Cinisms nav pieaugšanas pazīme

Pirms kāda laika man nozaga velosipēdu. Tādu, kuru it kā nemaz nebūtu vērts zagt – manu veco un sirdsmīļo “Turist”, kuru pirku “latgalītē” par 20 latiem, kad studēju Rīgā. Gan mani draugi, gan arī policijā man atgādināja, ka velosipēdu diez vai atradīs, taču manī bija kaut kāda pārliecības vai spītības dzirksts – es ticēju, ka Ļohu (tā sauc manu velosipēdu, jo pirku to no vīra, vārdā Ļoha) atradīs. Un atrada arī! Pēc vairāk nekā mēneša man piezvanīja no policijas un teica, ka Ļoha ir atrasts pie kādām garāžām. Aizsteidzos turp vēja spārniem, un tur nu tas bija – mans Ļoha ar nu jau citām riepām un mazliet paskādētu stūri. Biju neizsakāmi laimīga! Un ne tikai par Ļohas atrašanu, bet arī par to, ka varēju visiem tiem, kuri neticēja, beidzot pierādīt, ka dažreiz ticēšana nebūt nav kas muļķīgs un naivs. Bieži vien esam dzirdējuši, ka par šo sapņot nevaram, par šo domāt nevaram, jo tas jau nav reāli, un tā tālāk. Un es nezinu, kāpēc, bet šādās reizēs manī vienmēr rodas spīts – gan jau redzēsim, ka lietām var arī ticēt! Un var! Protams, varēja arī Ļohu neatrast, taču šī stāsta būtība nav tajā. Būtība ir mūsu attieksmē – kā mēs bieži vien savu skepticismu uzskatām par reālismu. Nez kurš mums ir iestāstījis, ka tā dzīvot ir pareizāk, bet citādi domājošie ir sapņotāji, dīvaiņi un pārāk pa gaisu lidojoši. Kaut kā ar gadiem mums šķiet, ka cinisms ir pieauguša cilvēka labākā kvalitāte un sapņi ir tikai bērniem vai tiem, kuriem ir daudz naudas. Lai paši noticētu dažreiz neticamajam, mēs piepildām savu dzīvi ar seriāliem un filmām, kurās arī notiek neticamas lietas. Mēs aizpildām to caurumu savā vēlmē noticēt ar citu fantāzijām, bet par savējām aizmirstam, jo mēs taču nedrīkstam fantazēt, mēs taču esam reālisti. Un es tiešām uzskatu, ka nav pat svarīgi rezultāti - notiek vai nenotiek lietas, bet mūsu attieksme, mūsu nostāja. Un tā pati par sevi jau ir dzīvi pārmainoša. Dzīvē gadās vilties, un neviens no mums no tā nav pasargāts. Dzīvē gadās arī ko zaudēt, un ne vienmēr tās ir tikai lietas. Gadās visādi, taču vai tas nozīmē, ka mums ir jāpārstāj ticēt? Gadās, ka dzīvē iemācāmies neuzticēties cilvēkiem, bet līdz ar to aizmirstam arī uzticēties sev. Tieši šo ticību mums būtu jāatgūst – sev pašiem, saviem sapņiem. Un vēl svarīgāk, kas jāmācās arī man, neaizrādīt tiem, kuri tic. Arī es nereti gribu cilvēkiem pateikt – tas jau skan nereāli, diez vai tu spēsi... Un par to man ir vislielākais kauns. Kaut kā dzīve mūs ievelk visus cinisma virpulī, bet mums visiem tam būtu jāturas pretī. Nenogalināsim ne savus, ne citu sapņus! Ļausim lietām ritēt savu gaitu, kādiem sapņiem piepildīties, kādiem nomirt dabīgā nāvē, bet pāri visam – atskārtīsim, ka mūsu it kā reālismam nav nekādas varas pār dzīvi un cinisms nepadara nevienu no mums pieaugušāku. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Dažās sekundēs paliek bez mājām 3

    Dažās sekundēs paliek bez mājām  6

    3.septembra vakaru Torņa ielas 15.nama iedzīvotāji Alūksnē neaizmirsīs ilgi, jo gāzes eksplozija dažu sekunžu laikā bez mājām atstāja 15 dzīvokļu...

  • Lepojas ar  gardām kūkām 2

    Lepojas ar gardām kūkām

    Linda Barkovska: “Galvenais noslēpums kūku gatavošanā – patīk pašai un prieks, ja citiem garšo!”Apes novada kūku cepējas savas prasmes nesen izrādīja...

  • Mīlošs vīrs sievai un tēvs  divām meitām 2

    Mīlošs vīrs sievai un tēvs divām meitām

    Būt par vecākiem, iespējams, ir grūtākais, taču arī vislabāk atalgotais darbs pasaulē. Un, tikai nomainoties paaudzēm, varēs novērtēt, kā šis darbs...

  • Paši savas laimes kalēji

    Paši savas laimes kalēji

    Alūksnes Kultūras centrā noritējušas divu dienu mācības “Mazo un vidējo uzņēmumu darbības uzsākšana, investīciju piesaiste, tirgus segmenta...

  • Būs atvieglojumi nekustamā īpašuma nodoklim

    Alūksnes novada pašvaldība izdos jaunus saistošos noteikumus, kas noteic atvieglojumus nekustamā īpašuma nodokļa maksātājiem Alūksnes novadā....

  • Apē atgriežas  Elīnas Zālītes skulptūra

    Apē atgriežas Elīnas Zālītes skulptūra

    Rakstnieces, dzejnieces, prozaiķes un tulkotājas Elīnas Zālītes skulptūra atgriezusies savā vietā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas – pateicoties...