Deja ir visa dzīve

Apenietes Edītes Dauškanes vidējās paaudzes deju kolektīvs “Metenis” Dziesmu un Deju svētku tautas tērpu skatē ieguva 2.vietu. Ar kolektīva sirdi Edīti lepojas ne vien paši dejotāji, bet viss Apes novads. Deja ir visa Edītes dzīve.


- Kā sākās jūsu mīlestība pret deju?
- Pat nevaru pateikt, kurā brīdī tas īsti sākās. Dejot man paticis vienmēr, taču tā pa īstam dejošana, šķiet, iepatikās tīņu gados. Pirmos soļus balles dejās spēru kopā ar tēti. Kā šodien atceros, ka visa ģimene pārnācām mājās no Ziemassvētku eglītes un tētis man teica, ka es nemākot dejot. Nemācēju jau arī, jo mācījos tikai 2.klasē. Taču viņš to nevarēja pieļaut, jo bija muzikāls cilvēks, tāpēc sāka man mācīt lēnā valša soļus. Pamatu ielika tētis. Tā mēs ilgus gadus ik balli, kas notika Apes tautas namā, vienmēr nodejojām vismaz vienu deju. Tas bija tāds kā rituāls, ka tētis mani lūdz uz deju. Par to man joprojām saglabājušās siltas atmiņas. Tālākais jau notika pats no sevis, un dejot mācīja arī skolā. Taču vidusskolas vecumā nevarēju iedomāties, ka savu dzīvi saistīšu ar dejām. Iestājos Latvijas Universitātē Bioloģijas fakultātē. Toreiz man ļoti patika, un jāatzīst, ka joprojām patīk daba. Es varu audzēt puķes, doties mežā, pētīt augus. Tas viss man sagādā prieku. Tā nu mācījos biologos, līdz dzīve pati izdarīja savas korekcijas. Jau mācoties sapratu, ka man nepatīk eksperimentēt ar dzīvniekiem. Es varēju darīt visu, tikai ne uzšķērst vardes. Jā, es neesmu veģetāriete, bet pati darīt to nespēju. Kad biju meitas gaidībās, sapratu, ka tā nav joma, kurā gribu strādāt. Es to nespēju un viss. Kā pati smejos, esmu bohēma. Man ir tuva dzīve laukos. Bērnību pavadīju Virešos, vēlāk Apē. Varbūt tāpēc daba un lauki man ir tik tuvi.  
- Bet kad dzīvē ienāca deja?
- Atgriezāmies no Rīgas dzimtajā Apē. Kultūras namā tieši vajadzēja darbinieku, un direktors Jānis Anerauds uzrunāja mani. Es bez domāšanas piekritu darba piedāvājumam. Vienā dienā izņēmu dokumentus no biologiem un iesniedzu tos Latvijas Kultūras koledžā (toreiz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums). Apkārtējie par manu izvēli nepriecājās, jo biologos biju nostudējusi divus gadus. Taču es nolēmu, ka būšu kultūras darbiniece un viss. Vienā mirklī visu nogriezu kā ar nazi. Taču līdz šim brīdim neko nenožēloju. Vien brīžos, kad ir grūtības, iedomājos, ka skolotājas dzīve būtu mierīgāka. Lai gan pavisam tālu no skološanas neesmu aizgājusi, jo arī deju mācīšana ir skološana. Vien te nav klasei raksturīgā miera, bet ir kustības un žiperīgums.  Jāteic, ka skolotājas būtība manī laikam bijusi vienmēr. Vecāki ir stāstījuši, ka, jau maza būdama, spēlēju skolu, tēloju skolotāju. Toreiz jau jāspēlējas bija pašiem, jo datoru un televizoru nebija. Mūsdienu bērniem tās spēles ir citādākas. Jā, dators ir ļoti laba lieta, bet vienlaikus arī atrauj no kaut kā dabiska, atrauj no dzīvas komunikācijas. Manuprāt, privātā saruna ir kaut kas vairāk par vēstulēm portālā “draugiem.lv”.
- Darbs kultūrā nav viegls, arī atalgojums nav liels.
- Kad 1974.gadā sāku strādāt, alga bija par pieciem rubļiem vairāk nekā apkopējam. Taču visi strādāja! Alga vienmēr nav noteicošais. Ikreiz, kad iedomājos, ka jāiet prom no darba, atceros mammas vārdus – dari, ko gribi, taču vienmēr darbam būs garoza. Nekur nebūs tā, ka viss būs tikai labi. To es vienmēr paturu prātā. Man nekad nav paticies mētāties no viena darba uz citu. Es tā nevaru. Te ir mana vieta, un, kad iešu prom, tad iešu prom. Kā jebkurā darbā, arī šeit viss ne vienmēr ir rozēm kaisīts. Darbs ir ar cilvēkiem, un tas ir gandrīz tāpat kā būt psihologam. Viegli nav. Taču, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka cilvēks jāpieņem tāds, kāds ir. Mums, kultūras jomā strādājošajiem, katrs cilvēks jāuztver kā zelta vērts, jo tieši viņi uztur kultūras dzīvi. Mēs varam radīt nez kādus pasākumus, taču bez cilvēka tam nebūtu nekādas vērtības.
- Kur rodat iedvesmu? Jārada dejas, jādomā, kādi būs tautas tērpi.
- Esmu radījusi vien dažas dejas. Galvenokārt bērniem un senioru deju kopai. Radoši izpausties vairāk sanāk, organizējot pasākumus, piemēram, deju sadančus. Vienmēr cenšos izdomāt ko jaunu, lai idejas un scenāriji neatkātotos. Pieaugušajiem ir daudz labu, filozofisku deju, ko var dejot ar aizrautību, tāpēc necenšos radīt kaut ko pati.  Lai gan, beidzot deju skolu, radīju vairākas dejas un tiku aicināta pat piedalīties deju konkursā. Taču nobijos un konkursā nepiedalījos. Vienmēr cenšos aizdoties uz deju konkursiem un paskatīties, ko radījuši citi. Nav ko slēpt, reizēm liekas, kāpēc gan cilvēks šo deju vispār ir devis vērtēšanai. Tur nav nekā. Ne zīmējuma, ne soļu. Es uzskatu, ka dejai ir jābūt ar jēgu jeb vēstījumu. Liels zaudējums Latvijas horeogrāfijā ir  Artas Melnalksnes aiziešana mūžībā. Viņa bija viena no spilgtākajām latviešu tautas dejas horeogrāfēm. Dejas vienmēr bija ar filozofisku jēgu.
