Čirks

Bija augusta pēdējās dienas. Laiks - superīgs! Dienas siltas, saulainas, pareizāk būtu teikt, pat karstas.

Bija augusta pēdējās dienas. Laiks - superīgs! Dienas siltas, saulainas, pareizāk būtu teikt, pat karstas. Tauta staigāja īsos krekliņos, peldējās, vārdu sakot, centās noķert visu, ko var noķert gaidāmā rudens un ziemas durvju priekšā. Kas būs pēc tam? Pupu mizas, gan jau līdz pavasarim izdzīvosim.
Par to, kas būs pēc tam, brīdina naktis - gandrīz vai katru nakti kniebj salnas, uzkniebj tā, ka zeme un zāle paliek balta un galīgi stīva, un tikai uzlecošā saulīte spēj tos visus nakts sastrādātos aukstuma brīnumus un nedarbus atgriezt pie dzīvības un kaut kādas saprašanas. Un visa dzīvā radība saprot, saprot visa tā, kas staigā , kustas un dzied, kā arī tā, kas stāv nekustīgi un savu dzīvošanu apliecina ar zaru vēdām, zāles čaboņu un lapu šalkoņu.
Mana ģimenīte, kuras sastāvā biju es, sieva un divi pavisam mazgadīgi sīkie - puikam kādi četri pieci, īsti vairs neatceros, bet meitēnam par diviem gadiem mazāk, nolēma mesties dabas baudīšanā, jo, kā par brīnumu, mums - sievai un man - sakrita atvaļinājumi.
Lai baudītu dabas priekus unisonā ar ģimeni, tika izdarīti šādi priekšdarbi.
Aizbraucām pie senčiem ar autobusu. Braucām pie maniem vecākiem, jo sievas senči dzīvoja piecas reizes tālāk. Mēs dzīvojām pilsētā, viņi - laukos. Sencīši par tādu apciemojumu bija neizsakāmi priecīgi, pavisam godīgi, vecīši nopriecājās vien par to, ka pēc ilgāka laika ieraudzīja mazbērniņus, kā mīlēja izteikties mans tētis, - mazos susurus. Tajā pašā laikā šie abi divi ļoti sabēdājās par manis paziņoto faktu, ka mēs tuvākās četras brīvdienas grasāmies pavadīt pie dabas krūts.
Atpūtas vieta bija jau nokonkretizēta, tāpēc atlika tikai ar tēti sarunāt mūs pārbāzēt uz izvēlēto ģeogrāfisko punktu.
Tas jau bija noticis. Mūsu pekeles bija izkrautas no mašīnas, tētis aizbraucis.
Skats bija vienreizējs. Atradāmies nelielā uzkalniņā pie neliela ezera, ezeram kaut kas savā laikā ir devis vārdu, un tuvākajā apkaimē viņu godā par Māliņezeru. Daba vienreizēja! Ezera gludais spogulis, šur tur augošās ūdenszāles, ezera ģīmja tumšā krāsa un stāvie krasti liecina par nopietnu dziļumu, par iespējamām zivīm un par peldēšanas neiespējamību.
Bez tam, divas trešdaļas no ezera kaimiņu būšanām ir saucamas par jaukto mežu, kas izvietojies apkārt daudzu pakalnu virspusēs un ar saviem vareno egļu un priežu stumbriem, reti augošiem bērziem un ozoliem, kā arī ar pameža biezokņiem atgādina, ka viņi ir viena saime, ka jebkuram svešzemniekam klāsies plāni, ja viņu miers un ģimeniskā idille tiks traucēti. Savukārt atlikušajā trešdaļā, kas ir vienkārša pļava ar ataugušu atālu, taisījāmies apmesties uz trīs četrām dienām. Mēs bijām skaļi, trokšņaini, apmierināti ar savu izvēli, divkājainu radījumu bariņš.
Ķērāmies pie darba. Protams, no sākuma uzslējām telti. Tad, kamēr sieva ar meitu kārtoja telts iekšpusē visus pričendāļus, kas nepieciešami gulēšanai un visādām citādām lietām, mēs, vīrieši, gājām mežā pēc malkas, sastiepām nopietnu kaudzīti, aprīkojām ugunskura vietu.
Meitiņa aktīvi palīdzēja vai, citiem vārdiem sakot, aktīvi pinās pa kājām, jo mamma, tikko no viņas palīdzības veiksmīgi atbrīvojusies un ieskapējusi večiem, bija ārkārtīgi laimīga, ka meitēns ar nopietnu ģīmīti krāva malku ugunskuram un nepieprasīja, lai viņas naktspodiņu novieto nekur citur, kā pa tvērienam, tas ir, teltī, turpat spilvenu tuvumā. Jo neies taču nopietnā dāmiņa vajadzības gadījumā savas nopietnās lietiņas kārtot ārpus telts nakts dzestrumā.
Tā mēs visi aktīvi un plānveidīgi darbojāmies, kamēr apmetnes vieta tika sakārtota uz "ef ef"! Tajos laikos apzīmējums "ef ef" nozīmēja kvalitāti, kvalitāti un vēlreiz kvalitāti.
Jā, aizmirsu pateikt, ka bez telts, ēdamā, bērniem un daudz un dažādām lietiņām, kas nepieciešamas šādiem izbraucieniem, līdzi bija paķertas arī tādas mantiņas kā divas makšķeres, viena tina (40x1,5 m), divvietīga gumijas laiva, divstobru 12.kalibra medību bise un munīcija pīļu medībām (medības bija pieteiktas iepriekš).
