Četrdesmit gados jūtas kā īsta sieviete

Varu iedomāties, ar kādu mīļumu apeniete Līvija Sekača vada stundas skolā, kā viņa skolēniem stāsta par pasauli, ko katrs mēģinām skatīt ar citādākām acīm.

Varu iedomāties, ar kādu mīļumu apeniete Līvija Sekača vada stundas skolā, kā viņa skolēniem stāsta par pasauli, ko katrs mēģinām skatīt ar citādākām acīm. Par sajūtām, ko liek izjust kaut kāds augstākstāvošs spēks, par mīlestību, ko spējam atrast tur, kur, šķiet, ka tā nemaz nevar būt.
Tomēr saruna ar Līviju tik daudz nav par darbu skolā un viņas profesiju, bet par to, ko vēlas sievietes sirds. Un ko tā spēj panākt. Ar lūgšanām. Ar ticību. Ar iekšēju mieru un paļāvību.
Viņa pieder pie tiem retajiem cilvēkiem, kas profesiju izvēlējās bērnībā. "Man bija pieci gadi, kad ciemos bija atbraukusi brāļa krustmāte. Es, uzvilkusi kājās viņas garos zābakus, teicu, ka būšu skolotāja. Citi par to toreiz smējās, bet liktenim laikam labpatikās, ka man jākļūst par skolotāju," stāsta Līvija.
Profesija ielikta šūpulī
Citas intereses Līvijai tā arī skolas laikā neradās, tāpēc viņa izvēlējās studijas Liepājā - kļūt par sākumskolas skolotāju. Arī tas bijis neatkārtojams un skaists laiks vējainā pilsētā pie jūras, no tās un kursabiedrēm nācās šķirties ar asarām acīs. Līvija joko, ka profesija viņai ir ielikta šūpulī. Abas ar četrus gadus vecāko māsu Anitu bērnībā spēlējušas skolu, un Līvija vienmēr mācījusi nopietnus priekšmetus - matemātiku un latviešu valodu, bet māsa - mūziku un sportu.
Savā skolā neatgriezās
Liepnas meitene Līvija pēc augstskolas absolvēšanas nevēlējās atgriezties dzimtajā pagastā un strādāt skolā, kur pati mācījusies. "Man likās, ka nejutīšos tur kā skolotāja. Protams, cienu savus skolotājus, bet tomēr sapratu, ka man jāizvēlas darbs citur," saka L.Sekača.
Otrs variants bija darbs Liepnas internātskolā, kur Līvija bija praksē. Uz turieni viņa nespēja aiziet, jo prakses laikā mājup devusies ar asarām acīs. "Daudzus bērnus man gribējās ņemt līdzi uz mājām. Viņi man jautāja, vai es būšu viņiem mamma. Man būtu grūti tur strādāt," spriež Līvija.
Ir pilngadība Apē
Līvija izvēlējās nākt strādāt uz Apes vidusskolu. 1987.gadā uz Api atbrauca pieci jaunie skolotāji. Kopš tā laika skolotājas Līvija, Sandra Oto un Gita Lonska, kas Apei palikušas uzticīgas, joprojām pratušas saglabāt jaukas un draudzīgas attiecības. Lauku meitenei atnākt uz pilsētu, kaut vai mazu, likās brīnišķīgi. "Saka, ka darba vieta ir jāmaina ik pēc laika. Jūtostā, it kā šajā skolā būtu ieaugusi. Protams, rožainā krāsa, kas bija sākumā, ir pazudusi," saka L.Sekača.
Vairs negribas lidināties
Ape Līvijai iepatikusies jau kopš sākuma, un šogad viņa svin savu pilngadību ar šo pilsētu. Taču tas Līvijai šogad nav galvenais notikums. Nesen viņa svinēja nozīmīgu dzīves jubileju, bet vēl kādam pavisam īpašam notikumam viņa gatavojas gada nogalē. "Es nejūtos, ka apaļa jubileja pienākusi. To tikai izsaka gadskaitlis," saka viņa.