Kas attiecas uz tautas tērpiem – tie nav jārada vai jāizdomā no jauna. Ir ļoti daudz informācijas par kādreizējiem tērpiem, piemēram, muzejos un grāmatās. Ir jāpēta un jāizvēlas piemērotākais. Kad šuvām pirmos tautas tērpa brunčus Apes korim, pētīju, kādi būtu raksturīgāki mūsu pusei. Pašuvām blakus novada košos Cirgaļu pagasta puses brunčus. Tā ir pierasta prakse, ka dejotāji vai dziedātāji var netērpties tikai sava apriņķa tērpos. Tad jau, piemēram, viss Alūksnes rajons būtu vienādas krāsas brunčos un tas nebūtu interesanti. Protams, mēs neatļaujamies šūt Kurzemes puses tērpus, bet pieturamies pie Vidzemes. Latviešu tautas tērpi ir ļoti skaisti un bagātīgi. Tagad Dziesmu un Deju svētkos varēja redzēt latviešu tautas tērpus visā krāšņumā. “Metenis” uz svētkiem devās ar jauniem - Vilzēnu pusei raksturīgiem - tautas tērpiem. Par šo tērpu komplektu ieguvām arī 2.vietu. Bija pārsteigums un prieks vienlaikus. Jo vairāk tādēļ, ka tērpi tapa lielā tempā. Kā mums top tie tērpi? Naudiņa ir tikai tad, kad svētki jau degungalā. Rakstījām projektu, bet atbalstu neguvām, tāpēc lūdzām naudu novada pašvaldībai. Puišiem deju bikses bija savu nokalpojušas, un tādus es viņus uz lielajiem svētkiem nevarēju vest. No pašvaldības puses bija liela sapratne. Izdzirdot, ka nauda būs un varu gatavot tāmi, aiz laimes acīs sariesās asaras. Tad arī sāku meklēt, kurš piekristu mums uzšūt tērpus. Apzvanīju vairākas darbnīcas, taču šūt piekrita tikai viena. Tā kā laika vairs nebija daudz, apmēram pusgads līdz svētkiem, tad laika domāt un pētīt nebija. Turklāt arī šūšanas darbnīca nepiekrita aust kaut ko jaunu, bet piedāvāja izvēlēties kaut ko jau no noaustā.
- Kā raksturotu savu kolektīvu?
- Visi dejotāji ir ļoti draudzīgi. Lai gan dejotāji ir dažāda vecuma, kopā esot, viņi visi ir vienādi. Arī vecākie ļaujas jokiem un jandāliņam. Protams, viņi dzirdējuši arī manus stingrākos un bargākos vārdus. Vienmēr esmu teikusi, lai nekad nešaubās par maniem vārdiem, jo man ir pietiekami zināšanu pūrā, lai es zinātu, ko es daru, ko lieku dejot un ģērbt mugurā. Par to nekādu šaubu nav, un viņi vienmēr ievēro manis teikto. Es varu būt priecīga, ka esmu savam kolektīvam iemācījusi iet uz skatuves tīram un izgludinātās drēbēs.  Tā ir norma un nav nekas pārdabisks. Labs un sakopts tērps ir 50 procenti no dejas. Var dejot tieši to pašu un tikpat labi, bet, ja krekls būs saburzīts, nevis kārtīgs, balts un smuks, baudījuma nebūs.
- Esat piedalījusies vairākos Dziesmu un Deju svētkos.
- Šie man bija 15. Dziesmu  un Deju svētki. Sākumā svētkos piedalījos ar bērnu deju kolektīviem, bet jau septīto reizi uz svētkiem devos kopā ar pieaugušo kolektīvu. Tagad, piemēram, gājiens ir brīvāks un cilvēki var izpausties. Kādreiz gājām gar Ļeņina pieminekli un ne matiņš nedrīkstēja pakustēties. Tagad ir citādāk. Cilvēki ir atraisītāki. Arī svētku dalībnieku – dejotāju – ir krietni vairāk. Uz pirmajiem svētkiem nokļūt bija sarežģīti. Visus jau neņēma. Tikai deviņdesmito gadu sākumā uz svētkiem varēja doties visi, kuri vien to gribēja. Bija divas programmas – novadu un nakts. Nakts programma bija grūtāka, taču mēs apguvām abas. Kā saka, gājām uz visu banku. Vien tagad, gadiem ejot, esmu sapratusi, ka ne vienmēr vajag iet uz visu banku, bet vajag izvēlēties to, kas cilvēkiem būtu patīkamāk, vieglāk un labāk. Ir labi, ka tagad var izvēlēties, kurā grupā dejot. Kādreiz, ja skaitījies pilsētas kolektīvs, bija jādejo augstākajā grupā. Nav vairs arī vecuma ierobežojumu, lai, piemēram, dejotu vidējās paaudzes kolektīvā. Viens gan ir nemainīgs – svētkos valdošā atmosfēra. Svētkos vienmēr neiztrūkstoša ir kopības sajūta. Noskatījos sestdien Deju svētku atkārtojumu un varu teikt, ka šie svētki bija ar visskaistākajiem laukuma zīmējumiem, kur katrai dejai bija piemeklēta kāda senā latvju zīme. Ieklausoties tekstos tā pamatīgāk, vēlreiz ieskatoties Deju svētku programmiņā, tikai tagad nāk īstā apjausma, ar cik dziļu filozofisku jēgu veidoti svētki, cildinot un liekot godā turēt latviešu tikumus un tradīcijas. Vienkāršs, bet grandiozs un skaists fināls, neatkārtojama kopības sajūta, smaidi un sirsnība.
- Mēdz teikt, ka katru latvieti var iemācīt dziedāt un dejot. Vai tā ir?
 - Domāju, ka var. Nezinu par dziedāšanu, bet dejot var visi. Lai dejotu, ir vajadzīga ritma izjūta, taču, ja tās nav, dejot iemācīt var tāpat. Jā, tas ir pamatīgs darbs un pacietībai jābūt gan no skolotāja, gan dejotāja puses. Man ir bijuši bērni, kuriem sākumā dejas diži nepadevās, taču pēc dažiem gadiem skatos – tas pats nepraša ritmā lec polku. Bērnam bija pagājis zināms laiks, līdz viņš to apguva. Jo agrākā vecumā bērnam liek dejot, jo ātrāk viņš attīstās. Neviens mēs nepiedzimstam ar māku lasīt un rakstīt. Tieši tāpat ir ar dejošanu – mēs mācāmies. Dejošana jebkuram cilvēkam dod pārliecību, ka viņš var. Tā ir tāda kā sevis apliecināšana.
Deja man ir viss. Patiesībā tas ir mans dzīvesveids. Un es varu būt bezgala laimīga, ka mana ģimene mani atbalsta. Kultūras darbiniekiem darbs un pasākumi ir brīvdienā, bet mēģinājumi – darbdienu vakaros. Mana ģimene ir pieņēmusi manu dzīvesveidu un ne vien atbalsta, bet pat palīdz. Piemēram, vīrs gatavo karoga kātu, mazdēls filmē mana kolektīva uznācienus.

