Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cilvēks – dzīvnieka draugs un ārsts

Rītdien Alūksnes muzejā pulksten 12.00 atklās veterināro darbinieku organizētu izstādi “Ārsts ārstē cilvēkus, veterinārārsts – cilvēci”. Izstāde veltīta Pasaules veterinārajai dienai. Savu pieredzi, strādājot šajā jomā, aicinājām atklāt arī pieredzējušo veterinārārsti Guntu Supi. Viņa savu dzīvi šai profesijai velta kopš astoņdesmitajiem gadiem.
Izstādē Alūksnes muzejā varēs redzēt arī G.Supes atnesto eksponātu – īpašas govju nagu griežamās stangas. Mūsdienās tehnika sen jau ir mainījusies, bet izstādē varēs aplūkot arī citus interesantus eksponātus. Tā būs arī laba iespēja vērot veterinārijas nozares attīstību, kas kā jebkura medicīnas nozare attīstās diezgan strauji.

Jau bērnībā dakterēja dzīvniekus
G.Supe stāsta, ka bērnību pavadījusi lauku mājās Litenē. “Laukos bija dzīvnieki un bija jāatrod kādas nodarbes. Bērnībā dakterēju dzīvniekus, un pēc 8.klases absolvēšanas mana skolotāja ieteica mācīties par zootehniķi. Mani gan sabiedēja tas, ka, strādājot šajā nozarē, būtu jāstrādā ar dokumentiem. Tā dēvētās “papīru lietas” gan man nepatika, un tā nu izdomāju mācīties par veterinārārsti,” par savu izvēli stāsta G.Supe. No 1976. līdz 1980.gadam viņa mācījās Smiltenes sovhoztehnikumā, bet 1980.gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur viņa mācījās piecus gadus, un par veterinārārsti Alūksnē G.Supe strādā jau kopš 1986.gada. “Vispirms strādāju Dzīvnieku slimību apkarošanas stacijā, kura tagad skaitās Veterinārā pārvalde. Nostrādāju līdz pat 2001.gadam, darba specifika ļāva strādāt arī dažādos pagastos. Esmu strādājusi par veterinārārsti SIA “Vistako”, bet nu jau aptuveni piekto gadu strādāju zemnieku saimniecības “Priedkalni” veterinārajā aptiekā un ambulancē Alūksnē,” stāsta G.Supe.

“Vecā kaluma” veterinārārste
Grūtākais šajā darbā ir tas, ka veterinārārsts, kā jebkurš cits ārsts, ir pakļauts diezgan saspringtai dzīvei. “Tu nekad nezini, kad kādam tevi ievajadzēsies. Agrāk nebija mobilo tālruņu un komunikācija nebija tik intensīva, bet tagad telefons ir vienmēr blakām,” stāsta G.Supe. Tiesa, lai arī komunikācija kļuvusi daudz operatīvāka, dzīvnieku tomēr ir palicis mazāk. G.Supe ir tā dēvētā “vecā kaluma” veterinārārste un atšķirībā no jaunās paaudzes veterinārārstiem vairāk specializējas lielo dzīvnieku ārstēšanā. “Jaunās paaudzes veterinārārsti pārsvarā ārstē mazos dzīvniekus - suņus, kaķus un citus zvērus. Mēs mācījāmies laikā, kad vairāk tika mācīts par lielajiem lopiem – govīm un zirgiem,” teic G.Supe. Tieši šo lielo dzīvnieku arī paliek mazāk, jo daudzi savas saimniecības izvēlas likvidēt. Laukos gandrīz katram ir sunītis vai kaķītis, bet liellopi ir aizvien retāk sastopami. “Tāda ir tā realitāte,” noteic G.Supe.

Visgrūtākais - veikt eitanāziju
G.Supe atzīst - šis darbs nav tikai fiziski izaicinošs, bet arī emocionāli. Visgrūtākais ir veikt eitanāziju jeb iemidzināšanu. “Ir zvēriņi, kuri ir veci vai ļoti slimi, un tādos gadījumos šis solis atvieglo dzīvnieka ciešanas. Taču ir arī reizes, kad saimnieki atnes pilnībā veselu dzīvnieku un saka, ka vēlas to iemidzināt, jo dzīves apstākļi neļauj vairs dzīvnieku turēt. Varbūt dzīvnieks kļuvis agresīvāks vai arī paši saimnieki dodas strādāt uz ārzemēm un nav, kur dzīvnieciņu atstāt. Protams, ir sāpīgi, bet ir vienkārši jāsaņemas un jādara. No vienas puses, protams, ir labāk, ja dzīvnieciņu iemidzina, nevis vienkārši pamet novārgšanai, piemēram, dārza mājiņā. Tomēr tik un tā šie gadījumi ir smagi,” stāsta G.Supe.

