Domā ar jūtām, nevis ar prātu

Ilzenes pamatskolas direktore Olīvija Jēģere sevi sauc par parastu cilvēku, sakot, ka ir tāda pati kā jebkurš no mums.

Ilzenes pamatskolas direktore Olīvija Jēģere sevi sauc par parastu cilvēku, sakot, ka ir tāda pati kā jebkurš no mums. Viņa uzskata, ka atšķiras tikai lietas, kas katram ir tuvas, un katrs tās var atšķirīgi uztvert.
Olīvija Jēģere apgalvo, ka katram māksliniekam ir savas dīvainības, tikai dažiem tās nav tik pamanāmas. "Varbūt tādēļ, ka mēs domājam ar jūtām, nevis ar prātu. Kad vēlāk pārdomāju savu rīcību, šķiet, ārprāts, kas tā par direktori, kas pa skatuvi lidinās ar propelleru kā Karlsons vai Vinnija Pūka balsī skaita medus podus, bet varbūt tieši tas man labāk palīdz saprast bērnu dvēseli," saka direktore.
O.Jēģere no vienas puses sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņai ir mūzika, kas sevī apvieno gan darbu, gan vaļasprieku, gan arī piepilda brīvo laiku. "Man ir jauks darba kolektīvs, ir, ko mīlēt, un ir, kas mīl. Es varu iepriecināt un priecāties," saka Olīvija. Tomēr ir arī lietas, kas viņu nomāc. Olīviju uztrauc visi nepadarītie darbi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa apzinās -visus tik un tā nekad nevarēs padarīt. "Vēl jo projām dziļi sirdī sāp tuvākā cilvēka - māmiņas - zaudējums. Ir arī visādas sīkas veselības problēmas, kuru dēļ reizēm jūtos kā "slimākais Karlsons pasaulē". Laika trūkuma dēļ ir daudz nerealizētu ieceru. Vajadzību ir tik daudz, bet iespēju... Jā, lai spētu dzīvot ar prieku, tomēr jābūt optimistam," spriež O.Jēģere.
Iestudē dažādas lugas
Atceroties bērnību, Olīvija saka, ka tā pagājusi starp dziesmām, grāmatām un teātri. "Mums, piecām māsām, mūzika vienmēr ir bijusi tuva. To noteikti esam mantojušas no vecākiem un vecvecākiem. Kopā ar mammu dziedājām padomju saimniecības "Alūksne" sieviešu korī, bet tētis bija pirmais, kas mācīja spēlēt ģitāru," stāsta Olīvija. Bērnībā viņai ar māsām vajadzēja ganīt govis. Tieši tad viņas daudz dziedāja un sacerēja ne vienu vien jaunu dziesmu. "No bērnības spilgtā atmiņā palikusi ciemošanās "Ragusalā" pie otras mammas (tā mēs dēvējām vecmāmiņu, mammu saucām par mammīti). Tur mēs iestudējām dažādas ludziņas - gan pašu izdomātas, gan autoru rakstītās. Daudzas no tām bija muzikālas izrādes. Pēc tam, protams, tās visiem rādījām. Droši vien tāpēc arī tagad man patīk spēlēt teātri - ne tikai dzīvē, bet arī uz skatuves," saka sieviete. O.Jēģere atklāj, ka viņas ģimenē visiem patika lasīt grāmatas. Olīvijas mamma bieži pirka jaunas grāmatas, jo tolaik tās vēl nebija tik dārgas. Lai nebūtu tik uzkrītoši un tētis nedusmotos, jaunās grāmatas salika grāmatplauktā blakus citām.
Prot spēlēt ģitāru
Skolas gados, ciemojoties pie mammas māsas Dainas Baltinavā, Olīvija kopā ar māsām bieži kāpa uz estrādes. "Tad vienkārši rāvām vaļā visu dziesmu repertuāru. Reizēm mums uzradās arī klausītāji, bet mēs nemaz nekautrējāmies. Parasti gan mūs klausījās kāds nikns auns, kas ganījās turpat netālu," atceroties bērnību, smej Olīvija.
