Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cilvēka un akmens tuvība

Bērnībā kaimiņu mājas saimnieks Kārkliņu Kārlis bieži mēdza teikt: “... man zeme dega zem kājām..., un tad man zeme dega zem kājām...”.

Bērnībā kaimiņu mājas saimnieks Kārkliņu Kārlis bieži mēdza teikt: "... man zeme dega zem kājām..., un tad man zeme dega zem kājām..." Gadu gaitā, pārlapojot daudzas grāmatas, uzzināju, ka visiem mums zeme deg zem kājām ne vien pārnestā, bet arī tiešā nozīmē: augsnes nogulumieži, granīts, bazalts un tad magma - elles karstums, šķidra masa, virs kuras uz 13 plātnēm peld zeme, upes, jūras, okeāni.
Nekad nekas nav mierā: plātnes plīst, triecas cita citai virsū, dreb zeme, rodas kalni, salas okeānos, darbojas vulkāni, dzimst akmeņi, pulsē geizeri.
Latviju sauc par Māras zemi, jo zemestrīcēs posts mūs nav skāris, Skandināviju gan, un šļūdonis no turienes atnesis mums akmeņus. Sākās cilvēka tuvība ar akmeni: akmens cirvis, bultas un šķēpa uzgalis palīdzēja gūt panākumus medībās, gāzt kokus, celt mītnes, kur kopā ar uguni pārlaist ziemas salu, asināt prātu no akmens līdz bronzas un dzelzs laikmetam.
Bērnības akmens
Bija toreiz man mazs "akmens laikmetiņš". Kaimiņmāju birzītes malā pie liela akmens tikos ar Kārkliņu puiku Zigfrīdu pusdienlaikā, kad viņa tēvs Kārlis un māte Berta bija diendusā. Berta, kupla un skaļa sieva, bet Kārlis - tievs un garš pusmūža vīrs. Viņi man atgādināja Burbuļmātes priekos un bēdās nonākušo ģimeni, par kuru "Jaunākās Ziņas" publicēja jautrus turpinājumus, reklamējot veļas pulveri "Borsil". Dēlēns Zigfrīds, boksterējot "Borsil baltais", bija pat lasīt iemācījies.
No lielā akmens skrējām uz dīķi peldēties, mežiņā kāpām eglē, lai paraudzītos, cik lieli vārnu bērni izauguši. Vērojām zaļās vārnas, kuras bija ierīkojušas ligzdu liela bērza dobumā.
Kādudien, šaudoties ar kaķenēm mērķī, dzirdēju Bertas skaļo balsi: "U - ū! Ziprīd, nāc mājās! Pankokas izcepu, nāc mājās!" Zigfrīds sadrūma: "Kad būšu paēdis pankokas, māte mani sūtīs dārzu ravēt un šķīt runkuļlapas cūkām."
Rudenī kaimiņmājās ieradās akmeņu spridzinātājs, jauns, liela auguma vīrs ar apaļiem tērauda kaltiem āmuriem un pulvera maisiņiem. Mēs kā dadži lipām klāt akmeņu spridzinātājam Krišam, kurš uzģērba garu ādas skoteli, grozīja lielos akmeņus ar bomi, lai pulveris pa "šķiedru iet", kala, mērīja, kalumu iztīrīja, izslaucīja, iebēra pulveri, blietēja lādiņu ar sīkām ķieģeļa druskām, tad teica: "Puikas, projām, simts soļus projām!" Pats gan viņš palika tuvāk. Rībiens, dūmi! Jozām skatīt, kas noticis ar akmeni. Tas bija pāršķēlies vairākās daļās, plēsiena vietās mirdzēja sīki spoži kristāliņi.
Toruden sākām iet Pīlāgu skolā: kilometrs pa lielceļu, pāri Rīgas - Rūjienas dzelzceļa pārbrauktuvei, divi kilometri pa meža un lauku ceļu garām Leišu mājas vecajai rijai un lielajai liepai, kuras dobumā putni vija ligzdas.
Skola celta no kaltiem akmeņiem un ķieģeļiem. Skolas ārējām durvīm neparasts rokturis - resna līkumota misiņa caurule. (Pēc pusgadsimta, kad apmeklēju dzimto skolu, ārdurvis bija tās pašas - ar misiņa cauruli). Pēc pāris nedēļām norunājām tikties pie lielā akmens. Gāju svētdienas rītā un ieraudzīju, ka akmens saspridzināts. Zigfrīds stāvēja blakus un raudāja. Mūsu bērnības akmeni iemūrēja Kārkliņu jaunā pagraba sienā.
Akmeņu šaušana
