Cimdi kā latvieša vizītkarte

Turpinās no 1.lappuses

Daudzas ar cimdiem saistītās tradīcijas līdz mūsdienām ir izzudušas, tomēr salīdzinājumā ar citām kaimiņu zemēm latvieši saglabājuši bagātīgas cimdu kolekcijas. Izrādās, ka senākais cimds atrasts jau 13.gadsimtā – darināts adatas pinumā, bet šī tehnika kopš 18.gadsimta Latvijā vairs netika lietota.

Sargā, nes laimi un silda
Viss cimdos ieadītais vēl šodien nav atšifrēts. Cimds ir sava veida liecība par cilvēka attieksmi pret dzīvi, dabu, par visu, kas mums apkārt. Aplūkojot izstādē “Cimdotā Malēnija” redzamos cimdus, var manīt, ka tajos ir ļoti daudz latviešu spēka rakstu zīmju, dažādu zīmējumu, kas saistīti ar dabas un mitoloģiskajiem spēkiem. Tie sargā valkātāju, nes laimi un silda. “Pateicoties daiļamata meistares Zaigas Staršinskas radiniekiem, mūsu bibliotēkā ir iespēja priecāties par skaistiem, krāšņiem un ļoti dažādiem cimdiem. Z.Staršinska tuvākā un tālākā apkārtnē pazīstama kā Malienas pamatskolas bijusī rokdarbu skolotāja,“ stāstīja Alūksnes pilsētas bibliotēkas direktore Iveta Ozoliņa.
Alūksnes pusē ir daudz čaklu meistaru, kuri ada cimdus, bet Z.Staršinskas atstātais cimdu pūrs patiesi ir ļoti neparasts un atšķirīgs. Tas ir spilgts apliecinājums, ka adīšana ir viena no latviskās identitātes zīmēm.

Cimdi arī Raimondam Paulam
Cimdu krāsās un rakstos latvieši ielikuši daudz prieka un izdomas. Z.Staršinska ar saviem darbiem piedalījusies vairākās izstādēs. “Pirmā simts cimdu pāru izstāde notika Malienas pamatskolā 2010.gadā, bet pēc pāris gadiem jau sekoja nākamie uzadītie cimdu pāri. Nu mēs varam aplūkot 200 cimdu pārus!” teica I.Ozoliņa un piebilda, ka šajos cimdos Z.Staršinska ieadījusi latvju rakstus un dabas ainavas, daži no tiem ir dekoratīvi.
Šo kolekciju īpašu dara tas, ka simts pāri veltīti dažādiem latviešu māksliniekiem, dziedātājiem, piemēram, Raimondam Paulam, Viktoram Lapčenokam, Normundam Rutulim, Edgaram Liepiņam un daudziem citiem. “Z.Staršinska kādā senā intervijā teikusi: “Mākslinieki ir tie, kuri dara mūsu dzīvi pilnvērtīgāku, laimīgāku. Es noadītos cimdus aizsūtu viņiem uz jubilejām, lai iepriecinātu. Vislielākais gandarījums ir tad, kad man piezvana, izrāda savu prieku un pasaka paldies.” Rakstus cimdiem viņa esot gudrojusi pati, lai tie atšķirtos un simbolizētu konkrēto cilvēku,” zināja stāstīt bibliotēkas direktore. To, kuram daiļamata meistare adījusi cimdus, viņa izjutusi ar visu dvēseli. Lai arī Z.Staršinska jau aizgājusi aizsaulē, šis viņas pūrs ceļo. Mūsu katra pienākums ir uzturēt un cienīt šo latviešu tradīciju.

Vienmēr sirdī mīļā
vecmāmiņa
Parasti šāda veida rokdarbos meistares ieadījušas savu dvēseli, pasauli un domas. Izstādes atklāšanas pasākumā daži apmeklētāji bija ieradušies ar savu cimdu stāstiem. Pārsvarā tie bija par vecmāmiņām, kuras bijušas čaklas rokdarbnieces. “Mana vecmamma visu mūžu bija lauku saimniece, kopa savu sētu, bija liela rokdarbniece. Tie bija jaukākie vakari, kad, iestājoties tumsai, istabā tika ienests vērpjamais ratiņš un viņa šķeterēja dziju. Man, mazai meitenei, bija jāuzmana kamoli,” par saviem līdzpaņemtajiem cimdiem stāstīja Alūksnes pilsētas bibliotēkas komplektēšanas un apstrādes nodaļas vadītāja Sandra Avotiņa. Viņa uzsvēra, ka tieši šīs ir jaukākās bērnības atmiņas un novēlēja, lai visiem būtu tik mīļas vecmāmiņas, kurām, pie priekšautiem pieglaužoties, varētu visu izstāstīt.
Alūksnietes Valdas Freimanes vecmāmiņa bijusi tik smalku rokdarbu meistare, ka ar šādiem darbiem varētu piedalīties arī izstādēs. V.Freimane dalījās ar jauku stāstu par kādu īpašu krāsu. “Man nekad nav patikusi rozā krāsa, bet vecmamma adīja ļoti daudz ko tieši šajā krāsā. Kad aizsaulē aizgāja mana mamma, man bija milzīgs zaudējums. Vienā brīdī sajutu to, ka ir aizgājusi ne tikai mamma, bet arī vecāmāte. Es paņēmu dziju un vecmāmiņai par godu pati noadīju rozā cimdu pāri – tas man vienmēr liek atcerēties savus mīļos cilvēkus,” atklāta bija V.Freimane.

