Darba tikums - kopš bērnības

Mēs dzīvojam nelielā pilsētā, bet dažreiz pat nenojaušam, kādi cilvēki ikdienā mums ir līdzās.  Alūksniete Aija Abula ir ļoti strādīgs un apzinīgs cilvēks, un pērn pelnīti saņēmusi Alūksnes novada pašvaldības balvu “Zelta bite”. Tikšanās ar šo sievieti ir ļoti sirsnīga un optimisma pilna.

Ģimene iemāca kārtību un stingrību
A.Abula augusi strādīgu ļaužu ģimenē, un darba tikums viņai ir jau kopš bērnības. Pirmā darbavieta bijusi Kaktiņu skolā, kurā līdztekus mācībām vakarskolā strādājusi par apkopēju. “Vecākiem piederēja ferma, kurā katru dienu bija jāstrādā, govis jāslauc, un no rītiem nevarēju atļauties ilgi gulēt. Man nekad nav bijušas problēmas agri piecelties, lai ietu strādāt. Sētnieces darbs man patika, kaut arī tas nebija viegls - sniegu varēju tīrīt un tīrīt. Vienīgi rudens slapjās lapas un pavasara smiltis uz brauktuves bija grūtāk sakopjamas. Es vienmēr biju svaigā gaisā un kustībā,” stāsta A.Abula. Viņa ir pateicīga savai ģimenei, ka jau no mazām dienām iemācīta kārtība. “No mammas esmu iemantojusi stingrību. Atceros, ka paps arī bija ļoti kārtīgs. Tā es arī dzīvoju - ja strādāju, tad no visas sirds! No darba nekad neesmu baidījusies. Protu daudz ko darīt - pat zirgu iejūgt varu,” piebilst A.Abula. Uz jautājumu, kur viņa rod tādu pozitīvismu, saņemu atbildi, ka arī tas iemantots no vecākiem - viņi vienmēr gājuši dzīvē ar smaidu.

Bez darba nevar
Pēc apkopējas darba Ziemeru pamatskolā A.Abula četrus gadus bija bezdarbniece, jo palīdzība bija nepieciešama slimajiem vecākiem mājās. “Kad paliku viena un mājas praktiskie darbi vairs nebija pa spēkam, vecākais dēls ieteica meklēt Alūksnē dzīvokli un pārdot mana tēva īpašumu. Tas bija grūts lēmums. Iegādājos dzīvokli un nesapratu, ko lai dara četrās sienās - esmu radusi, ka vienmēr ir darbs pie mājas,” viņa stāsta. To, ka šī sieviete ir vienmēr smaidoša, var redzēt uzreiz, bet vēl viņā ir drosme un neatlaidība. “Ļoti aktīvi sāku meklēt darbu, bet tas nebija viegli mana gadu skaita dēļ. Tad pati iedomājos aiziet uz pašvaldības aģentūru “Spodra” un lūgt darbu. Tā arī teicu - es vēlos strādāt, un mani pieņēma par sētnieci. Es sevi pierādīju - kārtīgi strādāju, man nebija kaitīgu ieradumu,” pārliecinoši saka A.Abula.

Grūtības, kas nesalauza
Vienmēr prieks komunicēt ar šādiem cilvēkiem, jo rodas sajūta, ka labā ir vairāk nekā sliktā. “Vienmēr jau nav bijis tik pozitīvi. Kad pirmajam bērnam vēl nebija 18 gadu, aizsaulē aizgāja mans vīrs un sākās grūtāki laiki, jo ar visu bija jātiek galā pašai. Nedaudz palīdzēja mamma, bet arī viņai nebija tik laba veselība. To nevar izstāstīt, kāds bija tas periods - viena ar trīs bērniem. Nevienam to nenovēlu,” ar skumjām atceras A.Abula. Neviens nav pasargāts no slimībām, un arī mūsu sētniecei bijušas nopietnas veselības problēmas, kas saistītas ar muguras sāpēm, ir veiktas piecas operācijas. “Esmu optimiste, neesmu no čīkstētājām. Ja kas iesāpas, pieceļos un paceltu galvu dodos tālāk. Reizēm mugura sāpēja stipri, bet tāpat strādāju. Tad palika par grūtu un tomēr aizgāju no darba. Tagad esmu pensionāre,” atzīst sieviete.

Dejo, lai būtu kustībā
Kopš janvāra sākuma A.Abulas ikdiena ir mierīgāka un atliek vairāk laika sev. “Adīt sāku jau septiņu gadu vecumā un ar to nodarbojos vēl šodien, tā ir mana laika pavadīšana. Daudz adu, mēģinu piepildīt arī draugu un paziņu vēlmes. Vēl mana aizraušanās ir dejošana - arī to daru jau no bērnības, apgūstot gan tautiskās, gan modernās dejas,” par saviem hobijiem stāsta sieviete. Kad piedzimuši bērni, tad gan dejošana atlikta, un šis aktīvais laika pavadīšanas veids atsākts, kad A.Abula pārcēlusies dzīvot uz Alūksni. “Paziņa aicināja mani uz deju kolektīvu, un tā sākās mana aizraušanās ar senioru deju kopu “Sidraba pavediens” Alūksnē. Man patīk, ka braucam arī koncertēt, ciemoties citās pilsētās - tā ir aktivitāte, kas liek kustēties un aizmirst par gadiem,” papildina A.Abula.