Māliņā es netaisījos medīt, jo tur pīļu nebija un tām tur nebija arī ko darīt barošanās bāzes trūkuma dēļ. Ja nu kādam galīgi nogurušam pīlēnam vajadzēja nosēsties, ievilkt elpu un turpināt tālāk savu lidojumu, tad viņu arī varēja ieraudzīt un izdomāt visādus medību piegājienus un variantus. Bet tas tā - iztēles treniņam.
Mans izvēlētais medību objekts atradās 1,5 kilometrus no ezera un mūsu apmešanās vietas un saucās par Stūtes dīķi. Tur, nezin kad, nezin pirms cik gadiem, bijušas mājas "Stūtes", bet par mājām atgādināja vairs tikai veci un galīgi slimi, šur tur nezāļu kalnos ieauguši un sadrupuši akmens mūri. Vēl šādas tādas acīs krītošas pazīmes apliecināja šo māju kādreizējo esamību, liecināja par turīgumu, zināmu bagātību un stabilitāti... Kāpēc tieši "Stūtes"? Vai tas bija atvasinājums no vārda "stutēt" vai kā citādāk, vēsture klusēja. Gribu piebilst, ka no Māliņa un Stūtes dīķa, tuvākā apdzīvotā vieta atradās astoņu kilometru attālumā, aizkļūšana līdz šai vietai ar smago auto vai tālaika visurgājēju bobi bija iespējama tikai sausā laikā. Lietavu laikā tur varēja aizkļūt tikai un vienīgi kājām, pārējie transporta līdzekļi bija atstājami pieklājīgajā astoņu kilometru attālumā, jo nebija nekādas jēgas tehniku pakļaut inkvizīcijai.
Tātad izjūtas bija tādas, kā vajag, bijām maksimāli nošķirti no civilizācijas, varējām uzvesties un darīt ko gribam - stāvēt uz galvas, dziedāt skaļā rīklē, bļaustīties un dumji runāt, zākāt valdību, neklausīt priekšniecību, dienā - gulēt, bet naktī - staigāt apkārt pa pļavām. Un nevienam nebija iebildumu! Vārdu sakot - brīvība!
Tā arī bija, tā tiešām bija brīvība, bet tikai nosacīti. Vajadzēja darīt arī kaut ko citu, tādu pavisam sadzīvistiski prozaisku - kurināt uguni, taisīt ēdamo, mazgāt traukus, pieskatīt jaunāko paaudzi. Visos minētajos procesos ik pa brīdim radās problēmas, kuru risināšanai vajadzēja rast kādu ideju.
Nu, kaut vai viens piemērs. Līdzi ir paņemta tina, tātad to vajag delikāti un korekti iemērkt ezerā un pēc tam ik pa brīdim izņemt un mēģināt tikt pie kaut kādas zivs. Nu kādas te varēja būt problēmas - kāp laivā un uz priekšu! Ne velna! Pieredzējušiem laivotājiem un tīklu licējiem droši vien, ka tā nav nekāda problēma, bet man bija, un kāda vēl! Nu nemāku es, viens būdams laivā, ielikt tinu un reizē airēt. Galīgi garām un galīgi šķērsām. Laiva griezās ap savu asi, tīkls pinās, es ārdījos, un ar to arī viss beidzās - brauc krastā, nomierini nervus un kārto visu no jauna.
Problēmu ar zivju iegūšanu mēģināju atrisināt šādi - aicināju laivā sievu kā airētāju. Pirms tam stingri noinstruēdams puiku uzpasēt māsu un arī pašam nerādīties ezeram ne tuvumā. Te atkal sākās kreņķi - sieva it kā mācēja airēt, bet, kad man bija jāliek tina, visa viņas māka bija tūtē, es sāku aurot, viņa pretī, un atkal viss pinās. Bez tam abi sīkie, ārkārtīgi ieinteresēti par ezerā, laivā un starp tēti un mammu notiekošajā procesā, bija paspējuši pienākt tik tuvu un bīstami krastam, ka visprātīgākais bija airēt malā un tinas likšanai mest mieru. Tā arī darīju. Pēc brīža biju atpakaļ ezerā un makšķerēju, rezultātā iznāca zivju zupiņa. Taisnību sakot, visai paplāna. Rūpnieciskās zvejas iedīgļu variantus otrajā dienā palīdzēja atrisināt mans tētis, tinu ielikām, turpmāk es to pārbaudīju no rīta un vakarā, ar zivīm bijām stabili nodrošināti.
Līdz tumsai kādas trīs stundas, tuvojās mūsu pirmais vakars un arī pirmā nakts teltī dabas dāsnās krūts apkampienos. Es paziņoju ģimenei, ka iešu izlūkot Stūti, jo rītdien ieplānotas medības uz pīlēm. Saņēmu savām darbībām atļauju un atbildēju uz sarežģītiem jautājumiem, piemēram, dēlēns jautāja: "Tēti, es arī gribu iet medībās uz pīlēm, ņemsi?" - "Protams, mazo vecīt, noteikti ņemšu, bet tagad taisies čučumuižā, lai rīt no rīta nenoguli medības!"
Stūtes dīķa izlūkgājiens mani sajūsmināja. Sajūsmināja daba. Jā, Latvijas daba ir vienreizēja un neatkārtojama! Nu nav nekur tik skaistu ainavu, skaistu ar savām bērzu birztalām, ar savām sakārtotajām un aizaugušajām pļavām, kārklu mudžekļiem, mežiem, pauguriem un ielejām, strautiņiem un dīķīšiem, rītausmas triumfu un saulrieta nostalģiju. Cilvēka mēģinājumi rupjā, voluntārā un nežēlīgā veidā iejaukties dabas eksistencē un izdzīvošanas centienos, paldies Dievam, vēl arī mūsdienās nav bijuši uzvaru nesoši. Paldies Dievam!