Sena lauksaimniecības nedēļraksta "Zemkopis" 1896.gada izdevumā ar interesi lasīju J.Pāvila rakstu par akmeņu šaušanu: "Šinīs laikos, kur meži tapuši reti un koki dārgi, daudzi lauksaimnieki sāk celt tikai mūra ēkas. Kā galvenais būves materiāls uzskatāmi akmeņi, kas visvieglāk plēšami ar pulveri. Daži gan dedzina akmeņus ar uguni, bet tas tāds knibekļa darbs, un neba visi akmeņi labi plīst - tādus tēviņus pat ar pulveri diezgan spridzināt, kamēr dabon gabalos." Autors pastāsta, ka akmeņu kalšanai kalts gatavojams no pēdu garas tērauda stangas, kuras gals nokaļams kā ķīlis. Vajadzīgs smags āmurs īsā kātā. Kaļot, kalts grozāms apkārt, lejot caurumā ūdeni. Smidzināšanai lietot prastākas zortes pulveri - rupjo, pa pusrubli mārciņā. Caurumā bērt triju plinšu lādiņus.
"Zemkopī" bija vēl viens "notikuma sprādziens" - raksts par Romanovu dzimtas pēdējā cara Nikolaja kronēšanu. Viena rindkopa par to: "Līdz ar kronēšanu valdnieks pārvēršas par tā kunga svaidīto: Dieva vietnieku virs zemes. Kristīgas pareizticības baznīcai augstākais kalps mūsu valdnieku svaidījis ar svēto elju, un līdz ar to mūsu cars savai tautai vairs neparādās kā valsts galva vienīgi pēc cilvēcīgiem likumiem, bet kā Dieva gribas izpildītājs, pret kura prātu neviens pavalstnieks nedrīkst saslieties, ja tas negrib krist vislielākā grēkā..."
"Guberņas zemnieki cer uz cara žēlastību, lai ļautu viņiem pašu spēkiem dzīties pēc lauksaimniecības uzplaukšanas."
Kāda sakritība! Kaimiņvalstī Krievijā atkal tuvojas "cara kronēšana". Varbūt divgalvainais ērglis kļūs draudzīgāks?
Amatnieku meistarība
Seno celtnieku rokās bija akmeņi, ķieģeļi un kaļķu java. Kūpēja kaļķu cepļi, spridzināja un plēsa akmeņus. Cik taisnas un izturīgas sienas vecajām akmens celtnēm! Pamestajās vecsaimniecībās akmens mūri vēl šodien spītē lietum un salam.
Tūkstošiem cilvēku gājuši garām divām akmens celtnēm Alūksnē - Dārza ielā 8 un 5. Pēdējā, šķiet, no laika gala bijuši veikali. Pirms pusgadsimta tur tirgoja vecs apsviedīgs vīrs, allaž smaidīgs: "Lūdzu, ko vēlaties? Varu piedāvāt vēl..." Šolaik akmens namiņā ir veikals "Mētra", kas tirgo galvenokārt saimniecības preces. Pārdevējas lēš, ka namiņam ir apmēram simts gadi. Mūrī dažos akmeņos ir kaltu pēdas. Tie spridzināti tāpat kā mans bērnības akmens.
Dārza ielas 8.namiņa senais akmens mūris ir sarkanīgs. Jumtam ir mūsdienīgs segums. Durvju ailes velvētas, durvīm dižas kolēģa kaltas eņģes. Agrāk tur bija patērētāju biedrības noliktava, milti, cukurs, apavi un citas preces. Namiņš privatizēts. Veikalā "Tālava" ir galvenokārt apkures ierīces: kamīni no Čehijas, Vācijas, Austrijas. Pārdevēja Tamāra stāsta, kā tīrījusi resnās ar cirvi apdarinātās sijas. Bēniņos atrasti zirgu pakavi. Tamāra apgalvo, ka barons šo zirgu stalli cēlis pirms 200 gadiem. Pārdevēja piebilst: "Te ir laba aura. Dažreiz rītos atnāku saīgusi, bet tas drīz pāriet, jo veikalā viss dabas materiāls: akmens, kaļķis, koks.
Jautāju, vai saltā ziemā aukstums nekož mūrim cauri? Pārdevēja atteic, ka bijis ziemā sals - grādi trīsdesmit, vakarā kamīns izkurējies, bet no rīta veikals vēl bijis diezgan silts. Akmens mūris esot 70 centimetrus biezs.
"Tālavas" turpinājumā vēl viens veikals - "Paradīzes cenas" (reklāmas triks). Jautāju pārdevējai, vai Alūksnē ir arī veikals "Elles cenas". Pārdevēja neziņā smaida. Vai gan paradīze var pastāvēt bez elles un tirdzniecība bez reklāmas?
