Čīlē paskatās uz savu dzīvi no malas

Alsviķiete Maija Piekalne no 2012.gada oktobra līdz 2013.gada aprīlim dzīvoja Čīlē, lai palīdzētu savai māsai pieskatīt viņas atvasītes. Tas likās kā nepiepildāms sapnis, kas piepildās tikai vienreiz mūžā – redzēt Čīli, Santjago, Dienvidameriku! Jau ilgāku laiku viņa Latvijā ir bez darba un atzīst, ka tas tiešām nav viegli. Viņa iesaka katram reiz izbraukt kaut vai uz tuvāko novadu, jo ceļošana noteikti palīdz uz savu dzīvi paskatīties no malas. Atgriešanās mājās pēc tik ilgas prombūtnes nebūt nebija viegla.
- Ar ko jūs saskārāties, dodoties uz Čīli?
- Noteikti ar savu baiļu pārvarēšanu. Pirmo reizi mūžā lidoju ar lidmašīnu, un tas bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums, jo man kopā ar pārsēšanos un gaidīšanu bija jālido divas diennaktis. Māsa ļoti palīdzēja un sagatavoja visu, lai es varētu atrast ceļu, izprast, kas un kā notiek lidostās. Ierodoties Čīlē, mani uzreiz pārsteidza kalni. Tos var rādīt fotogrāfijās, taču tas nekad nebūs tā, kā tad, ja tos redz dzīvē. Lai vai cik nogurusi, neizgulējusies biju, kalnu skati vienkārši aizrāva elpu. Un, protams, papildus tam biju laimīga, ka esmu veiksmīgi tikusi galā, ka viena bez izcilām svešvalodu zināšanām pārvarēju šo tālo pārlidojumu. Viens no grūtākajiem pārdzīvojumiem, atrodoties Čīlē, bija atšķirtība no manas ģimenes. Devos pie māsas, ar kuru esam ļoti tuvas, taču mājās palika dzīvesbiedrs un abas meitas. Labi, ka ir internets un var sazināties.
- Kas bija tas dīvainākais, kas jūs pārsteidza Čīlē?
- Sākumā viss likās dīvaini - brīvā dabā aug puķes, ko mēs stādām, čubinām puķu podos. Tur bija arī dīvaini koki – lapas it kā kļavu, bet augļi līdzīgi kastanim, alvejai tur ir milzīgas lapas. Bet visiespaidīgākais - visapkārt pie horizonta redzami lielie, fascinējošie Andu kalni! Protams, vēl arī karstums. Tur gan gaiss ir citādāks - vieglāks. Ja Latvijā pie plus 26 grādiem ir smags gaiss, tad Čīlē tik smags gaiss kļūst  tikai pie plus 40. Dīvaini ir arī čīliešu ēšanas paradumi. Viņi gaļu cep lielos gabalos, kurus negriež. Nogaršoju arī nacionālos ēdienus. “Cazuela de vacuna” ir liellopu zupa, kurā liek veselus dārzeņus. Tad ir ilgi jāgaida, kamēr būs gatava. Nesapratu, kāpēc viņi vienkārši nesagriež produktus, kas visu šo procesu padarītu ātrāku. “Pastel de chocho” ir kukurūzas kūka - māla podiņos saliek malto gaļu ar rozīnēm un daudz sīpoliem, kam virsū liek sablenderētu kukurūzu ar pienu un cukuru, vārdu sakot, sāļais ēdiens kopā ar saldo. Vasaras karstumā populārs ēdiens ir “Mote con huesillos” - auzu graudi aprikožu sulā. Šis dzēriens ir atvēsinošs un reizē arī barojošs. “Emapanada” ir tas pats, kas pie mums pīrādziņi, bet tikai lielāki, ar sieru, jūras veltēm, liellopu gaļu, rozīnēm, olīvām vai vārītu olu.
Ļoti neierastas bija arī zemestrīces. Filmās jau rāda, ka tās vienmēr ir milzīgas, bet, paldies Dievam, es tādas nepiedzīvoju. Čīlē zemestrīces nopietnāk ņem vērā, ja tās  pārsniedz piecas balles, bet līdz tam tie skaitoties tikai pazemes grūdieni. Pirmo reizi pat to neizjutu pārāk spēcīgi, varbūt tikai mazliet pašūpoja, nesapratu, kas nav tā, kā vajag. Prasīju māsai, vai tad tas ir viss!? Kopumā piedzīvoju sešas zemestrīces, un dažas no tām bija spēcīgākas. Redzēju arī kustamies lampu un izjutu lielāku šūpošanos. Visbaisāk bija to izjust naktī, jo tu guli, bet pamosties no tā, ka viss šūpojas, sienas brakšķ. Vismaz tagad zinu, kas tas ir, un tās sajūtas pat nav aprakstāmas. Tu it kā esi stabils, nekrīti, bet apkārt viss tā kā sakustas, sagrīļojas.
