Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Domā, ka īstā dzīve vēl tikai sāksies

Šajā numurā sākam publicēt alūksnietes Daigas Sliņķes romānu “ Mājas savai sirdij”. Daiga ir mūsu bijusī kolēģe.

Šajā numurā sākam publicēt alūksnietes Daigas Sliņķes romānu “ Mājas savai sirdij”. Daiga ir mūsu bijusī kolēģe. Mums patiess prieks par viņas radošajām veiksmēm un ceram, ka viņas romāns patiks arī tev, lasītāj!
Saruna ar Daigu rit par rudeni, kas šogad viņai ir īpašs, par mūzām, par ģimeni, par Dievu.
Mācās ticēt sev
Daiga šobrīdējās izjūtas var raksturot līdzīgi putnam, kas var pacelties spārnos un traukties pretī kaut kam jaunam un nezināmam. Viņa jūtas brīva, laimīga un staro. Mācās ticēt sev. Aizgājusi no iepriekšējā darba un tagad nesteidzīgi bauda dzīvi.
“Gribējās kaut ko mainīt. Tagad meklēju un domāju, ko darīt. Ne viss tas, ko piedāvā reālā dzīve, saskan ar to, ko vēlos es,” laikrakstam stāsta Daiga Sliņķe. Tieši šobrīd tā pa īstam sākot iedzīvoties arī Alūksnē, lai gan ar to saistīta jau apmēram trīs gadus.
Daiga priecājas, ka beidzot var no sirds izjust rudens pārvērtības. “Šis rudens ir neparasts ar to vien, ka man ir tik daudz brīva laika. Es pastaigājos, vēroju dabu, cik Alūksnē tā ir skaista. Zeltainas lapas ir sabirušas un tad ir sajūta, ka esi nonācis pasaku mežā. Citreiz taču arī tā noteikti ir bijis, bet es neesmu to redzējusi. Tagad varu daudz domāt un sevi sakārtot,” atzīst sieviete.
Šajā laikā viņa nonākusi pie trīs būtiskām atziņām - daba ir brīnišķīga, cilvēki ir jauki un tam visam pāri ir kaut kas augstāks - Dievs.
“Saprotu, ka ikdienas steigā cilvēkam to ir grūti aptvert,” secina Daiga. Viņai patīkot, ka, tiekoties ar cilvēkiem, jūtot fantastisku attieksmi. Arī tas agrāk viņai esot paslīdējis garām, un viņa neesot apjautusi, kāda nozīme ir cilvēciskām attiecībām.
Nolaižas no saviem augstumiem
“Man nekad tā nav bijis, ka nav darba. Vienmēr darbs ir skrējis pakaļ un esmu bijusi tik neaizstājama. Līdz šim dzīvē viss raiti virzījies uz priekšu - mācības, darbs, piedzima bērni. Pirmajā mirklī, kad no darba aizgāju, likās, ka esmu gluži vai kā izbrāķēta prece. Un tad sēdēju, domāju un sev teicu: “Paldies Dievam, ka varu piedzīvot šādu mirkli!” Beidzot taču varu nolaisties no saviem augstumiem un paskatīties uz dzīvi kā normāls cilvēks. Tad arī sapratu, ka pasaule ir daudz feināka nekā šķiet,” spriež Daiga.
Baudot brīvības sajūtu, viņa sev uzdevusi skarbu jautājumu “Kāpēc tagad tu, Daiga, neraksti dzeju?”. “Un tad pēkšņi sev atbildēju, ka beidzot varu apjaust, ka esmu dzīvs cilvēks. Gandrīz četrdesmit gadus es to neesmu apzinājusies. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektors Juris Stabiņš ir teicis, ka četrdesmit gadi cilvēkam ir mazā nāve. Tad viņam ir divas iespējas - vai nu cilvēks sevi noraksta “vecīšos” un ielien aizkrāsnē vai arī piedzimst no jauna un īsteno ieceres, ko līdz šim nav varējis izdarīt. Protams, man patīk otrs variants,” apgalvo Daiga.
Velns dara visu
Viņa uzskata, ka katru cilvēku vismaz reizi dzīvē ir uzrunājis Dievs.
“Ja mēs pieņemam, ka ir Dievs, tad jāpieņem, ka ir arī velns. Velns dara visu, lai mēs Dievu nesaredzētu. Atkārtošos, sakot, ka darba steigā un aizņemtībā cilvēks neredz, pa kādu ceļu viņam tālāk doties. Ja izdodas šo mehānismu - meklēt ceļu caur brikšņiem uz gaismu - sevī iekustināt, tad sākas arī pārvērtības,” domā alūksniete. Katram, kas to uzdrīkstēsies un mēģinās darīt, jārēķinās ar to, ka nekas nepaliks pa vecam.