Gandarījums par palīdzību
Veselu dzīvnieku iemidzināšana ir likumīga, un katrs saimnieks var parakstīt atļauju par to, ka viņš vēlas veikt eitanāziju savam mīlulim. Šāds pakalpojums gan izmaksā diezgan dārgi, un nereti cilvēki brīnās, kāpēc tā, bet G.Supe atzīst - veikt eitanāziju nav tikai fizisks process, bet arī ļoti emocionāls. “Dakterim tas ir psiholoģiski smagi,” atzīst veterinārārste. Pašreiz gan, par laimi, nav vērojama tendence iemidzināt veselus dzīvniekus, taču reiz Alūksnē tā bijusi aktualitāte. “Situācija saasinājās, kad no Alūksnes projām gāja armijas daļa, jo tad daudzi veda savus sunīšus šeit. Viņiem nebija iespējas paņemt līdzi savus mājdzīvniekus, tāpēc bija jāizdara šāda izvēle,” stāsta G.Supe. Sāpīgi ir arī gadījumi, kad jāsaskaras ar dzīvniekiem, kuri acīm redzami ir atstāti novārtā. G.Supe savā praksē ir redzējusi arī nobadinātus zirgus un govis. “Ir nācies iet daudz kam cauri. Nereti šādas situācijas rodas tāpēc, ka pašiem cilvēkiem nav finansiālu iespēju. Daļēji tā ir arī vienaldzība, taču es uzskatu, ka dzīvnieks nav jātur, ja nespēj viņu uzturēt,” teic G.Supe. Tomēr kā lielāko gandarījumu šajā darbā viņa min sajūtu, ka dzīvniekam ir palīdzēts. “Ir prieks, ka saimnieki piezvana un pastāsta, ka dzīvniekam klājas labi,” stāsta G.Supe.

Ķeizargrieziens govij
G.Supei vienreiz nācies veikt arī ķeizargriezienu govij. Tolaik viņa strādājusi Veterinārajā pārvaldē un kopā ar kolēģiem nācās palīdzēt kādai gotiņai. “Gotiņas saimnieki lūdza, lai vismaz teliņš paliek dzīvs, taču mums izdevās izglābt arī pašas gotiņas dzīvību,” atceras G.Supe. Viņa atzīst, ka liellopiem operācijas nebūt netiek veiktas bieži, jo cilvēkiem laukos nav tādas maksātspējas. “Tagad ar šādām lietām vairāk nodarbojas veterinārārsti no citurienes. Mums tuvākais ir dakteris Agnis Kuprišs no Smiltenes. Šis darbs ir fiziski smags, un ar to ir jārēķinās,” teic G.Supe. Savā prakses laikā viņai ir nācies saskarties ar dažādiem gadījumiem. Reiz pie viņas tika atnesta šinšilla, kurai arī tika sniegta palīdzība. G.Supe palīdz arī kaķiem, suņiem, mājas seskiem un citiem zvēriem, taču atzīst, ka operācijas šādiem dzīvniekiem viņa neveic - tam daudz piemērotāki ir jaunās paaudzes veterinārārsti.

Veterinārija piedzīvojusi lielas pārmaiņas
“Šodien veterinārija ir krasi mainījusies. Ir klīnikas, jauna aparatūra un diagnozes var uzstādīt ātrāk un precīzāk. Tagad veterinārijas studenti ir daudz zinošāki kaķu un suņu ārstēšanā. Ir arī tādi, kuri specializējas liellopu ārstēšanā. Katrs var izvēlēties savu virzienu, un ir pieejamas tik tiešām labas klīnikas,” teic G.Supe. Lai arī darbs veterinārijas nozarē ir smags, G.Supe atzīst, ka arī viņas vaļasprieki saistās ar dzīvniekiem un nekur jau no sava aicinājuma nevar aizbēgt. Vieni no mīļākajiem G.Supei ir tieši zirgi, bet mājās mieru palīdz uzturēt divi mīlīgi runči – Čikis un Princis. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts 2

    Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts  9

    (Turpinās no 1.lappuses) Alūksnes novada dome jau februārī nosūtīja vēstuli Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, lai izprastu, vai “Simoni”...

  • Heroīns pie mums un kaimiņos

    Heroīns pie mums un kaimiņos

    Dzīvojot mazpilsētā, nereti var šķist, ka te nav problēmu ar narkotikām. Varbūt kāds uzsmēķē marihuānu, kāds apēd halucinogēnās sēnes, paretam ieceļo...

  • Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Tradicionālās mākslas zāģēšanas sacensības-plenērs “Ierūcini zāģi un ļaujies fantāzijai!” motorzāģu pavēlniekus Jaunalūksnes pagasta Bejā pulcēs...

  • Ar Mātes pienu

    Ar Mātes pienu

    Vismistiskākais šajā pasaulē ir dzīvības un nāves jautājums. Jautājums par to, ko spēj zinātne un kas tai nav tverams. Akadēmiķis Ivars Kalviņš...

  • Horoskopi

    8. – 14.aprīlisAuns ◆ Papildu ienākumi ļaus piepildīt kādu sen kārotu vēlmi. Spēcīgs enerģijas lādiņš tiks gūts dodoties nelielā braucienā....

  • Papildinās zivju krājumus

    Papildinās zivju krājumus

    Alūksnes novada pašvaldības aģentūrai “Alja” atbalstīti trīs projekti zivju resursu papildināšanai no Valsts zivju fonda līdzekļiem. Zivju krājumi ar...