Dīvaina Čīlē ir arī lietu kārtība. Tā, piemēram, mums kaut kas salūza mašīnā un mēs to aizvedām uz servisu. Viņiem ir rindas, un mums pateica, ka mūsu automašīnu remontēs pēc divām nedēļām, taču mašīnu tik un tā mums atpakaļ nedeva. Tās divas nedēļas mēs taču varētu vēl braukt, bet viņi teica, ka nedrīkstot vis - mašīnai vienkārši jāstāv pie viņiem un jāgaida rindā.
- Jūs piedalījāties arī latviešu saliedēšanā Čīlē.
- Visiespaidīgākie pasākumi, kuri visvairāk palikuši atmiņā pa šiem sešiem mēnešiem, ir latviešu kopā sanākšanas pasākumi, piemēram San Cristobal kalnā Imanta Ziedoņa piemiņas pasākums. Labi atceros arī Santjago notikušo Septīto Eiropas Savienības un Latīņamerikas un Karību valstu kopienas samitu, kad notika tikšanās ar Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Andri Teikmani un Amerikas un Karību valstu nodaļas vadītāju Daci Rutku. Vakars notika vienā no restorāniem, kurā čīlieši sniedz koncertus ar tautisku tematiku, lai visiem ārzemju viesiem rastos priekšstats, kāda ir viņu kultūra. Tas vakars bija vienkārši skaists, iepazinu vairāk ziemeļu, centrālās un  dienvidu Čīles atšķirības, bija iespēja baudīt brīnišķīgo Lieldienu salu dejotāju uzstāšanos. Pēc vienas dienas mums, latviešiem, bija nākamais pasākums - Latvijas Goda konsulāta atvēršana, kurā piedalījās jau iepriekšminētās personas un Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Latvijā, visticamāk, nebūtu iespējams viņu satikt, paspiest viņam roku un tāpat vien aprunāties, bet te man bija tāda iespēja. Čīlē latvieši sanāk kopā uz lielākiem Latvijas svētkiem, piemēram, uz Jāņiem, kaut gan tad Čīlē ir ziema. Viņi spēlē teātri, iesaista arī savus ģimenes locekļus. Sanāk kopā arī uz 18.novembra svētkiem, kad Latvijas goda konsule Ilze Kuzjukeviča ietērpjas savā tautas tērpā.
- Kādi ir Čīles iedzīvotāji?
- Cilvēki ir daudz smaidīgāki, bet to var saprast, jo viņiem tur ir gan vairāk saules, gan arī labāki dzīves apstākļi. Cilvēki tur vēlas iepazīties un runāties. Stāstījām, ka esam no Latvijas, bet daudzi uzreiz iedomājās, ka tai ir kaut kāda saistība ar Krieviju. Tad mums nācās skaidrot. Bija patīkami, ka viņus tiešām interesēja, kur mēs atrodamies. Reiz parkā iepazināmies ar kādu sievieti gados, kura parkā bija ar savu sunīti. Viņai kādreiz bijusi saskarsme ar Krieviju, bet viņa zināja arī, kur ir Latvija. Kad parkā satikāmies, vienmēr sveicinājāmies un viņas paziņas jautāja viņai, kas tad mēs tādas esot. Viņa vienmēr ar lepnumu atbildēja: “Tās ir manas draudzenes no Latvijas!” Viņa bija dusmīga, ja kāds nezināja, kur tā atrodas. Tas, protams, bija patīkami. Latvijā cilvēki ir citādāki, mēs bieži vien domājam, kā tik otram iekniebt, kā un ko aprunāt. Skumji arī tas, ka šeit nav darba iespēju, tu neesi nevienam citam vajadzīgs. Bez pazīšanās darbu ir ļoti grūti dabūt.
- Kāpēc latvieši dodas uz Čīli?
