dzīvoja līdz brīdim, kad iebruka jumts, un atstāja tās sabrūkam. Redzot šo postažu, nolēmām doties uz manas mātes mājām Alsviķu pagastā," stāsta Valija.
Sieviete stāsta, ka vīrs sākumā strādājis meža darbus, vēlāk vadījis gateri. Pati Valija sākumā strādāja lauku brigādēs, arī par apkopēju, pēc tam noliktavās izdeva rezerves daļas. Dažus gadus vēlāk Klancbergu ģimene pārcēlās uz Alsviķiem. "1968.gadā man bija jādodas uz operāciju. Es vairs nebiju nekāda strādniece. Tajā laikā Alūksnē vāca darbiniekus "Daiļradei". Es noaudu sešus nelielus darbus no stiebriem, lai redz, ko es māku," atceras sirmā sieviete.
Viņa stāsta, ka vajadzējis pildīt plānus, citas audušas, citas adījušas. Vadītāja Uldze Jansone darbiniecēm mācīja kompozīciju, aušanas tehniku un krāsošanu.
"Iemācījos labi aust. Varēju apdāvināt savējos. Vēlāk, kad precējās mazbērni, pūrā varēju dot savus rokdarbus," priecājas Valija.
V.Klancberga stāsta, ka bērni, atgriežoties Latvijā, turpināja mācības Alūksnes un Strautiņu skolās. Dēls mācības turpināja krievu valodā, bet vecākā meita pārgāja uz latviešu skolu. Valija atzīst, ka bērniem bija grūti, tomēr pēc vidusskolas absolvēšanas viņi turpināja mācības augstākajās mācību iestādēs.
Pieraksta atmiņas
V.Klancberga priecājas, ka Dieviņš devis labu veselību. "Gribētos vēl strādāt, jo visu mūžu pierasts strādāt, bet vecums dara savu," saka Valija. Viņas laulātais draugs viņsaulē devās pirms 20 gadiem, tomēr pensionāre nejūtas vientuļa. Šobrīd viņa daudz lasa, pieraksta atmiņas. Ar draudzenēm Valija pārspriež filmas un vērtē jaunākos notikumus. "Dodos uz pasākumiem tautas namā. Turpināšu apmeklēt arī pensionāru savienības sanāksmes," saka V.Klancberga.
Sieviete priecājas, ka viņu bieži apciemo bērni, mazbērni un mazmazbērni. "Mēs esam saticīga un draudzīga ģimene. Lai arī strādājot nebija daudz laika nodarboties ar bērniem, viņi ir izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Viņi redzēja, ka darbs ir pats svarīgākais, tagad to manto arī mazbērni un mazmazbērni," ir pārliecināta pensionāre.

Citu datumu laikraksti

  • Rīkos filozofisku diskusiju

    Bejas interešu klubiņa “Pīlādzis” dalībnieces 22.janvārī pulksten 12.00 filozofiskā diskusijā dalīsies pārdomās par tēmu “Logs”.Bejas interešu...

  • Rosinās pārcelt darbdienas

    Lai efektīvāk izmantotu darba laiku, šodien valdība lems par vairāku 2004.gada darbdienu pārcelšanu.Lai efektīvāk izmantotu darba laiku, šodien...

  • Vēlas zināt iedzīvotāju viedokli

    Ministru kabineta komitejas sēdē apstiprināts Ekonomikas ministrijas projekts “Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes”.Ministru kabineta...