Daži atspulgi atmiņu spogulī

Turpinās no 19.maija. Pavasara pusē cilvēki nelabprāt strādāja, daļa vienkārši vilka laiku fabrikā, visi saprata, ka atkal pamazām tuvojas pārmaiņas - vācieši šogad aizies un atgriezīsies atkal krievi.

(Turpinās no 19.maija)
Pavasara pusē cilvēki nelabprāt strādāja, daļa vienkārši vilka laiku fabrikā, visi saprata, ka atkal pamazām tuvojas pārmaiņas - vācieši šogad aizies un atgriezīsies atkal krievi.
Vīri paslepus klausījās ziņas pa radio no Maskavas (to darīja arī mans paps). Tas bija stingri aizliegts, nu es nereizi vien tiku brīdināts nepalaist muti. Tā arī darīju, jo sapratu, ka var būt lielas nepatikšanas (man toreiz jau bija 8 gadi un saprašana puslīdz normāla).
Uz šīs vispārējās situācijas fona prātā palicis notikums, kurš varēja beigties traģiski mūsu ģimenei, varbūt arī pārējiem mājas iedzīvotājiem. Paps bija labs meistars uz visādiem darbiem, tāpēc Jaunciema policists iepriekšējā dienā bija viņam iedevis saremontēt savu dienesta ieroci. Atceros, ka vakarā paps ilgi ņēmās, līdz ierocis atkal bija kārtībā. Viņš to nolika uz drēbju skapja augšas un stingri noteica man negrābstīties. Nezinu, kādēļ viņš to ieroci, no rīta iedams uz darbu, neaiznesa policistam, jo tas vēl dienā stāvēja uz skapja. Tās dienas pusdienās viņš mājās nepārnāca, mamma domāja, ka fabrikā ir kādi steidzami darbi, jo šad tad tā gadījās. Taču bija pavisam citādāk. Paps kopā ar fabrikas kalēju (arī tas dzīvoja mūsu mājā) pusdienlaikā bija mazliet uztaisījuši kunga dūšu. Pēc tam abi sēdējuši fabrikas caurlaižu telpā un pļāpājuši ar dežurantu. Tajā brīdī piebraucis lepns limuzīns ar augstiem vācu virsniekiem uz kārtējo pārbaudi. Ienākuši dežūrtelpā un noskaidrojuši, kas tie par vīriem te sēž darba laikā, virsnieki sākuši nejauki lamāties, ticis abiem iesperts pa pēcpusi un aizdzīti uz darbu. Kalējs gan to izdarījis, bet mans paps aizslēpies aiz kāda korpusa stūra, pagaidījis, kamēr vācieši ieiet fabrikā, tad straujiem soļiem izgājis no fabrikas un devies mājas virzienā.
Mēs ar zēniem pagalmā spēlējāmies un redzējām, kā paps steidzīgi dikti noskaities ieiet mājā. Tūlīt dzīvoklī sekoja bļāvieni un mammas raudāšana, arī es ieskrēju istabā. Tēvam rokās bija pistole, un viņš kliedza: "Tūlīt viņus nošaušu, pagaidīšu šosejas malā, kad viņi brauks uz Rīgu! Kā viņi var atļauties man, kārtīgam latviešu darba cilvēkam, spert ar kājām?"
Tā gan tikai vēl trūka, ja viņš tiktu no istabas ārā. Mamma stāvēja durvīm priekšā un lūdzās. No lielā trokšņa atskrēja kaimiņi, kuriem izdevās papu nomierināt. Pēc brīža pa logu redzēju, kā vācu limuzīns aizbrauc uz Rīgu. Paldies dievam, ka briesmas bija garām. Paps saņēma paziņojumu, ka pēc divām dienām kopā ar kalēju jāierodas Rīgā. Tur viņus par darba sabotāžu iesēdināja uz 24 stundām aiz restēm.