- Uz Čīli nedodas tikai darba dēļ, kā tas nereti notiek, dodoties, piemēram, uz Angliju. Uz Čīli cilvēkus drīzāk aizved mīlestība! Pārsvarā tas ir tieši šis iemesls. Gadās, ka cilvēki iepazīstas pavisam kaut kur citur, bet viens no viņiem ir no Čīles un tad nu pāris kopā dodas uz Čīli. Jāatzīst, ka parasti jau neviens nedodas uz Latviju, kaut gan manas māsas vīrs ir sajūsmā par Latvijas dabu, mežiem. Kad viņš atbrauc, vedam viņu sēņot, ko Čīlē nedara. Viņiem mūsu daba ir kaut kas unikāls, taču nezinu gan, vai viņi kādreiz brauktu uz dzīvi šeit. Māsas vīrs strādā kalnos, bet Latvijā tādu nav. Arī algas, salīdzinot ar to, ko pelna Čīlē, pie mums ir vienkārši smieklīgas.
- Kādas ir lielākās grūtības, esot bezdarbniecei?
- Sāp sirds par to, ka nevaru palīdzēt bērniem tā, kā gribētos. Laiks, kamēr nav darba, ir grūts, taču arī strādāt par minimālo algu būtu grūti, jo, saliekot visus aprēķinus, visus izdevumus, maksājumus, bērniem skolām, galā sanāk, ka man pašai vispār nekas nepaliek. Man svarīgi strādāt ne tikai tāpēc, lai tikai man būtu darbs, bet arī tāpēc, lai es varētu atbalstīt ģimeni un varētu bērnus izskolot. Ir skumji, ka nevari atbalstīt savējos. Tas noteikti nav viegli, it sevišķi tad, ja visu laiku esi strādājis, bet nu kādu ilgāku laiku esi bez darba. Vecākā meita Jana jau otro gadu mācās Daugavpils Universitātē par sporta skolotāju, treneri. Viņa arī spēlē basketbolu universitātes komandā un arī Ziemeļvidzemes līgā. Maijā viņa dosies uz Bulgāriju mācību apmaiņas braucienā. Jaunākā meita Laura šogad sāka mācīties par būvinženieri Jelgavas Universitātē. Arī vīratēvs bija būvinženieris, bet mans tētis bija tehniskais inženieris, varbūt tieši tādēļ meitai šī interese jau ir iedzimta. Man tas ir galvenais – būt viņām par vienmēr pieejamu atbalstu.
- Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
- Pavasarī nemaz nevaru tuvu rādīties ziedu stādu veikaliem, jo man gribas iegādāties daudz un visus, bet rocība neļauj. Manās mājās nav tādas klasiskas puķu dobes, jo es visas puķes stādu visāda lieluma podos, interesantos traukos. Tad es tās varu pārvietot, cik tik uziet. Mūsu mājas atrodas ļoti skaistā kalnainā vietā. Tā ir tāda kā paradīze zemes virsū - skaisti dabasskati, viss horizonts pie kājām. Bieži vien man gadās, ka ieraugu kādu stādu un domāju - nu kur gan es to stādīšu, bet nevaru nepaņemt.
Meitas mani pieradinājušas pie basketbola, un nu es esmu kļuvusi par basketbola fani. Bieži vien dodos skatīties spēles uz Alūksni. Man patīk arī braukt ar mašīnu, kā nekā mans tētis Arnis bija rallists. Tā ceļa brīvība mani ļoti saista.
- Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
- Noteikti vēlos atrast darbu. Es sevi saucu par papīru tārpiņu, jo man ļoti patīk strādāt ar papīriem, lietvedību un grāmatvedību, bet, protams, nebaidos arī uzsākt kaut ko jaunu. Vienmēr cenšos izurbties visam neskaidrajam pati, man šķiet, ka tā ir vieglāk.  Noteikti gribu pabeigt augstskolu, jo līdz pabeigšanai man atlika vien uzrakstīt diplomdarbu, kuru gan dažādu apstākļu dēļ man tā arī nebija izdevības uzrakstīt. Tas ir mans sapnis, kuram gan vajag naudu, bet bez darba tas ir ļoti sarežģīti, un sanāk tāds apburtais loks.
Protams, gribu arī ceļot, bet nezinu gan, vai kādreiz vēl došos uz Čīli, jo tas ir ļoti dārgi. Noteikti iesaku visiem kaut kur aizdoties, kaut vai ar savu ģimeni uz kādu tuvējo pagastu. Lai saliedētos un ieraudzītu pasauli citādāk, nebūt nav nepieciešams tik daudz. ◆

vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Maija Piekalne.
◆ Dzimšanas gads: 1972.gada 17.maijs.
◆ Izglītība: nepabeigta augstākā finanšu jomā.
◆ Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedrs Arvis, vecākā meita Jana un jaunākā – Laura.
◆ Hobiji: ceļošana, adīšana, krustvārdu mīklu minēšana, basketbols.

Citu datumu laikraksti

  • Audzina trīs mazmazmeitas

    Audzina trīs mazmazmeitas

    “Visu mūžu esmu audzinājusi bērnus: vispirms savus trīs, tad māsas meitu, dēla trīs bērnus un tagad – mazmazmeitas,” atzīst Liepnas pagasta...

  • Mudina uz veselīgāku dzīvesveidu

    Mudina uz veselīgāku dzīvesveidu

    Šonedēļ “Food Union” piena dzēriena zīmols Rasēns sakarā ar kampaņu “Kustība par kustību” viesojās Strautiņu pamatskolā. Bērni varēja kopā ar Rasēnu...

  • Alūksnē būs “Tumšas-gaišas dienas”

    Alūksnes pilsētas tautas namā 8.decembrī pulksten 16.00 ar jaunu programmu, jaunu mūzikas albumu un jaunām dziesmām viesosies “Brīnumskapis”. Pārsla...

  • Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi! 7

    Laima, par mums lem(i), sargā mūsu zemi!

    Kopš senseniem laikiem cilvēki ir dzīvojuši simbolu un tēlu pasaulē, kur garīgais un ikdienišķais ir cieši savijies. Simboli, ko veido latviskās jeb...

  • Afiša

    15.novembrī ◆ 13.00 Alūksnes pilsētas tautas namā - Latvijas dzimšanas dienai veltīts bērnu koncerts „Mana Latvija”. 15.novembrī ◆ 18.00 Alūksnes...

  • Korim “Trapene” -  jauna vadītāja

    Korim “Trapene” - jauna vadītāja

    Sieviešu korim “Trapene” kopš oktobra ir jauna vadītāja – Gaujienas mūzikas un mākslas skolas direktore Ilze Dāve. Viņa uzņēmusies kora vadību kora...

  • Atrast sevī mieru 6

    Atrast sevī mieru

    Vizītkarte◆ Vārds, uzvārds: Ieva Vimba.◆ Dzimusi: 1962.gada 1.janvārī Salas pagastā.◆ Izglītība: augstākā.◆ Ģimene: meitas Elīna, Terēze un Annija. ◆...

  • Alūksne īsumā

    Maliena ◆ Sagaidot pagasta skolas 140 gadu jubileju, tajā ir iekārtota Aļa jeb rakstnieka Aleksandra Pelēča istaba. Plāksne pie ēkas vēsta, ka tā ir...

  • Pusaudžiem nav grūti iegādāties alkoholu

    Pagājušajā nedēļā Alūksnes iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektori devās kārtējā reidā, lai pārbaudītu, kā pārdevēji ievēro aizliegumu tirgot...