“Arī mani mulsina, kā viss brūk un mainās. Cik tas ir dīvains process! Bet es taču nevaru cerēt, ka būšu miljonāre. Neviens man to nesola. Garīgi es jūtos labi, taču, kā būs materiāli, es nezinu,” secina Daiga.
Viņa tāpat kā jebkurš, domājot par nākotni, atskatās arī uz to, kas bijis pagātnē. Daiga spriež, ka atmiņas ir vērtība, taču svarīgi, kā tās izmantot tālākajā dzīvē.
“Var sūkstīties un mocīties sāpēs par nelaimīgu pirmo mīlestību, bet var arī atmiņas izmantot kā materiālu, lai būvētu nākotni. No katra sāpīgā momenta var smelties spēku un gūt mācību, vajag tikai to prast saskatīt,” spriež Daiga.
Likās, ka neko nevar
Jau no skolas gadiem Daiga raksta, lielu daļu no saviem sacerējumiem esot iznīcinājusi. “Ilgi laiku es tam spirinājos pretī un teicu, ka neko nevaru. Taču bija kaut kāds dzinulis, kas lika rakstīt, un rezultātā es sāku strādāt laikrakstā, pēc tam mācīties augstskolā un visbeidzot šobrīd man ir pārdomu laiks,” stāsta Daiga.
Lai rakstītu, viņai neesot vajadzības gaidīt, ka atlido mūza. “Jo vairāk strādā, jo labāk var uzrakstīt. Man šobrīd nav tāda mērķa katru vakaru kaut ko uzrakstīt. Es varu noskaņoties (un tas ir pats galvenais!) un darbu ātri izdarīt. Bet, ja mūza atlido, tad ir kolosāli un atliek tikai rakstīt,” spriež Daiga.
Raksta vairākas vēstules
Ilgu laiku Daiga neesot zinājusi, ko darīt, kad ir skumji. “Gāju pastaigāties pa pļavu, pa mežu, pa pilsētu. Man vajadzēja izkustēties, varēju bezjēdzīgi staigāt. Pēdējā laikā es rakstu vēstuli Dievam. Rezultātā nonāku pie atziņas, ka nav nemaz tik slikti un ka dzīve ir forša. Vēstuļu rakstīšana palīdz arī tad, ja ar kādu esi sastrīdējies. Ir bijis tā, ka pirmajā vēstulē izlieku dusmas uz pāris lappusēm, bet tad saprotu, ka cilvēks, to izlasot, būs pagalam. Rakstu vēlreiz, tā ir labāka, bet trešajā vēstulē vairs nav ko rakstīt. Tajā jālūdz cilvēkam piedošana,” atklāj Daiga.
Saprot, ka nodara pāri
Daiga atzīst, ka tagad, protams, vairāk laika var veltīt mīļajiem cilvēkiem.
“Ģimenei tas nāk par labu. Manuprāt, esmu nodarījusi pāri saviem trim bērniem. Saprotu, ka tagad Latvijā ir tādi apstākļi, ka vīrietis nespēj uzturēt ģimeni un arī sievai ir jāstrādā. Man ir prieks, ka bērni ir tādi, kādi viņi ir,” apgalvo sieviete.
Daiga labi apzinoties, ka mātes sūtība palaist bērnus pasaulē un esot jāprot ar to samierināties.
“Studiju procesā (šogad ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu psiholoģijā - red.) es to tā pa īstam aptvēru. Tas nozīmē pamatīgu darbu ar sevi,” spriež viņa.
Daiga novērtē, ka Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ieguvusi tikai pamatzināšanas psiholoģijā, viņai tā interesē, tāpēc cer pilnveidoties šajā jomā.
“Esmu pārliecināta, ka viss notiks tā, kā tam jābūt. Ja man Dievs ir parādījis ceļu, tad viss būs labi,” domā Daiga.
Ieprogrammē ar domām
Viņa apzinās, ka daudzas lietas vērtē kā diplomēta psiholoģe, taču līdz ar to prot saskatīt, cik daudz cilvēks spēj ieprogrammēt ar savām domām. Un tas nemaz neesot slikti.
“Visam, kas notiek, ir dziļāka jēga. Diemžēl tikai tad, kad tas notiek, to nepamanām, vēl jo vairāk, ja tas ir kaut kas slikts,” uzskata alūksniete. Tad, kad viņai bijuši 10 gadi, licies, ka dzīve beidzas ap 25 gadiem, tad, kad bija 25 gadi, licies, ka 32 gadi - tas jau ir daudz. Tagad Daiga skaidri apzinoties, ka dzīve sākoties tikai ap četrdesmit.
“Ja cilvēks tai ļaujas, tad viss arī notiks,” ir pārliecināta Daiga.

