Lēni dejā griežas sniega pārslas. Eglītē spoži deg svecītes, kas izstaro mieru.
Lēni dejā griežas sniega pārslas. Eglītē spoži deg svecītes, kas izstaro mieru. Bet brīžam šķiet - pār šā krāšņā koka zaļajiem vaigiem rit sveču asaras, kas raud par tiem, kam rūpju nomāktās sejās nemirdz prieka dzirkstis pat svētku vakarā.
Apkārt trokšņo bērni. Vai, cik mazas man kājas un rokas, kāds neliels deguntiņš! Īsi melni svārciņi, balta, cakaina blūzīte. Raugos apkārt, zāles stūrī stāv eglīte. Tāda augsta un grezna, ar lieliem bumbuļiem. Pie tās sēž vecītis sarkanā mētelī. Bērni pa vienam tuvojas šim sirmajam vīram. Viņi skaita dzejoļus, dzied, bet sirmgalvis sniedz dāvanas, un mazuļu acīs atmirdz prieks.
Te viņa balss skaļi saka: "Kristīne, lūdzu!" Es satrūkstos no egles vērošanas, jo tas ir mans vārds. Strauji ceļos un lepni eju pa plašo zāli. Bet, ak vai, dzejolītis ir aizmirsies. Pirmo rindiņu noskaitu, bet tālāk par sniedziņu uz skujiņām netieku. Kāpēc, kāpēc tā notiek ar mani? Visi skatās, gaida, bet nekā. Par lielu brīnumu man, šis vecītis ir labs. Viņš mierina mani un dāvā lielo saldumu tūtu. Cik laimīga es esmu! Tas ir patiess prieks, kas rodas, kad cilvēks palīdz otram, izdara ko labu.
Šī bērnības aina nāk prātā pēc pansionāta ļaužu apsveikšanas Ziemassvētkos. Neviļus gribas šos vecos cilvēkus salīdzināt ar mani mazotnē. Viņi ar tādām pašām ilgu pilnām acīm vērās dāsno sveicēju pulkā, kā es toreiz Ziemassvētku vecītī. Domāju, ka ziemas saulgriežu brīnumam noticēju es un arī viņi.
Akcijas rīko daudzi, un man šķiet, ka nav nozīmes, vai tā ir labdarības vai vienkārši akcija. Svarīgāka ir vēlme ziedot no sirds. Pēc manām domām, ikviens, kas šajā pirmssvētku laikā ir devis kaut mazumiņu tam, kam neklājas tik viegli, pretī ir saņēmis vislielāko svētku dāvanu – prieku un siltumu sirdī.
Dažiem šķiet svarīgi, lai uzdāvina pili vai pēdējā izlaiduma auto. Bet man daudz lielāku prieku rada paša gatavots apsveikums. Galvenais, kā to izdari, jo mazas veltes paliek atmiņai uz mūžu. Bet, cerot, ka uzdāvinās zvaigznes no debesu velves, tās var ar nesagaidīt.
Līdz Ziemassvētkiem palikušas divas dienas. Varbūt šis ir īstais laiks paskatīties, kas notiek mums apkārt un palīdzēt tiem, kam sāp. Ar mazu dāvaniņu, ar mīļiem vārdiem, ar labu darbu vai kā citādi. Varbūt jums šķitīs, ka tas nav nekas, bet, manuprāt, tas ir devums, ko var novērtēt tikai sirds.
Kad Ziemassvētku eglītē sprēgās sveču liesmas un ciemos nāks vecītis, es domāšu par brīnumu, kas notiek reizi gadā. Sirds trīcēs, lai neaizmirstu dzejolīti, kas sen vairs nav četrrinde. Un priecāšos, ka esmu izdarījusi, ko labu. Novēlu arī jums līdz 24.decembra vakaram apjaust, ko nozīmē dāvāt no sirds. Dievs cilvēkam ir devis divas rokas, lai ar kreiso ņemdams, ar labo viņš dotu.
