Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Diriģents bez laba orķestra nav nekas

Latvijā pazīstamais mūziķis Normunds Šnē savas spējas pārbaudījis gan kā obojists - orķestrants un solists, gan kā diriģents. Pratis pierādīt, ka ir augstas klases profesionālis abās jomās.

Latvijā pazīstamais mūziķis Normunds Šnē savas spējas pārbaudījis gan kā obojists - orķestrants un solists, gan kā diriģents. Pratis pierādīt, ka ir augstas klases profesionālis abās jomās. Pats saka, ka neglābjamo interesi par mūziku esot palīdzējuši radīt vecāki un arī vecaistēvs, kas bijis cieši ar to saistīts.
"Atklāti sakot, viens periods man bija bīstams, kad vēlējos mūziku mest pie malas. Tā notiek, kad mūzikas apkārt ir pārāk daudz. Ir lieta, ko nekad nedrīkst darīt, - mācīties pie saviem vecākiem. Tas ir mazliet par traku - būt kopā ar vecākiem mājās, atpūtā un vēl darbā, tad reizēm nervi neiztur abpusēji," laikrakstam stāsta Normunds Šnē.
Pie tēva Normunds mācījies vijoļspēli, kas viņam neesot padevusies. Absolvējot 8. klasi, bijušas citas intereses - saistījusi tehnika un bijusi vēlēšanās mācīties par kinooperatoru Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, taču tad N.Šnē rokās nonākusi oboja. Tās skaņa suģestējusi un tik spēji aizrāvusi, ka radusies liela interese par šo mūzikas instrumentu. Pašam šķitis, ka varētu gūt labus rezultātus. "Pēc trim gadiem, kad es vēl mācījos Jelgavas vidusskolā, mani uzaicināja spēlēt Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, ar ko četrus gadus vairs neesmu saistīts," uzsver N.Šnē.
Svārstās par piedāvājumu
Ar Nacionālo simfonisko orķestri viņam bijusi ilgstoša sadarbība gan kā orķestrantam, gan vēlāk kā diriģentam. Kad piedāvāta diriģenta vieta šajā orķestrī, viņš ilgi svārstījies, vai pieņemt šādu piedāvājumu vai ne. Pēc gadu ilgstoša darba orķestrī sapratis, ka rodas problēmas, ja ilgstoši spēlē orķestrī, bet pēc tam tajā ieņem diriģenta vietu. Tagad N.Šnē galvenā darbošanās saistīta ar orķestri "Rīgas kamermūziķi", Rīgas Festivāla orķestri un ar domubiedriem mūzikā.
Hipnoze tā nav
Kā mūziķis izlēmis stāties pie diriģenta pults? "No malas skatoties, var domāt, ka diriģēt spētu katrs. Neviens pasaulē tā arī nekad nav īsti izskaidrojis, kas ir diriģēšana un kāpēc šāds process notiek. Liela nozīme ir suģestējošam faktoram un personībai. Es nevēlos teikt, ka tā ir hipnoze. Diriģēšana nozīmē neredzamas saites ar cilvēkiem, kad ar noteiktu kustību un žestu cilvēku var virzīt un iegūt vajadzīgo rezultātu," spriež
N. Šnē. Viņš apstiprina, ka arī šo izvēli ietekmējušas tradīcijas ģimenē - N. Šnē vectēvs bijis pūtēju orķestra diriģents Alūksnes pusē. N.Šnē ģimenes saknes meklējamas Vidzemē, joprojām raduraksti atrodami Lejasciemā.
Viņam palika bail
N.Šnē atmiņā spilgti saglabājies, kā pirmo reizi stājies pie diriģenta pults. "Sajūtas nebija nekādas. Man vienkārši vajadzēja diriģēt, un es to darīju. Tad, kad es sāku saprast, ko īsti nozīmē diriģēšana, man palika bail. Kad es sāku mācīties un apguvu šo lietu (es gan negribu teikt, ka esmu beidzis to darīt!), es varēju koncentrēties tikai mūzikai. Mani vairs nemāc uztraukums," atklāj N. Šnē.
Diriģentam atbildība esot citādāka nekā mūziķim. "Diriģentam ir svarīgi veidot darba virsbūvi un saliedēt mūziķus, ir jāprot pateikt pareizo vārdu. Ar viņiem ir jāatrod labs kontakts. Tas ir vesels komplekss, kas jāveic diriģentam," saka viņš. Viņam patīkot strādāt ar cilvēkiem. Pats labi apzinoties, ka diriģents bez orķestra neesot nekas.
Vai N.Šnē, stāvot pie diriģenta pults, kādreiz ir bijusi sajūta, ka viņš vēlas būt neaizvietojams? "Katrs cilvēks savā vietā patiesībā ir neaizvietojams un svarīgs. Īsti nepiekrītu populārajam teicienam, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Tas ir filozofisks jautājums, uz kuru viennozīmīgi nevar atbildēt," saka N. Šnē.
Mūziķis vērtē, ka viņa vadīto orķestru un ansambļu liktenis būtu veidojies citādāk, ja to darbību būtu veidojis cits cilvēks. "Labāk vai sliktāk, to es, protams, nezinu. Katrs diriģents veido orķestri pēc saviem principiem - izvēlas repertuāru, spēlēšanas stilu," apgalvo N.Šnē.
Viegli nav nācis nekad