Citu datumu laikraksti

  • Iesālītās cerības

    Kādā ziemas vakarā es sēžu pie galda un nesteidzoties malkoju karstu tēju, kad pie durvīm kāds nedroši pieklauvē. Uz mirkli aizturēju elpu: vai man...

  • Robežsargiem un muitniekiem darbs būs

    Ja reiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks likvidēta muita starp ES valstīm, kas pēc iestāšanās ES notiks ar tiem muitas, robežsardzes un...

  • “Prāta bankā” labprāt piedalītos vēlreiz

    Skatītāji televizora ekrānos 21.septembrī varēja vērot intelektuālo spēli “Prāta banka”, kurā piedalījās arī alūksnietis Aldis Zelčs.Skatītāji...

  • Iesālītās cerības

    Nu jau ap manu māju pacēlās vairākas jaunas mājas. Izveidojās mazs ciematiņš. Dzīve kļuva jautrāka un interesantāka.5. Nu jau ap manu māju pacēlās...

  • Iepazīst bērnu dzīvi vēju pilsētā Ventspilī

    Brauciens uz Ventspili sākās 19.septembra rītā pulksten 7.00 no Alūksnes administratīvās ēkas pagalma rosīgā noskaņojumā.Brauciens uz Ventspili sākās...

  • Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi

    Kāds teicis, ka viņš gribētu redzēt Parīzi, pēc tam varot mirt. Varu apgalvot, ka Francija ir bagāta ne tikai ar Parīzi. Šajā valstī ir arī citas...

  • Lepojas ar to, kas viņš ir

    Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts - red.), jūtu, ka viņam patīk par to runāt. Viņš lepojas, ka ir gejs.Sarunājoties ar Agri (vārds ir mainīts -...

  • Plāno noslēgt pirmās viendzimuma laulības

    Vienīgās Latvijas geju un lesbiešu atbalsta grupas vadītājs Oskars Krūmiņš tuvākajā nākotnē vēlas noslēgt viendzimuma laulības.Vienīgās Latvijas geju...

  • Iesālītās cerības

    Tā es sāku dzīvot viena. Ātri pieradu pie savas vientulības. Centos ilgāk uzkavēties fermā, kur gādāju par teliņiem, jo mājās mani neviens...