Čūskas akmens
Sešdesmito gadu nogalē Žurnālistu savienības radošajā komandējumā man bija izdevība nokļūt Urālos un stāvēt ar vienu kāju Eiropā un otru - Āzijā, būt Azbestā, Miasā (pasaules minerālu rezervātā), Uralmašā un Magņitogorskas domnās.
Azbestā izkāpu no autobusa svētdienas rītā. Nokļuvu līdz milzīgam atklātam karjeram, bet tur bija klusums. Sardze, sirma sibīriete, atļāva man nokāpt pa platām dēļu kāpnēm karjerā un apskatīt to Azbestas brīnumu. Vēroju iežu slāņus, kas gan tur bija? Beidzot zem ekskavatoru kāpurķēžu sliedes ieraudzīju baltas šķiedras, kas radušās no zaļa akmens slānīša. Ekskavatora kausa grābienā - Urālu daudzveidīgā bagātība, bet tuvējā bagātināšanas rūpnīcā iegūst tikai azbestu. Samalto smalkni izmanto ceļu bruģēšanai. Netālu no karjera satiku bārdainu vīrieti, kurš koka muldā sijāja smalkni no neizlīdzinātas kaudzes. Sveicināju, novēlēju dievpalīgu. Večuks, mazliet izbrīnījies, raudzījās manī. Jautāju, vai izdodas mazliet iesijāt. Vīrs izvilka no kabatas mazu ādas maisiņu, atraisīja un izbēra saturu uz plaukstas. Sapratāmies bez vārdiem - zelta smiltis. Sibīrietis pastāstīja, ka zaļo minerālu, no kā iegūst azbestu, sauc par čūskas akmeni.
Dārgakmeņu paradīzē
Miasā nokļuvu novembra pirmajās dienās. Urālos bērzi bija šķīrušies no lapu dzeltenās rotas. Sīko zariņu baltums atgādināja mežģīnes. (Mūsu bērzu sīkie zariņi ir brūni violeti, bet tur - balti). Rezervāta pārvaldē inženieris ģeologs Pēteris Nikolajevičs paskaidroja, ka minerālu muzejs slēgts - tūrisma sezona beigusies, gidi atvaļinājumā. Brīdi vērojis manu sarūgtinājumu, ģeologs izlēma - 10 000 tūristu vasarā apmeklējuši Miasu. Vienam no tālās Latvijas viņš atļaušot apmeklēt rezervāta sirdi - pusdārgakmeņu un dārgakmeņu raktuves. Kopā ar jaunu puisi - ģeologu Ivanu - klejojām pa kokos ieaugušām pakalnītēm, tur bija gan jaunas, gan vecas raktuves: koši zaļais amazonīts ar baltiem lāsumiem, zilais lazurīts, rozīgais rodonīds, brūnganīgā daudzveidīgā jašma, dzidrais florīts, melnais obsidiāns. Vēl un vēl... Raktuvēs iztraucējām dārgakmeņu zagļus, viņi aizbēga.
Kad atgriezāmies, iegājām nelielā akmeņu darbnīcā, kur rosījās divi pusmūža vīri. Viņi piedāvāja suvenīrus - nelielus slīpētus pusdārgakmeņu gabaliņus - krāšņus akmens ziedus. Pats interesantākais man šķita ebreju akmens: dūmkvarca melnas rakstu zīmes, gluži kā ebreju Bībelē - Torā.
Kolumba ola uz bruņurupuča muguras
Kad laukos uzsāka meliorāciju, tīrumu malās uzradās jauni akmens krāvumi un dižakmeņi. Tu vari apskatīt simtiem akmeņu un palikt vienaldzīgs, bet viens tevi savaldzina, tad vēl viens... Tu vēlies to pacelt, aizvest mājās. Tā rodas akmeņu kolekcionārs. Es neesmu kolekcionārs, bet mazs "ismiņš" - "akmenismiņš" - man ir bijis. Esmu pavēlis, pacēlis un iedabūjis automašīnā dažus skaistuļus. Pēdējais vedums bija liela granīta ola. Ekskavatora kauss to bija nostūmis sānis kādā nelielā grants karjerā. Stop, pietiek!
Sieva Irēna ierosināja, ka viņa vēlētos "Kolumba olu" nolikt ar tievgali uz bruņurupuča muguras. Man iepatikās šī ideja. Irēna, ģeogrāfijas skolotāja ģimnāzijā, palīdzējusi apgūt zināšanas vairāku paaudžu bērniem.
Ziemassvētki un Jaungads ir labu vēlējumu un apdāvināšanas laiks. Sudraba un zelta gredzeni ar dārgakmeņiem ir dāvana ar mīlestību un sirdssiltumu - cilvēka un akmens tuvība.