Dīķis diezgan liels, ar tādu izteiktu pudeles formu, šaurākā vieta ir apmēram 200 metrus gara un 70 metrus plata, dīķa platākā vieta - apmēram 800 metrus gara un 400 metrus plata. Viss aizaudzis ar ūdenszālēm, ik pēc neliela attāluma spīdina savus vaigus mazāki un lielāki ūdens lāsmenīši - kā tik te nav un kas tik te neaug! Man kā diletantam zinātnēs, kas saistās ar floru, te nebija ko darīt, atlika tikai priecāties, sajūsmināties un štukot - kur var būt rīta cuka, kā pīlēni var lidot, kur visizdevīgāk nostāties, un tā tālāk. Vēl man palika skaidrs, ka veiksmīga šāviena gadījumā trofeju es varēšu izcelt no ūdens, tai aizbrienot pakaļ - ūdenszāļu biezoknis taču. Te nevar būt nekādi nopietni dziļumi. Protams, apgāju dīķim apkārt, apskatīju visas pieejas un atejas iespējas (pīļu un manas izpratnes saprašanā). Pa ceļam satiku stirnbuku, kuru ieraudzīju pirmais un, sportiskas intereses vadīts, pielavījos rokas sveiciena attālumā. Kas par lēcienu un reakciju!!!
Neko teikt, šis dabas stūris ir sen, sen netraucēts, netraucēts arī no malīšu puses. Oficiālie mednieki to sāks "stumdīt" tikai novembra sākumā. Vienalga palika žēl...
No izlūkgājiena atgriezos tumsiņā . Tuvojoties Mālītim un pienākot 50 metru attālumā no telts, fiksēju kolosālāko skatu, kas man atgādināja kādreiz lasīto vēstures grāmatās un skatīto filmās par alu laikmetu.
Iedomājieties - tumsa, rudens migla, kas tumsu padara vēl biezāku, nekā tas ir īstenībā, apkārt meži, neviena, absolūti neviena civilizēta skaņa ne tuvumā, ne tālumā, bezvējš, totāls klusums. Tumsas kluso slogu un miglas biezo plīvuru, man tuvojoties ezeram, iztraucēja tāds kā jāņtārpiņa lukturītis. Tas bija ugunskurs, kas spocīgi mirguļoja nakts un miglas gaismēnu rotaļās. Piegāju nedaudz tuvāk. Pēkšņi pašķīrās miglas un nakts ciešie apskāvieni, un es ieraudzīju telti un ugunskuru, ugunskuru visā tā godībā. Vairāk nekas nebija redzams - ne debesis, ne zeme, ne koki - tikai ugunskurs un telts. Telts izskatījās kā tumšs, nenosakāmas izcelsmes masīvs nezvēra blāķis vai ļaundabīgs spoks. Ap sirdi palika kaut kā jocīgi, jo pie ugunskura kluknēja arī kaut kāds nenosakāmas izcelsmes dzīvs radījumiņš.
Protams, tā bija mana sieviņa, kas viena pati, veiksmīgi nolikusi gulēt bērnus, nosēdusies pie uguns, lēnā garā filozofēja par nemateriālām un materiālām vērtībām kārtējā momenta iespaidā. Viņa skatījās ugunī, viņa bija iegājusi sevī un zaudējusi realitātes un laika izjūtu, tāpēc nedzirdēja manu pienākšanu un nedaudz satrūkās, kad es pateicu: "Čau!"
Cilvēkiem šīs izjūtas, kas saistās ar slimīgu vajadzību vērties un neatlaidīgi blenzt ugunskura liesmās, laikam skrien līdzi kopš brīža, kad mūsu senči dzīvoja alās. Savā ziņā arī mēs, šā gadu simteņa un šā gadu tūkstoša aborigēni, dzīvojam alās, bet tā jau ir cita tēma.
Nu pamēģiniet atrast kaut kur vientuļu, daudzmaz civilizācijas neskartu vietiņu, iekurt nakts tumsā ugunskuru, nosēsties blakus un paskatīties pavisam nopietni liesmu filozofiskajā dejā. Ticiet man, nevajag ne aliņu, ne šņabi, uzreiz būs klāt kaut kādas vīzijas, pa galvu vandīsies visādas interesantas domas, aizmirsīsies likstas un nelaimes, nejutīsiet slimības un visādus citādus kreņķus, kas mūs vajā vai ik uz katra otrā soļa.
Gulējām. Miegs man bija galīgi švaks. It kā nnebija par ko uztraukties un kreņķēties (nu nekas taču nenotiks, ja nogulēšu pīļu rīta pārlidojumu!) Neviens kolēģis neburkšķēs, nebūs nekur pa galvu, pa kaklu jāskrien, jātaisnojas vai jālamā kāds cits, kurš ir aizgulējies un nokaitinājis pārējos.
Vienalga dvēsele nebija mierīga, tāpēc arī miegs - galīgi šķidrs. Ik pa pusstundai uzspīdināju lukturīti un skatījos modinātājā. Tas nekas, ka modinātājs bija nolikts pie auss, tas nekas, ka šis aparāts pēdējo četru gadu laikā apzinīgi un līdz riebumam precīzi savā pulksteņa mehāniskajā stulbumā ir pildījis savu pienākumu.
Nesagaidījis modinātāja trellīgo rīta sveicienu, atslēdzu bija
(Turpmāk - vēl)

