Daži atspulgi atmiņu spogulī

Vēlāk liels bija izbrīns (kad pēc kara aizbraucām uz laukiem), ka laukos visu sēj un stāda vagās.

Turpinās no 23.aprīļa
Vēlāk liels bija izbrīns (kad pēc kara aizbraucām uz laukiem), ka laukos visu sēj un stāda vagās.
Katrai ģimenei bija arī savs malkas šķūnītis un maza kūtiņa, kur mitinājās vistas un vēl kādi sīki lopiņi. Aiz šīm nelielajām saimniecības ēkām atradās neliels baltu smilšu klajumiņš. Ar to saistās kara beigu daļas nozīmīgi notikumi.
Šodien bieži tiek lietots vārds "reņģēdājs", ar to mēdz apzīmēt cilvēkus ar samērā maziem ienākumiem. Arī toreiz bija visai bagāti cilvēki (toreiz gan viņus nesauca par "biezajiem"), gan arī trūcīgi. Vienkāršie strādnieku cilvēki Jaunciemā piederēja pie pēdējās kategorijas. Lai gan Ulmaņlaikus Latvijas dzīvē mēdz dēvēt par visas valsts uzplaukuma gadiem, un tas arī nav noliedzams, tomēr vienkāršie ļaudis bieži Ulmani lamāja, un ne bez iemesla - bija jāskaita santīms pie santīma, lai ģimene varētu savilkt galus kopā. Ģimenes apgādnieki galvenokārt bija vīrieši, jo sievietes mājās audzināja bērnus un darīja citus mājas darbus.
Tagad par "reņģēdājiem". Jaunciemieši tādi bija šā vārda vistiešākajā nozīmē. Sievas noteiktās dienās kājām devās uz Vecāķiem pie zvejniekiem pirkt reņģes. Viņām bija iepriekš sarunāts, kad zvejnieki atkal brauks krastā ar lomu. Reņģes nepirka uz svara, bet kālos. Vienā kālā bija 30 reņģes, kālam bija noteikta cena. Reņģes ēda gan svaigi ceptas, gan sālīja ziemai. Tas bija lētākais pārtikas produkts.
Turpmāk - vēl
Ansis

Citu datumu laikraksti