Eksperimentē un apgūst ko jaunu
Daudzus no amatiem mums iemāca mūsu vecāki, vecvecāki. Tāpat ir arī alūksnietei Velgai Ozolai, kura mīlestību pret rokdarbiem mantojusi no savas mammas. Viņa bija tērpusies mammas adītajā kleitā un atnesusi viņas adītos cimdu pārus. “Es ģimenē biju jaunākā meita, bet arī vecākie brāļi prata adīt! Arī mana meita no savas vecmammas iemācījās šo skaisto nodarbi,” piebilda V.Ozola, kura arī pati ir aktīva adītāja un savus darinātos cimdus parasti nodod labdarībai. Atnesto cimdu klāsts bija dažāds. Mūsdienās tie ir mazāk folklorizēti, tā vairāk ir katras adītājas izdoma.
Arī alūksniete Dzintra Andrejeva atzina, ka viņa labprāt eksperimentē un apgūst ko jaunu. “Es nenoniecinu savas tautas bagātības, bet man vienmēr ir gribējies pamēģināt ko netradicionālāku. Adīšanas pamatus apguvu skolā, jo bija jādomā par apģērbu. Vecmammai laukos bija dažādu krāsu dzijas kamoliņi, no kuriem tad arī tapa mani pirmie rokdarbi,” stāstīja Dz.Andrejeva, kurai visu laiku patīkot kaut ko darīt, tāpēc adīšana esot viņai ļoti piemērota. Viņa piebilda, ka vairākus gadus ada arī plecu lakatus mežģīņrakstos.

Ieada cimdos veiksmi un gudrību
Lai tiktu pie jaunrades, ļoti cītīgi jāizpēta pagātne. Rokdarbniece Gunta Ļuļe ir pētījusi senos rakstus un tehniku, lai radītu ko jaunu. Katrs viņas adītais cimdu pāris ir citādāks. “Viena no manām rakstura īpašībām ir spītība, tāpēc allaž mēģinu noskaidrot, kādā tehnikā tapis konkrētais cimds, jo arī pati ko tādu vēlos noadīt. Senajos etnogrāfiskajos cimdos ir iešifrēti dažādi dzīves gājumi un gudrības. Es ticu, ka latvju zīmēm ir spēks, tās var pasargāt cilvēku no ļauna. Piemēram, mana vecmāmiņa maniem bērniem noadījusi cimdus ar zalkša zīmi, novēlot viņiem veiksmi un gudrību,” stāstīja G.Ļuļe. Ļoti daudzi no viņas rokdarbiem jau atraduši savus saimniekus. “Tas ir latvieša niķis – ja man kaut kas ir un kādam citam arī vajag, tad mājās nekas nepaliek!” secināja rokdarbniece, kura ar saviem adītajiem cimdiem piedalījusies arī starptautiskā konferencē. “Mūsu cimdu tradīcijas augstu vērtē arī ārpus valsts robežām. Latvieši pret tiem izturas ar lielu svētību un bijību,” zināja stāstīt G.Ļuļe un neslēpa prieku, ka Latvijas simtgadē šis mantojums ir godā celts un cildināts. Viņa visiem novēlēja sirsnīgi pavadīt valsts svētkus, baltu ziemu, bet galvenais, lai visiem ir siltas rokas un siltas sirdis!

Citu datumu laikraksti

  • Jautrība asprātīgā komēdijā

    Jautrība asprātīgā komēdijā

    Alūksnes Kultūras centrā 9.novembrī pulksten 19.00 skatītājus priecēs komēdija “Silvija”. Izrādes režisors un aktieris Voldemārs Šoriņš amerikāņu...

  • Spēks no bitēm 4

    Spēks no bitēm

    Jaunlaicenes pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība “Auguļi” ir viena no retajām Alūksnes novadā, kas pircējiem piedāvā krēmveida medu. Biškopības...

  • Atklāj disku golfa laukumu

    Atklāj disku golfa laukumu

    Alūksnes novada sporta centrā “Mežinieki” pagājušajā svētdienā alūksniešiem un pilsētas viesiem kopā ar ģimeni un draugiem lieliskos laika apstākļos...

  • Par to, ko atļaujamies

    Šonedēļ divu dienu laikā notikuši divi gadījumi par “Alūksnes Ziņu” darbību, kas raisa pārdomas. Par to, ko atļaujamies (kādas personas ieskatā - par...

  • Kā vērtēt vēlēšanu rezultātus?

    Aizvadītajā nedēļā 954 vēlēšanu iecirkņos Latvijā un 121 vēlēšanu iecirknī ārvalstīs notika 13.Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanu iecirkņos savu balsi...

  • Vēlēšanas atgādina aklo randiņu vai veikala reklāmu

    Šogad 13.Saeimas vēlēšanas mūsu pusē iekrita vienā dienā ar svecīšu vakaru. Savu balsi nodevu iepriekšējā dienā, jo nekādi to nevarēju savienot ar...