Citu datumu laikraksti

  • Būs zvaigžņu lietus

    Naktī no 12. uz 13.augustu Latvijā būs novērojams zvaigžņu lietus.Naktī no 12. uz 13.augustu Latvijā būs novērojams zvaigžņu lietus. Sākot no jūlija...

  • Rīgā - jaunas, labākas iespējas

    Pēc pārnākšanas strādāt uz Rīgu es nopelnu gandrīz divreiz vairāk nekā iepriekš, turklāt noteikti izmantošu arī citas labās iespējas, kas paveras...

  • Suminās sakoptāko sētu saimniekus

    Līču ģimene: lepojas, ka dzīvo sakārtotā vidē. Mārkalnē piektdien un sestdien notiks pagasta svētki “Nāc gavilēt!”, kuros galvenais notikums -...

  • Iespēja saņemt atbalstu

    Kopienu iniciatīvu fonds izsludina “Mazo piešķīrumu programmu”.Kopienu iniciatīvu fonds izsludina "Mazo piešķīrumu programmu". Programma sniegs...

  • Dosies uz teātra sporta nometni

    Ilzenes pamatskolas teātra studijas “Kurmis” (režisore Agita Līdumniece) dalībnieki no 8. līdz 11.augustam piedalīsies Latvijas teātra sporta nometnē...

  • Tiekas dāmu kluba dalībnieces

    Šonedēļ kārtējā tikšanās reize bija Ilzenes pagasta dāmu kluba “Baltā puķe” dalībniecēm. Sievietes pārrunāja paveikto un aktivitātes rudenī.Šonedēļ...