N.Šnē neuzskata, ka mūziķa karjera visu laiku būtu veidojusies veiksmīgi. Visādi esot gājis. "Īstajā laikā - 1987. gadā, - kad tuvojās arī politiskās pārmaiņas, sāku darbu ar savu orķestri "Rīgas kamermūziķi". Tas bija pirmais kolektīvs, kas nebija valsts paspārnē, bet darbojās kā privāta organizācija," stāsta N. Šnē. Tik viegli, kad "it kā viss būtu nācis pats no sevis", neesot bijis nekad.
N.Šnē uzskata, ka daudzu cilvēku nelaime Latvijā ir tā, ka viņi gaida, ka kaut kas nokritīs no gaisa. "Tā nebūs. Visu laiku ir jāstrādā un pie tam kādā konkrētā virzienā, kam cilvēks tic un ko uzskata par pareizu. Agrāk vai vēlāk rezultāts būs, ja vēl apkārt ir tik daudz domubiedru, kā tas ir man, kad cits citu var atbalstīt," secina mūziķis.
Pierāda, ka ir vajadzīgi
N.Šnē atklāj, ka orķestra vadīšana nenozīmē tikai muzicēšanu. "Tas saistās arī ar ekonomiskām un finansiālām problēmām. Tas ir prieks, kas maksā lielu naudu. Domāju, ka mūsu valstī orķestri ir vajadzīgi, un mēs cenšamies to pierādīt. Būt mūziķim nav viegli. Tie, kas daudz strādā, arī nopelna," skaidro N. Šnē. Lielu strādāšanu Normunds attiecina arī uz sevi. Septembrī esot daudz koncertu un pasākumu, pa diviem koncertiem - katru nedēļu, jo esot saspringts sezonas sākums. Par nelielu atpūtu varēšot domāt tikai oktobra nogalē. Arī nākotnes plāni saistīti ar saspringtu darbu. "Slodze ir liela, jo jādomā ne tikai, kā spēlēt, bet arī par organizatoriskām lietām - darbu plānošanu, programmu veidošanu," apstiprina mūziķis. Viņam esot prieks, ka var uzstāties kopgā ar domubiedriem, kas spēlē ne tikai darba dēļ, bet arī idejas vārdā.
Nav diktatūra
Dzīvē diriģēt N.Šnē nepavisam nepatīkot. "Man pietiek ar to, ko es daru darbā. Man patīk sakārtot apkārtni ap sevi," atklāj vīrietis. Viņš ir pārliecināts, ka orķestra vadīšanu nevajagot uztvert kā diktatorisku funkciju. "Es esmu viens no līdzīgiem, apkārt ir tikpat daudz kvalificētu un ieinteresētu mūziķu. Tas laiks, kad diriģents ar paceltu roku stāvēja un draudēja, ka jāspēlē labi, ir pagājis. Šodien ir demokrātija. Ir jārēķinās, ka cilvēki ir mainījušies un līdz ar to attiecības. Arī attiecības orķestrī ir kļuvušas citādākas," spriež N.Šnē. Viņš novērtē, ka publika esot dažāda. Visvairāk viņam patīkot spēlēt laukos, jūtot, ka tur mūziķi tiekot gaidīti. Ar interesi uzstāšanos klausoties arī jaunā paaudze. Viņš negribot neko sliktu teikt par Rīgas publiku, tomēr tā uz koncertiem nākot ar zināmu aizspriedumainību.
Sevi sauc par ziņkārīgu
Viņš atklāj, ka esot cilvēks ar daudzpusīgām interesēm. "Mani interesē skaņu ieraksti, viss, kas saistīts ar šo tehnoloģiju, lai gan tas skar arī manu darbu. Ar to es daudz nodarbojos jau jaunībā," komentē mūziķis. Viņu interesējot arī citi mūzikas virzieni, piemēram, popmūzika (tikai ne tā, ko spēlē klubos!), kā kompjūtertehnikas iespējas var izmanto mūzikā. "Esmu ziņkārīgs. Ir tāds mīts, ka mūziķi dzīvo tikai mūzikai un peld kā pa mākoņiem," apgalvo N.Šnē. Viņš uzskata, ka svarīgākais esot prast dzīvot normālu dzīvi - prast atpūsties, tikties ar draugiem un reizēm arī atslēgties no visa. Ja cilvēks ir atpūties, tad idejas raisoties pašas no sevis.
N.Šnē piekrīt kāda drauga teiktajai atziņai, ka jaunībā cilvēkus iemāca strādāt, bet neiemāca atpūsties.
"Tā reizēm ir problēma. Man nav sevišķu paņēmienu, kā atpūsties. Es bieži braucu uz mežu Rīgas tuvumā, lai varētu būt viens. Lasu grāmatas. Mūziku atpūtas brīžos neklausos. Es baidos, ka var rasties pārsātinājuma sajūta. Ir jādzīvo ar tādu kā izsalkuma sajūtu, jo, ja kaut kā ir par daudz, tad kļūst neinteresanti," viņš spriež.
***
Fakti
Skolojies pie pasaulslavenā krievu diriģenta Jurija Simonova, bet obojas spēli mācījies meistarklasē pie Heinca Holigera.
2002.gadā nodibinājis jaunās mūzikas festivālu "Arēna".
Diriģējis orķestrus ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Japānā diriģējis Pētera Vaska simfoniskās mūzikas autorkoncertu starptautiskā festivālā 1998. gadā, kas bijusi debija viesdiriģenta lomā.
Pirmais eksāmens Operā - iestudējis N.Rimska - Korsakova baletu "Šeherezāde" un V.A.Mocarta operu "Dons Žuans".
Sevi raksturo: pēc dabas esot slinks, tāpēc uzņemas daudzus pienākumus, jo tad vairāk izdara, un sezona iznāk saspringta.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest manā vietā vai vismaz iznāks man līdzi laukā.3. Klusībā cerēdama, ka Arvīds pieteiksies to ienest...

