Daži atspulgi atmiņu spogulī

Turpinās no 1.septembra. Tad vecajam onkulim pateica, lai pēc pāris dienām viņa vairs šeit nebūtu. Viņš tiešām aizbrauca uz apriņķa pilsētu pie dēla, un mēs palikām ar mammu divatā. Arī mēs šeit nevarējām palikt.

(Turpinās no 1.septembra)
Tad vecajam onkulim pateica, lai pēc pāris dienām viņa vairs šeit nebūtu.
Viņš tiešām aizbrauca uz apriņķa pilsētu pie dēla, un mēs palikām ar mammu divatā. Arī mēs šeit nevarējām palikt. Lai izvairītos no jauniem čekistu apciemojumiem, pārcēlāmies uz kaimiņu mājām, kur labi cilvēki mums atvēlēja mazu istabiņu.
No čekistiem bija miers, jo neko no mums "izspiest" nevarēja. To patiesību mamma izstāstīja kaimiņiem, pie kuriem tagad dzīvojām. Arī pagasta partorgs stipri mīlēja grādīgos dzērienus. Mājas saimnieks ar partorgu pie pudeles bija norunājuši par aizbraukšanu no mājām, jo tādu nodokli nav iespējams samaksāt. Esot norunājuši, ka pirmās trīs dienas viņš par saimnieku aizbraukšanu no mājām neziņos apriņķim. Tā tiešām bija, jo tikai ceturtajā dienā mājās iebrauca čekisti. Kā šeit var secināt - tikai to, ka arī "idejiskie" komunisti bija pērkami.
Bija 1948.gada septembris, un jāsaka, ka pēdējie četri gadi bija ne visai patīkamu notikumu pilni, jo nekas labs šeit nebija. Ģimene bija izputināta un sagrauta. Taču šāds liktenis tajos gados piemeklēja daudzus, arī mana ģimene ir starp tām, kas šādu traģēdiju piedzīvoja.
1949.gada 25.marts
Šis traģiskais datums uz laiku laikiem paliks mūsu tautas neizdzēšamā atmiņā. Tas bija 1941.gada 14.jūnija atkārtojums. Latvijas lauki galvenokārt tika izputināti - katrs, kas dzīvoja mazliet labāk un ar savu sūro darbu bija ticis pie daudzmaz turīgākas dzīves, nonāca tālajā Sibīrijā. Diemžēl starp šiem ļaudīm bija arī tādi, kas knapi savā dzīvē spēja savilkt galus kopā, dzīvoja no "rokas mutē". Arī no mūsu pagasta tika aizvesti vairāk nekā 80 cilvēki.
Kas tad šajā datumā risinājās mūsu pusē? Izdarot nelielu atkāpi, mazliet gribu pastāstīt par mūsu jauno dzīvesvietu, kur kopā ar mammu patvērāmies pie kaimiņiem, lai glābtos no nemitīgajiem čekistu apciemojumiem un tirdīšanas par mājas saimnieku aizbraukšanu. Brīvās Latvijas laikā, kad bezzemniekiem deva zemi jaunsaimniecību veidošanai, arī šīs ģimenes vecāki bija atnākuši uz šo pagastu un sākuši ierīkot jaunsaimniecību. Vispirms uzcēla nelielu baļķu guļbūves mājiņu ar vienu dzīvojamo istabu un mazu virtuvīti. Istabā bija kārtīga maizes krāsns, jo tajos laikos jau maizi cepa mājās. Tur šī ģimene mitinājās, kamēr cēla pamatīgu dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Ģimenē bijuši divi dēli, kuri savukārt par sievām apņēmuši divas māsas. Tēvs sadalījis jaunsaimniecību divās daļās, lai būtu katram dēlam. Tā nu šīm jaunajām ģimenēm tās zemītes tik daudz nemaz nebija - tikai puse jaunsaimniecības. Kad visas jaunās ēkas bijušas uzceltas, mazā māja palikusi tukša, un vienā atstātajā mājiņā tad arī labie kaimiņi mums ar māti atvēlēja dzīvesvietu. Jāsaka viņiem par to sirsnīgs paldies, jo šeit mēs nodzīvojām 10 gadus. Savā laikā vēl istabā tikusi iemūrēta neliela plīts un mazā virtuvīte vairs netika izmantota. Jutāmies šajā telpā ļoti jauki, bija silts. Arī no mēbelēm mums bija pats elementāri nepieciešamais - katram gulta, neliels drēbju skapis, pāris ķeblīšu un divi vienkārši galdi - viens tika izmantots kā galds ēdamreizēm, bet pie otra es mācījos. Istabai bija divi logi, viens vērsts uz saimnieku jauno māju, bet otrs - uz lielceļa pusi. Pie tā tad atradās arī mana darba vieta. Vēl jāpiebilst, ka istabā bija samērā liels mūrītis, kas allaž bija silts, un bija patīkami uz tā pasēdēt.
Laikam jau pagasta ļaudis kaut ko nelabu nojauta, bet konkrēti nekas nebija zināms. Cik zinu, dažās mājās pāris dienu pirms liktenīgā datuma iegriezušies sveši ļaudis, šo to prašņājuši. Laikam pārbaudīja, vai visa ģimene ir uz vietas. Skolā gan par to īpaši nerunāja, jo ļoti daudz bērnu dzīvoja internātā, viņus vecāki bija atveduši uz visu nedēļu. Laikam jau arī mājās nekas īpašs par to netika runāts. Es toreiz mācījos 6.klasē un liktenīgi biju saslimis. Trešais ceturksnis tuvojās noslēgumam, varbūt bija atlikušas dažas dienas, to grūti man šodien atcerēties. Tajā liktenīgajā 25.martā uz skolu negāju, un mamma lika vēl šo dienu pavadīt gultā. Tā arī darīju. Mamma tajā rītā vispār bija nerunīga. Līdzko svīda gaisma, ik pa brīdim piegāja pie loga, pa kuru bija redzams lielceļš. Bija tāda sajūta, it kā viņa ko gaidītu. Pēc tam apsēdās uz mūrīša un smagi nopūtās. Tā tas atkārtojās jo bieži, reizēm viņa apsēdās arī uz manas gultas. Uz manu jautājumu, kas īsti ir par lietu, viņa sākumā neatbildēja neko. Pusdienlaikā beidzot pateica, ka no pagasta šodien vedot projām cilvēkus. Sīkāk neko viņa nepateica, jo arī nezināja. Izteica tādu domu, ka varbūt arī mums atnāks pakaļ, jo mūsu tēvs taču jau bija izsūtījumā. Nekas tomēr nenotika, pēc mums neatnāca.
(Turpmāk - vēl)
ANSIS