Jaukākie brīži kopā ar mazmeitiņu
Apbalvojums “Zelta bite” esot bijis liels pārsteigums, jo pirmo reizi dzīvē tāds gods izrādīts. Balva glabājās mājās, lai vienmēr var atcerēties par skaisto notikumu. Kopā ar viņu priecājās arī ģimene. “Man ir trīs bērni un trīs mazbērni. Vecākā meita Agrita dzīvo Balvos, vidējais dēls Kaspars ar savu ģimeni ir Smiltenē, kur aug divi mani mazbērni. Jaunākais dēls Jānis ar savu meitiņu dzīvo pie manis. Manā ikdienā visjaukākie brīži ir kopā ar mazmeitiņu - katru rītu vedu viņu uz bērnudārzu. Man nekad nav garlaicīgi, jo mazā sešgadniece ienesusi manā dzīvē daudz prieka un laimes,” saviļņota ir A.Abula. Viņa ir gādīga vecmāmiņa, un, kad A.Abula ierunājas par mazbērniem, viņas acis iemirdzas. “Ļoti patīk pavārmāksla - to apguvu mācībās Valmierā. Es jūtos noderīga, jo man ir kam gatavot un mani ēdieni garšo. Ceru, ka nākotnē arī mazmeitiņa gribēs gatavot,” cerību pilna ir A.Abula. Saviem bērniem un mazbērniem viņa mācījusi arī to, kas ir slikts - meli un zagšana. Tas visu mūžu esot kā nerakstīts likums.

Ar smaidu tik uz priekšu
Ne katrs no mums ikdienā ievēro pārmaiņas mūsu pilsētā - kā tā, gadiem ejot, mainījusies. A.Abula uzskata, ka Alūksne ir skaistāka un tīrāka par citām pilsētām, uz labo pusi tā mainījusies īpaši pēdējo gadu laikā. “Mans darbs bija tāds, ka redzēju pilsētu ar citām acīm - gan klusumā, kad cilvēki vēl mājās guļ, gan darbdienas karstumā. Iedzīvotāji ir atšķirīgi - ir bijuši gadījumi, kad kāds kaut ko nomet zemē un es lieku pacelt. Atbildes bija dažādas: tam domāti sētnieki, pati izmet. Bet es to nedarīju... Beigās gan parasti cilvēki paši paņēma savu izmesto lietu un viss bija kārtībā bez lielām domstarpībām,” piebilst A.Abula. Mums ir daudz ko mācīties no šādiem cilvēkiem - vispirms tas ir darba tikums. “Es gribētu, lai cilvēki dzīvo saticīgi un lai viņus vienmēr pavada laba enerģija. Un ar smaidu tik uz priekšu!” mums visiem novēl A.Abula.


◆ Aija Abula dzimusi 1954.gada 3.decembrī Alūksnē.
◆ 1972.gadā absolvēja Kaktiņu skolu Ziemeru pagastā.
◆ No 1972. līdz 1975.gadam līdztekus mācībām vakarskolā strādāja par skolas apkopēju. 
◆ No 1975. līdz 1977.gadam Valmieras tehnikumā apguva pavāra profesiju.
◆ No 1978. līdz 1998.gadam strādāja par pavāri Kaktiņu skolā.
◆ No 1999. līdz 2008.gadam strādāja par apkopēju Ziemeru pamatskolā.
◆ No 2011. līdz 2018.gada janvārim strādāja par sētnieci Alūksnes novada pašvaldības aģentūrā “Spodra”.
— Teksts un foto: Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Stāstu sega uzsāk ceļu Alūksnē

    Ar izstādes “Stāstu sega Latvijai” atklāšanu aizvadītajā nedēļā sākās Latvijas simtgades pasākumu cikls Alūksnē. Tas ir ilgtermiņa projekts, kurā...

  • Draudzīgais labradors Lotārs 2

    Draudzīgais labradors Lotārs

    (Turpinās no 1.lappuses)Lotārs Sarmītes, Andra un Sarmītes mammas Veltas ģimenē ienāca pirms teju septiņiem gadiem. Dzimšanas dienu mīļais suņuks...

  • Dzīve kā izrāde

    Dzīve kā izrāde

    Mums ikdiena paiet steigā, bet kādam varbūt absolūtā garlaicībā, un tā ir dzīve. Kā spēle vai izrāde ar aktieriem un skatītājiem. Kā nospēlēsi, tā...

  • Lieto enerģiju gudri

    Lieto enerģiju gudri

    Igaunijas - Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Ilgtspējīgas enerģijas sabiedrība” Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā vakar...

  • Dzintars Čīča aicina  uz koncertu

    Dzintars Čīča aicina uz koncertu

    Janvārī čigānu izcelsmes latviešu dziedātājam Dzintaram Čīčam apritēja 25 gadi, un savu jubileju dziedātājs atzīmēs ar koncertprogrammu “Bučas...

  • Rīt - “Ilgāja zivtiņa”

    Veclaicenes pagastā, Latvijas – Igaunijas pierobežā, 3.februārī ikviens aicināts uz zemledus makšķerēšanas sacensībām „Ilgāja zivtiņa”. Sacensības...