Citu datumu laikraksti

  • Alūksne īsumā

    Alūksnes novads Sociālā dienesta vadītāja Regīna Kalniņa šīs nedēļas sociālās, izglītības un kultūras komitejas sēdē atgādināja par dienesta sniegto...

  • Volejbolā brāļi Dandeni atkal pirmie

    Gaujiena Norisinājies kārtējais posms Apes novada pludmales volejbola čempionātā vīriešiem un sievietēm. Vīriešu grupā piedalījās desmit komandas,...

  • Apes tenisa turnīrs ieiet finiša taisnē

    Apē norisinās tenisa turnīrs, kurā no četrām apkašgrupām ir zināmi finālisti ceturtdaļfinālam. No septiņpadsmit turnīra dalībniekiem ceturtdaļfinālā...

  • Izskrien “Alpu” pļavas

    Zeltiņu pagastā pie „Alpu” mājām sestdien jau ceturto gadu norisinājās skrējiens „Alpu pļavas”, kurā tā dalībniekiem jāskrien pa dabiskām, nepļautām...

  • Alūksnieši - otrie

    Alūksnes Pilssalā 29.jūnijā norisinājās Atzeles novada (Alūksne, Gulbene, Balvi) atklātais čempionāts pludmales volejbolā. Vīriešu grupu konkurencē...

  • Vēl viens zaudējums

    Pilssalas stadionā notika Austrumlatvijas 2.līgas čempionāta futbolā spēle starp Alūksnes un Pļaviņu komandu. Diemžēl alūksnieši nespēja realizēt...