Cilvēks cilvēkam - Dievs … vilks … cilvēks

Mēs cits citam varam būt gan velns, gan eņģelis. Mēs dāvājam labo un ļauno.

Mēs cits citam varam būt gan velns, gan eņģelis. Mēs dāvājam labo un ļauno. Bet gadās, ka mūsu attieksme ir pilnīgi vienaldzīga. Tādi cilvēki mūsu atmiņā nepaliek. Mēs labprāt pie atmiņu ugunskura aicinām tos, kuri mūsu dzīvē ir darījuši kaut ko labu.
Savā fotoalbumā visbiežāk meklējam tās sejas, kuras arī pēc gadiem mūs uzrunā, aicina, apmīļo, pamudina.
No tālienes pretī nāk mana skolotāja, kādas mazas lauku skolas direktore. Viņa atbrien cauri gadiem, atnāk grūtuma brīžos. Atnāk, lai sasildītu ne vien rokas, bet arī sirdi. Toreiz man bieži zuda cimdi un skolotāja nereti aizdeva savējos. Mēs bijām nerātni, bet viņa mums bija kā māte, nekad nezaudēja sirds siltumu. Ar mīļumu sejā pretī raugās toreizējā lauksaimniecības pārvaldes galvenā zootehniķe Rūtiņa Birziņa.
Es viņas labestību esmu smēlusi gadu. Pie viņas uzsāku darba gaitas Ilzenē. Rūtiņa stāvēja līdzās ar padomu, uzmundrinājumu, mīļu smaidu. Nekad no viņas nedzirdēju skarbāku vārdu, ja arī viss nebija izdarīts tā, kā vajadzēja. Arī padomu nekad neliedza, neaizbildinājās ar nevaļu, vienmēr centās manas domas ievirzīt pareizā gultnē. Viņa vienmēr man ticēja vai vismaz centās ticēt. Kaut vai toreiz, kad abas gājām pa ganībām pārbaudīt zelmeni un pievesto ūdeni. Viena muca bija tukša, es pakāpos un teicu, ka ūdens gana. Vēlāk saplūcu viņai pīpenes kā kompensāciju par šo mānīšanos, bet turpmāk ūdens šajā mucā ganību vistālākajā stūrī nekad netrūka. Kad es viņai jautāju, kur viņa ņem tik daudz spēka un savaldības, lai paliktu tāda balta un tīra, lai dotu tik daudziem padomu, viņa man atbildēja: "Jāstrādā!". Tāpat kā toreiz skolā skolotāja teica: "Jāstrādā un jāmācās!". Un man gribas atkal apsolīt, ka tā arī būs! Viss, kas manī labs, ir daļa no jums abām, no jūsu labestības.
Uz ceļa vasarīgā tērpā stāv, neliela auguma sieviete ar gaišiem matiem, zilām acīm, kurās staro prieks un maigums. Mēs bijām kopā dažas stundas, bet atceroties sirdī ienāk saule un domas kā putni lido debesīs ar jautājumu: "Kur esi?" Atbildes nav, ir tikai atmiņas.
Es viņu satiku, kad mācījos sestajā klasē. Satiku ceļā, satiku nelaimē. Toreiz dzīvoju Cēsu rajonā un brīvlaikā ciemojos pie māsas Lietuvas pierobežā. Katru reizi māsa mani pavadīja līdz Rīgai, bet vienreiz gadījās tā, ka ceļā devos viena. Pēkšņi man palika slikti. Galva liecās zemāk, zemāk un kļuva smaga kā svina pielieta. Tajā mirklī sajutu vieglu pieskārienu. Ar pūlēm atvēru acis un ieraudzīju pār sevi pārliekušos sievieti. "Meitenīt, vai tev slikti?" viņa jautāja.
Nākamajā pieturā izkāpām. Aizgājām ēnā zem koka. Viņa paklāja zālē jaku, apguldīja mani, apsēdās blakus. Tā mēs iepazināmies. Viņu sauca Aldute. Man palika labāk. Brīdi vēl pasēdējām, tad viņa apturēja mašīnu, un mēs devāmies uz Rīgu. Bet arī te viņa baidījās mani vienu laist tālāk, par to no sirds nopriecājos. Viņa noglāstīja manu galvu un teica: "Audz liela, mācies, palīdzi cilvēkiem."
No tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Esmu izaugusi, dažādos ceļos esmu bijusi, ar dažādiem cilvēkiem esmu runājusies, bet Alduti neesmu satikusi. Viņa palika tur, uz ceļa, bet vārdi, ko Aldute teica, klusi skan sirdī vēl tagad. Viņas pasniegtā draudzīgā roka kā mīksts lakats silda dvēseli. Raugoties šajās un vēl citās mīļajās sejās, man atkal un atkal ir jādomā - kāpēc citi, brienot cauri māla zemes smagumam, ziemas skaudrumam, vasaras svelmēm, paliek pelēcīgi, citi turpretī - balti kā bērzu birztala? Kāpēc vienus tikai paciešam, bet citus gaidām? Kāpēc vieni ņem, bet citi dod? Kā viņi spēj paturēt pašu galveno -pienākuma apziņu un sirds siltumu?

Citu datumu laikraksti

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...

  • Latvijas premjeram daudz darba

    Uzticības balsojums valdībai Saeimā pierādīja, ka valdošā politisko partiju koalīcija šobrīd ir imūna pret “Jaunā laika” un “Tēvzemei un...

  • Bibliotēka saņem jaunas grāmatas

    Kultūrkapitāla fonds ir atbalstījis divus Veclaicenes bibliotēkas projektus, kas paredz iegādāties jaunas grāmatas.Kultūrkapitāla fonds ir...

  • Dārznieka jāņuzāles ir rododendri

    Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē rododendrus.Alūksnietis Jānis Mukstiņš gandrīz pusi no dzīves gadiem audzē...

  • Asinis nodevis 108 reizes

    Alūksnietis Aleksandrs Filatovs nākamnedēļ saņems Veselības ministra Rinalda Muciņa parakstītu Atzinības rakstu, jo ir Alūksnes rajona donors, kas...

  • Kļūdu labojums

    10.jūnija laikraksta informācijā „Vienīgā skola valstī saņem ASV atbalstu” nepareizi minēts, ka remontdarbiem Alūksnes sākumskolā paredzēti 3 miljoni...

  • Cilvēkiem palīdz nedomājot

    Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts, ka ir jāpalīdz cilvēkiem, tādēļ arī viņš ir izvēlējies būt donors.Alūksnietis Māris Voskis ir pārliecināts,...