Vēlāk māsas piedalījās "Spietā" Cēsīs. Savulaik Mārkalnē viņas dziedāja vokālajā ansamblī, nodibināja arī vokāli instrumentālo ansambli, piedalījās skatē. "Mēs visas protam spēlēt ģitāru. Problēmu ar bundzinieku atrisinājām pavisam vienkārši - māsa Maira iemācījās spēlēt bungas. Vēlāk ansamblī ienāca arī puiši," atceras O.Jēģere.
Pēc Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolvēšanas Olīvija sāka strādāt Ozolkalnā. Arī tur viņa dziedāja estrādes ansamblī. "Likumsakarīgi, ka iespēju dziedāt un spēlēt izmantoju arī Ilzenē. Pašreiz mēs dziedam ar vīru, bet par to, kā šajos gados mainījies ansambļa sastāvs, var spriest pēc ikgadējiem mūziķu saietiem "Ciemos pie rakariem", kur mēs cenšamies piedalīties katru gadu - vispirms ar Jāni Pehlaku un Vitautu Ruņģi, tad kopā ar Inetu un Aivaru Maltavniekiem kā grupa "Divreiz divi", bet tagad kā "Naktsputni"," stāsta Olīvija.
Maina ierasto ikdienu
Sieviete saka, ka visa viņas dzīve iet kopā ar mūziku, bet mūzika ir daudzveidīga. Mazākie dziedātāji ir "cāļi", ar kuriem O.Jēģere strādā katru gadu. "Man patīk strādāt ar bērniem. No viņiem staro piedalīšanās prieks, nevis domas par godalgotām vietām. Viegli darboties ar tiem, kuriem patīk dziedāt, jo bieži vien bērni, kam Dievs devis skanīgas balsis, nevēlas iesaistīties muzikālajās aktivitātēs," saka muzikālā pedagoģe.
O.Jēģere par vienu no lielākajām mīlestībām sauc darbu ar Ilzenes sieviešu vokālo ansambli, kuru viņa vada kopš ierašanās Ilzenē 1992.gadā. "Saka, ka cilvēkam, lai viņš neiesūnotu, darbavieta jāmaina ik pēc septiņiem gadiem, bet to var panākt arī citādāk - mainot ierasto ikdienu. Varbūt tieši tādēļ piekritu būt "Saulstariņu" mūzikas skolotāja, ko ne mirkli nenožēloju. Šā paša iemesla dēļ piekritu vadīt vokālos ansambļus Alsviķos, lai arī nevaru sūdzēties par darba trūkumu," stāsta mūziķe. Viņa uzskata, ka sadarbība ar Alsviķu meitenēm ir izvērsusies veiksmīga, jo tur viņai patīk strādāt. "Tas nav tādēļ, ka viens ansamblis man ir nozīmīgāks par otru, bet manī rodas radoša iedvesma. Šim ansamblim atradu dziesmu, kur otram? Sacerēju jaunu dziesmu. Kur otra?" saka Olīvija.
Savukārt "Naktsputnu" mūzika ir domāta dažādām gaumēm. "Daļa dziesmu ir pašas komponētas, pirmkārt, lai nebūtu problēmu ar autortiesību pārkāpumiem, otrkārt - man tās nav jāmāca citiem. Vēlāk veiksmīgākās dziesmas iemācu bērnu vai sieviešu ansamblim," atklāj O.Jēģere.
Ir kā kopta birztala
Olīvijai pašai patīk dziedāt korī, bet vadīt viņai labāk patīk ansambli. Koris O.Jēģerei šķiet kā varens mežs, no kura mūzikas ziņā var gūt daudz dinamikas un krāsu bagātības. "Turpretī ansamblis ir kā kopta caurspīdīga birztala, kur katrs koks ir savā vietā. Ja kāds iztrūkst, tas uzreiz ir pamanāms," saka mūziķe. Tieši tāpēc Olīvija ir ar mieru gaidīt dziedātāju uz mēģinājumu vairāk nekā divarpus stundas, pat nesaņemot par to atvainošanos. "Es nemaz neesmu despotiska. Es saprotu, ka man varbūt mūzika ir galvenā dzīvē, bet citiem svarīga ir ģimene, citas aizraušanās un izklaides," prāto ansambļu vadītāja.
