Darba bite medo “Pienenītē”

Par alūksnieti Annu Vistiņu var dziedāt tāpat kā dziesmā par skaisto Anniņu, kura dzīvoja Ķemermiestiņā un ganīja lopus. Tikai šī Anniņa dzīvoja Malienas miestā un saucās Brencu meita.

Par alūksnieti Annu Vistiņu var dziedāt tāpat kā dziesmā par skaisto Anniņu, kura dzīvoja Ķemermiestiņā un ganīja lopus. Tikai šī Anniņa dzīvoja Malienas miestā un saucās Brencu meita. Taču govis Anna ganīja, kamēr vien mācījās vidusskolā Liepnā.
Viņai nav sveši rasotie rīti, saules tveice un pērkona negaiss. Anna prasmīgi tikusi galā ar divdesmit piecām brūnaļām. Alga par gana darbu - formas tērps skolai, arī jaunākajām māsām Ausmai un Anitai palīdzējusi tikt pie jaunas kārtas. Anna stāsta, ka tagad Ausma ar ģimeni dzīvo Annas pagastā, bet Anita Alūksnē. Mamma strādājusi fermā. Tēvs miris, kad meitenei bijuši tikai trīs gadi. Viņa sejas vaibsti no atmiņas izbālējuši, jo vēlāk mamma jau bija precējusies otrreiz. To Anna Vistiņa pastāstīja, kavēdamās atmiņās par savu dzīvi.
Sūrumu viņa apiet vai gluži kā prasmīgs šuvējs uzliek virsū ielāpu tā, ka pat vērīga acs nepamanīs lāpījumu. Annas profesija ir bērnudārza audzinātāja. Tas jūtams arī viņas dzīvīgajā valodā un jautrajos smieklos. Tagad viņa strādā pirmsskolas izglītības iestādē "Pienenīte".
Pēc kara nedzīvoja trūcīgi
"Kad nācu mājās no ganiem pusdienas laikā, biju galvenā ēst vārītāja, sienu pļavā ārdīju. Dārzā vairāk strādāja vidējā māsa. Mammai pietika darba fermā. Toreiz govis slauca ar rokām, tāpat zaļbarību vajadzēja sapļaut ar rokām un atvest mājās ar zirgu. Patēvs strādāja lauku brigādē. Papildus kolhoza darbam laboja apavus. Viņam bija savi kundes. Nāca pat no karaspēka daļas un lūdza izgatavot tā saucamos šoktu zābakus. Tā viņš pelnīja ģimenei iztiku. Kā nu kurš varēja, tā atlīdzināja par darbu. Mums pietika. Bija savi kartupeļi, saknes, turējām cūkas, govi, vistas. Mežā salasījām sēnes, ogas. Mamma mācēja prasmīgi saimniekot, un pēckara gadi mūsu mājās nebija trūcīgi," atceras Anna.
Sāk strādāt par svešvalodu skolotāju
Mācoties vidusskolā, Annai sevišķi padevās angļu un krievu valoda. To ievēroja skolotāji un meiteni, kurai bija arī pedagoģiskās dotības, uzaicināja strādāt par svešvalodu skolotāju Liepnas internātskolā. Tur viņa strādāja piecus gadus. Šajā laikā viņa iestājās Liepājas pedagoģiskajā institūtā. Taču atklājās, ka Annai ir ļoti slikta redze, tāpēc viņa beidza tikai nepilnus divus kursus. Cerībā, ka veselība uzlabosies, jauniete paņēma akadēmisko gadu, tomēr arī pēc tam viņai neļāva mācīties tālāk. Darbs skolā, kur acīm ir papildu slodze, labojot burtnīcas, bija jāpārtrauc.
1969.gadā viņa pārnāca dzīvot uz Alūksni, deviņus gadus strādāja pilsētas 2.bērnudārzā, tad sekoja pieci gadi mazbērnu novietnē "Cālis". Nu jau 23 gadus viņa ir uzticīga "Pienenītei". Annas darbs ar bērniem skaitāms 39 gadu garumā.
Bērni vienmēr patikuši
Annai Laimes māte nav vēlējusi pašai veidot ģimeni, taču bērnus viņa vienmēr mīlējusi. Pati smejas, ka tas laikam esot asinīs. "Kamēr māsas bija mazas, vajadzēja pieskatīt, no rītiem pabarot. Man bērni vienmēr ir patikuši. Sevišķi tādi, kuri vēl nemāk izlikties. Atnāk bailīgi, bezpalīdzīgi, apķeras ap kaklu, samīļo. Tagad gan mazie ir kļuvuši agresīvāki, nemierīgāki. Vairs nav tādas saprašanās, kāda bija vērojama pirms gadiem desmit. Tas ir no nervozās dzīves, kāda valda sabiedrībā.
Tagad daudzi bērni aug bezlaulību ģimenēs. Es bērnam saku, ka atnācis tētis, bet jaunais vīrietis atbild: "Tētis jau esmu, taču ģimene mēs neesam." Tas mani uztrauc, jo bērnam veidojas nepareizs priekšstats par attiecībām. Arī pats vēlāk rīkosies tāpat, un dzimtas kokam saknes būs apcirstas," Anna nopūšas.
Patīk daba un Blaumaņa kopoti raksti
Ar televizoru Anna draugos neesot. Vairāk uz "jūs" nekā uz "tu". Pēdējais tuvības vārds pieder grāmatām un dabai. Tagad lasot Blaumaņa kopotus rakstus. Tie viņai esot ļoti tuvi, nekad neapnīkot. Viņai patīkot lasīt par laukiem, lauku cilvēku dzīvi. Anna ir klusuma cilvēks. Dienā bijusi bērnu sabiedrībā, vakarā mieru meklē klusākā vietā. Viņai patīk pastaigāties vienai vai kopā ar draudzeni. Pilsētas svētkos abas gājušas un priecājušās par skaisto dabu. Ir kur acij pakavēties un sirdij atveldzēties.
Māsām ir kuplas ģimenes. Vidējai ir septiņi bērni, jaunākajai meitai jau 21 gads. Pārējie viņas bērni maizi pelna Īrijā. Anna spriež, ka tagad vecāsmātes gados jaunākas vien paliek. Pašām vēl bērni varētu būt, bet mazbērni jau piečalo māju. Mazais vairs neatšķir, kura ir īstā māte. Būtībā nav slikti, ja bērniem vecāki ir jauni, taču ir arī ēnas puses. Ja mājās nav vecāku cilvēku, bērns atsvešinās no šīs paaudzes un nesaprot, ko nozīmē sirmgalvis un viņa dzīves gudrība.
Anna savu vārdu ieguvusi, pateicoties vecaimātei. Viņa likusi savas mammas vārdu. Anna bijusi pirmā mazmeita ģimenē, vajadzējis tālāk nest dzimtas vārdu.
Piestāv saimnieces loma
"Man patīk gatavot ēst. Marinēju, konservēju, vāru ievārījumus. Ēdienu receptes parasti izrakstu no avīzēm un žurnāliem, noklausos televīzijā. Pašai vairāk garšo latviskie ēdieni - salāti, gaļas ēdieni, dārzeņi, sautējumi, zivis. Mums agrāk laukos bieži cēla galdā zivis, jo blakus atradās dīķis. Es arī iemācījos makšķerēt. Labprāt to darītu arī tagad, tikai neērti iet uz ezeru. Toreiz ēdienkarti papildināja meža veltes - ogas, sēnes, rieksti. Ērtā vietā bija mūsu "Brūnas", tagad mājām ir atradies zemes īpašnieks.
Manā dzimšanas dienā noteikti galdā būs augļu, dārzeņu un pupiņu salāti, karbonāde. Būs arī saldumi, jo maniem viesiem tie ļoti garšo. Vienmēr cenšos ar kaut ko pārsteigt. Gadās, ka ciemiņi atnāk kādā darbdienā nepieteikušies, taču arī tad protu iziet no situācijas. Sagatavoju sviestmaizes, tēju, kafiju. Vienmēr cenšos nopirkt lieku konservu kārbu, sieru. Izcepu pankūkas. Mani viesi nav izlepuši. Dažreiz pietiek ar ceptām olām, salātiem. Man saimniekot patīk.
Parasti bērnudārzā svinam visas gadskārtu tradīcijas ar senajām rotaļām, cienastu. Man vienmēr iedala saimnieces lomu, jo visi saka, ka tā man piestāvot," stāsta Anna.
Bērni ir sirdsdarbs
No Annas stāstījuma var just, ka bērni ir viņas sirdsdarbs. Taču gadi nestāv uz vietas, tie kā vezumnieki pamazām kāpj pretī sirmam kalnam. Grūti iedomāties, kā būs, kad "kalns pienāks" un Annai uz darbu vairs nebūs jāiet. Viņa gan apgalvo, ka ar to jau sākot laikus aprast, tomēr sirdi nebūs tik viegli atradināt. Abas iekāpjam nākotnes kurpēs un ļaujamies skrējienam, līdz apstājamies pie auklītes ar privātpraksi. Anna nesaka "nē". "Varētu pamēģināt. Jau tagad bērnudārzos trūkst vietu. Mazā grupā bailīgākie bērni ātrāk pierastu. Mana priekšrocība ir tā, ka pilnībā pārzinu visu mācību programmu. Es katram atrastu individuālu pieeju," uzskata Anna.
Nākotnes vīziju pamazām nomaina domas par rītdienu, taču smaids Annas lūpās vēl ilgi neizdziest. Viņas balsī ir rāms miers, kas saplūst ar krāsu toņiem istabā - brūngano, pelēcīgo, dzelteno un mierīgi zaļo -, ar Annas dzīves gājumu.