Citu datumu laikraksti

  • Rezumē projekta gaitā paveikto

    Jūlija vidū Alūksnes rajona cilvēkus ar invaliditāti apvienojošo nevalstisko organizāciju izveidotā darba grupa piedalījās konferencē “Neko par mums...

  • Par alkoholu un tabaku

    Latvijā 15 gadu laikā ir izveidojusies prakse izdabāt ārzemniekiem. Cik tas sevi ir attaisnojis, statistika noklusē.Latvijā 15 gadu laikā ir...

  • Grāmatu svētki kļūst arvien populārāki

    Alūksnē 4. Grāmatu svētki notiks 4.novembrī, bet citur tos svin jau kopš februāra. Svētku iniciatore un organizatore Biruta Eglīte secina, ka tie...

  • Mūsu bagātība ir daba un cilvēki

    Saulainā 18.augusta rītā Kolberģī pie pagasta pašvaldības ēkas pulcējās riteņbraucēji ar mugursomām plecos. Šis ir jau piektais gads, kad notiek...

  • Pieņem projektu pieteikumus

    Lauku atbalsta dienestā izsludināta atklāta konkursa projektu pieteikumu pieņemšanas atsākšana Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda...

  • Itāļi grib sadarboties ar Alūksnes uzņēmējiem

    Alūksnes pilsētas domes vadība, tautsaimnieku biedrības “Alta” vadītājs Andis Krēsliņš un SIA “Lignos” direktors Ilmārs Kols nesen Alūksnē tikās ar...