Citu datumu laikraksti

  • Pirms svētkiem augstskolā paplašina telpas

    Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes studiju centram ir paplašinātas telpas, izveidojot lielāku biblitēku.Rīgas Pedagoģijas...

  • Aicina apvienoties bronhiālās astmas slimniekus

    Latvijas Astmas un alerģijas biedrība izteikusi priekšlikumu tās nodaļu veidot arī Alūksnē. Latvijā biedrība darbojas jau trīspadsmit gadus un tai ir...

  • Vanadzēni svinēs svētkus

    “Daugavas Vanagi Latvijā” Alūksnes nodaļa Alūksnes tautas namā 28.decembrī pulksten 10.00 vanadzēniem rīko svētku pasākumu."Daugavas Vanagi Latvijā"...

  • Velk bluķi un dedzina grēkus

    Mālupes pagastā kultūras darbinieki ceturtdien organizēja nebijušu pasākumu - bluķa vilkšanu pa pagasta iestādēm, lai aizdzītu visus ļaunos...

  • Skatlogus rotā savam un klientu priekam

    Iestājoties krēslai, pilsētas ielās iedegas laternas, arī veikalu skatlogos sāk mirdzēt sveču liesmiņas un daudzkrāsainas lampiņas.Iestājoties...

  • Iepazīst mazpulka radošo darbu

    Ziemeru 29.mazpulka dalībnieku projekti guvuši atzinību ne tikai Alūksnes rajonā, bet ir pazīstami arī valstī. Ar viņu veikumu pamatskolā un pagastā...