Citu datumu laikraksti

  • Eiropas kampaņas “Būvē droši!” pasākumi turpinās

    Kampaņu organizē Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūra sadarbībā ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm, kā arī ES...

  • Nekas nav līdz galam izlemts

    Latvijas politiķi izvairās pieņemt konkrētus lēmumus. Mūsdienu politika balstās uz politiskās sadzīvošanas stratēģijām, nevis konsekventiem...

  • Vai pensionāram aizdod naudu?

    Vai Alūksnē ir tāda banka vai iestāde, kas pensionāram var aizdot 100 latu operācijai?Vai Alūksnē ir tāda banka vai iestāde, kas pensionāram var...

  • Atbalsta Bībeles muzeja bukleta izdošanu

    Alūksnes pilsētas dome parakstījusi līgumu ar Vācijas vēstniecību par Bībeles muzeja bukleta atjaunošanu. Paredzams, ka to iespiedīs līdz Bānīša...

  • Tiksies ar veselības ministru

    Rīt Smiltenē Ziemeļaustrumu slimokases dibinātāji tiksies ar veselības ministru Rinaldu Muciņu, lai runātu par slimokases pārveidi par SIA.Rīt...

  • Labiekārto Ezeriņu kapličas apkārtni

    Šonedēļ pie Ezeriņu kapsētas kapličas paredzēts vest melnzemi un sēt zālāju. Tas būs pēdējais darbs, ko šovasar veiks kapličas teritorijas...