  • Truškopjiem ir nepieciešamas valsts investīcijas

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības "Šalkas ELVI" īpašnieci Ivetu Laicenu tāpat kā citus truškopjus satrauc nelabvēlīgā situācija barības...

  • Kad tiekas zaglis un dziedātāja

    Alūksnes kinoteātrī "Liesma" šodien pulksten 19.00 un 21.00 izrādīs Francijas un Lielbritānijas kopražojuma muzikālu melodrāmu "Un tagad... dāmas un...

  • Iesālītās cerības

    Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un māte kā melns rēgs iestājās apgaismotajās ārdurvīs.2. Es satrūkos tikai tad, kad bija kļuvis tumšs un...

  • Karavīri iepriecina ar uzvedumu

    Jaunais mācību gads arodapmācības un rehabilitācijas centrā "Alsviķi" sākās ar patīkamu atkalredzēšanos.Jaunais mācību gads arodapmācības un...

  • Par tautas balsojuma rezultātiem

    Tautas balsojums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā ietekmēs arī Latvijas Bankas darbību.Tautas balsojums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā...

  • Neliksim šķēršļus attīstībai

    20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska izšķiršanās, kuras sekas jau tuvākajā desmitgadē jutīsim katrs.20. septembrī mūs visus gaida vēsturiska...

  • Starp Rietumiem un Austrumiem

    Iespējams, nākamo gadsimtu vēstures grāmatās 20. septembris tiks minēts kā īpaša diena, kurā Latvijas tauta pieņēma izšķirīgo lēmumu, izvēloties...

  • Netic zaudējumiem, tic ieguvumiem

    Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti un pašnoteikšanos.Tā ir demagoģija, ka Latvija, iestājoties ES, zaudēs suverenitāti...