Līvija piekrīt, ka četrdesmit gadi ir kaut kas īpašs. "Tagad jūtos kā īsta sieviete. Varbūt tikai tagad viss dzīvē sāksies. Vairs nav tā, ka gribas lidināties. Daudz ko izvērtēju ar prātu. Bērni ir paaugušies," saka apeniete. Ar Līviju aizrunājamies par pārmaiņām dzīvē, par bieži vien piemeklēto krīzi cilvēka, īpaši vīriešu, dzīvē šajā vecumā. "Viss ir atkarīgs no cilvēka. Mainot vidi un partneri, nekas nemainīsies. Cilvēkam pašam ir jāmainās," saka Līvija.
Varēja visu izjaukt
L.Sekača secina, ka Dievs kārto lietas cilvēka dzīvē, ar to domājot stabilitāti ģimenē un savstarpējo attiecību pilnveidošanu. "Ar pacietību un pazemību esmu to gaidījusi un panākusi. Varbūt ir bijuši brīži, kad vieglāk būtu bijis ar strīdiem ģimeni izjaukt. Licies, ka vieglāk ir dzīvot vienai. Ir bijis smagi," atklāj sieviete. Viņa apstiprina, ka dzīvē viss notiek tad, kad tam jānotiek. Un tieši tad, kad kaut ko vismazāk cilvēks gaida, tas arī piepildās.
Viņa uzskata, ka arī bērniem ir jāsaprot, ka ģimene ir liela vērtība, un jāapzinās, ka oficiāli reģistrētai kopdzīvei ir būtiska nozīme. Līvijas bērniem ir septiņu gadu starpība. Ilvai ir trīspadsmit gadu, Renāram - seši gadi. Bijis viegli, jo Ilva bijusi lielā aukle brālim. "Esmu mamma ar lielu mīlestību. Tagad esmu sapratusi, ka ar to nepietiek. Vajadzīga arī stingrība, lai nerastos visatļautība," saka Līvija.
Slepus iet uz baznīcu
Kad Līvija studējusi Liepājā, viņa sajutusi Dieva aicinājumu. Tolaik, padomju gados, bija liegts apmeklēt dievkalpojumus, taču studentiem tik ļoti gribējies Ziemassvētkos tur būt. Viņi to darījuši paslepus.
"Kad atnācu uz Api, bija grūti pierast, ka pilsētā nav baznīcas. Sapratu, ka nevaru bez tās iztikt. Biju kristīta katoļu baznīcā, bet Apē iesvētījos luterāņu draudzē, kas te izveidojās," saka Līvija.
Viņa vada svētdienas skolas nodarbības četrus līdz desmit gadus veciem bērniem Apē. "Katru rītu un vakaru jāpateicas par to, kas man ir. Tad nevaru pārmest, ka neesmu uzklausīta," atzīst sieviete.
Ar prātu neaptver
Brīvajā laikā Līvija dzied Apes korī un ansamblī, dejo līnijdejas. Nesen pilnveidojusi zināšanas angļu valodā, tāpēc ikdiena pēc darba viņai ir diezgan noslogota.
"Kad negribas neko darīt, visa ģimene ieraušamies gultā, parunājamies vai skatāmies televizoru," saka viņa. Lielākā dāvana Līvijai ir bērni.
"Tad es jūtos laimīga un ja vēl vīrietis ir blakus. Liekas, ka mana dzīve ir piepildīta ar to, kas cilvēkam ir vajadzīgs. Man jāpateicas par to, kas ir dots. Ar prātu to pat neaptveru," saka Līvija.
Lūdz piedošanu
Viņa ir pārliecināta, ka apkārt ir daudz cilvēku, kas par viņu rūpējas. Līvija ir jūtīga pret to, ko citi par viņu domā. "Saprotu, ka mana vājība ir tā, ka esmu sabiedriska. Nevaru nosēdēt mājās, eju dziedāt un dejot. Pārmetu sev, ka nodaru pāri ģimenei, lai gan meita ir tikpat sabiedriska kā es, arī dēls piedalās dažādos pulciņos," stāsta Līvija.
Viņa saprot, ka reizēm, kad ir slikts garastāvoklis, ir pārāk stingra pret skolēniem. Tad Līvija lūdz viņiem piedošanu, ja jūt, ka bijusi netaisna. "Skolā esmu kļuvusi stingrāka, bet dzīvē? Dzīvē ar stingrību nevar panākt tik daudz kā ar mieru," saka L.Sekača.

Citu datumu laikraksti