O.Jēģere domā, ka viņai ir daudz labu īpašību, tomēr atzīst, ka neprot domāt par vairākiem darbiem vienlaikus. Ja Olīvijai vakarā ir jāpiedalās koncertā, viņa ir pārņemta ar domām par to jau no rīta, tādēļ viņai nepatīk, ja vienā dienā ir paredzēti vairāki pasākumi. "Apbrīnoju tās skolotājas, kas pat starpbrīdī var paspēt izlabot pārbaudes darbus. Es to varu tikai tad, kad ir beigušās stundas, un bērni aiziet mājās. Tad sākas manas darba dienas otra puse," stāsta skolotāja.
Atrod skaidras atbildes
"Man patīk domāt, ka kopš zināma laika man piemīt gaišredzība. Varbūt tā ir labi attīstīta loģiskā domāšana, bet reizēm pašai ir grūti noticēt, ka notiek tieši tā, kā esmu domājusi vai teikusi. Varbūt tā ir vienkārši sakritība, bet šķiet, ka kāds man nepārtraukti saka priekšā," atzīst Olīvija, piebilstot, ka laikam tieši tāpēc atkal atsākusi lasīt Aleksandra Svijaša grāmatu "Dzīve bez konfliktiem". Sieviete stāsta, ka reiz to jau iesākusi lasīt, bet toreiz tur nav atradusi neko tik nozīmīgu. Viņa spriež, ka nebija pienācis īstais laiks, bet tagad Olīvija atrada skaidras atbildes uz jautājumiem, kas viņu nomocīja jau sen. Viņa saprata, kā dzīvē rodas problēmas un kas jādara, lai tās nerastos.
"Mūsu dzīvi grauj idealizācija - nodošanās ilgstošām negatīvām emocijām, ka reālā pasaule neatbilst mūsu ideālajam modelim. Mums ir cieša pārliecība, kā jārīkojas kādam cilvēkam, bet viņš rīkojas pavisam citādi. Tajā brīdī mēs idealizējam cilvēku savstarpējās attiecības. Secinām, ka tā ir mūsu kļūda - noticēt tāda cilvēka solījumiem, kurš nemaz netaisījās tos pildīt," lasītajā dalās pedagoģe.
Olīvija piekrīt grāmatā rakstītajam, ka nekas nevar radīt negatīvus pārdzīvojumus, ja protam pareizi novērtēt reālo situāciju.
Iepriecina sīkumi
O.Jēģeri iepriecina dažādi sīkumi. "Lai arī cik ir grūti, katrā dienā jāmēģina atrast kas tāds, kas iepriecina, kaut vismazākais nieciņš - nejaušs smaids, pirmais ziediņš vai stārķis, kas atgriezies savā ligzdā," saka Olīvija. Viņu iepriecina tas, ka ūdens aiztek pa cauruli, nevis pāri ceļam, pusdienas pēc "Cāļa", pat rīta saule mākoņos.
Olīvija saka, ka viņai neatliek daudz laika televīzijai, bet viņa cenšas noklausīties ziņas, lai zinātu, kas notiek pasaulē, un skatās prāta spēles, jo arī pašai patīk risināt krustvārdu mīklas. Sestdienas vakaros Olīvija labprāt skatās "Talantu fabrikas muzikālo teātri" (pirms tam "Talantu fabriku"). O.Jēģere nepiekrīt tiem, kas saka, ka cilvēkus, kas tur piedalās, par "zvaigznēm" vienkārši uztaisa. "Lai arī kāds reizēm nodzied nedaudz šķībāk, visi cenšas būt emocionāli," spriež sieviete. Aizrautīgā skatītāja uzskata, ka balsošana ir negodīga un tai nav sakara ar talantiem, jo parasti uzvar tas, kuram ir lielāks fanu, radu vai draugu pulks.

Citu datumu laikraksti

  • Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

    Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko...

  • Politiskie vēji pagaidām pieklusuši

    Latvijas politiskā dzīve pagājušās nedēļas laikā bija mierīga. Nemanīja ne krievu valodas aizstāvju aktivitātes, ne kreisā politiskā spārna...

  • Alūksnē svinēs Eiropas dienu

    Valsts galvenās kultūras inspektores Alūksnes rajonā Astrīdas Bēteres projekts “Ar mums sākas Eiropa” saņēmis Kultūrkapitāla fonda finansiālu...