Arvien grūtāk kļuva ar ikdienišķo iztiku, paps ar mammu nopirka govi, vismaz pašiem bija piens, nevajadzēja kaimiņu mājās pirkt. Pļavā pie ezera tika pļauts siens, pēc tam mēs, zēni, tur govis ganījām (bija kādas trīs vai četras).
Vasarā vācieši tvarstīja uz Rīgas ielām vīriešus, lai paņemtu tos armijā. Tāds liktenis piemeklēja arī mana papa jaunāko brāli (to pašu, kam kādreiz Bormaņu papes fabrikā nozāģēja trīs pirkstus). Viņš tika iekļauts kādā vācu daļā un aizsūtīts uz Holandi (tātad uz Rietumu fronti). Kara beigās viņš nonāca angļu gūstā un 1945.gada vasarā sveiks un vesels pārbrauca mājās. Mugurā viņam bija angļu karavīra forma (kā viņš pie tās tika - nezinu), un krievi viņu neaiztika.
Pēc šī gadījuma vecākais tēva brālis vairs negāja uz darbu VEF rūpnīcā, bet atbrauca pie mums uz Jaunciemu un slepus mitinājās šķūnī iekārtotā mazā istabiņā. Papam gan nedraudēja armija, jo bija kaut kāds dokuments, ka darbā neaizvietojams. Tas viņu likumīgi paglāba no iesaukšanas vācu armijā.
Aizlīmētie logi un
naktis patvertnē
Sniegs jau sen bija nokusis, un mājās sākās pavasara rosība. Līdz ar jaunām pavasara vēsmām atnāca arī citas noskaņas un notikumi.
Jo vairāk Latvijai tuvojās fronte, jo intensīvāki kļuva krievu bumbvedēju uzlidojumi lielākajām Latvijas austrumu pilsētām un Rīgai. Viņu mērķis bija bombardēt lielākos dzelzceļa mezglus, lai traucētu vācu kara ešelonu pārvietošanos ar karavīriem uz fronti. No uzlidojumiem ļoti cieta Rēzekne, Gulbene. To, kāda izskatījās sagrautā Gulbene pie krievu ienākšanas, redzēju pats savām acīm 1946.gadā.
Bombardēšanas ar katru dienu kļuva biežākas. Apkārt Rīgai - Mežaparkā, Mīlgrāvī un Pārdaugavā - bija vāciešu zenītlielgabalu baterijas, kuras uzlidojumu laikā šāva uz krievu lidmašīnām, diezgan daudzas no tām notriecot. Tuvojoties kārtējam uzlidojumam, tika izsludināta gaisa trauksme - kauca fabrikas sirēnas (arī mūsu Jaunciema fabrikas sirēna) un cilvēki saprata, kas gaidāms. Pilsētā ielas kļuva manāmi tukšas, cilvēki skrēja māju pagrabos un citur. No bumbu sprādzieniem bira laukā logu stikli. Dienas uzlidojumos gan lielgabali, gan vācu iznīcinātāji notrieca daudz krievu lidmašīnu, tāpēc krievi sāka nakts uzlidojumus.
(Turpmāk - vēl)
Ansis

Citu datumu laikraksti

  • Ar varu neprotu lauzties aizslēgtās durvīs

    Brīvos brīžos strautiņiete Tija Āboliņa sapņo par ģimenes lauku māju un paklausīgiem bērniem. Ģimene - vīrs Sarmis un bērni Annija un Roberts - ir...

  • Piedalās atceres konferencē

    Vācijā notika starptautiska konference, veltīta Bībeles tulkotāja latviešu valodā E.Glika 300. nāves gadadienas atcerei.Vācijā notika starptautiska...

  • Deputāti atklāj savus ienākumus

    Alūksnes pilsētas domes deputāte, Alūksnes vidusskolas direktore Vija Puzule deklarācijā norādījusi, ka domē pērn nopelnījusi 7807,81 latu.Alūksnes...