Domās bieži viesojas savā mīlestības zemē

Alūksniete Monika Nagle bieži domās kavējas un vēlas atgriezties zilo ezeru zemē Latgalē. Ludzas rajons ir viņas dzimtā puse, uz to sirds velk joprojām.

Alūksniete Monika Nagle bieži domās kavējas un vēlas atgriezties zilo ezeru zemē Latgalē. Ludzas rajons ir viņas dzimtā puse, uz to sirds velk joprojām. Kavējoties atmiņās, viņa zina, cik stipri pati sevi ar tām sāpina, taču reizē arī veldzē dvēseli.
"Cik skaisti ir pakalni un lejas, kādi ezeri! Katru reizi, kad dodos uz tuvinieku kapiem Latgalē, braucu garām mājai, kur agrāk dzīvoju. Tad, kad vecāki bija dzīvi, tā vienmēr bija sakopta. Nekur citur nav tik skaisti kā savā mīlestības zemē, it īpaši pavasarī, kad putni trallina," stāsta Monika Nagle.
Monika ir dzimusi vienā dienā ar Latviju - 18.novembrī. Tagad viņa jūtoties lepna, taču agrāk dzimšanas dienu nevarēja svinēt. Monikas mamma nomirusi, kad meitai bija tikai deviņi gadi. Viņa uzaugusi pie audžuvecākiem, kas bija labi un strādīgi cilvēki. No viņiem Monika mācījusies, ka dzīvē nevajag žēloties. Astoņdesmitajos gados Monikas audžuvecāki pārcēlušies dzīvot uz Alūksni, lai vecumdienās būtu tuvāk meitai, māju pārdevuši.
1986.gadā Monikas vīrs aizgājis aizsaulē. Ne vienu reizi vien Monika prātojusi, ka varētu atgriezties Latgalē, kuru viņa tik ļoti iemīļojusi. "Domāju, kā es vīru šeit atstāšu, trīsdesmit gadus kopā nodzīvojām. Arī dēls ar ģimeni dzīvo Alūksnē. Tad visu laiku sev pārmestu, kāpēc tā darīju," atklāj sieviete.
Izceļas ar vienkāršību
Monika uzsver, ka latgalieši neesot lepni, bet vienkārši ļaudis. "Viņi vienmēr jebkuru ciemiņu, kaut vai negaidītu, sagaidīs ar sirsnību. Kaut ar tēju pacienās, vai ar pienu un maizi ar medu," uzsver Monika. Tad, kad viņu darba gaitas aizvedušas uz Vidzemi, mamma uztraukusies, kā audžumeitu uzņems svešā pusē. Alūksnē viņa dzīvo jau 37 gadus un šajā laikā novērojusi, ka katrā Latvijas novadā ir atšķirīgi cilvēki.
Monikas specialitāte ir grāmatvedība. Pēc mācībām Ludzas pamatskolā iestājusies lauksaimniecības tehnikumā, kur apguvusi izvēlēto profesiju. Tad arī saņēmusi norīkojumu uz pirmo darbavietu - Rankas mašīnu un traktoru staciju. "Mani interesēja šī specialitāte. Varēju stundām ilgi ņemties ar skaitļiem un rēķināt. Šajā darbā svarīga precizitāte, nevar nevienu skaitli pierakstīt tāpat vien," skaidro Monika. Viņa nepiekrīt, ka grāmatvedim ir "sauss" darbs, viņai tas paticis. Arī tagad, pensijā esot, noder šīs zināšanas. "Tagad rēķinu, kā naudu varu tērēt," bilst Monika.
Nopērk biļeti blakus
Ar nākamo dzīvesbiedru Žani iepazinušies Jaunpiebalgā, kur vīrs bijis nozīmēts darbā pēc juridiskās skolas absolvēšanas, bet Monika strādājusi rajona izpildkomitejā, plānu komisijā. Kopā abus savedis kino, kas tolaik bijusi moderna izklaide.
"Katru vakaru gāju uz kino. Vienā reizē mans nākamais vīrs bija nolūkojis, ka es atnāku, un nopircis biļeti man blakus," stāsta Monika. Ģimeni nodibinājuši, kad viņai bija 24 gadi, pēc gadu ilgas draudzēšanās. Kad Žanis bildinājis Moniku, aizbraukuši pie audžuvecākiem uz laukiem. "Mamma ilgi domāja un teica, ka ar virsniekiem nevar ielaisties. Es ieklausījos mammas teiktajā, un tikai tad, kad viņa piekrita, arī es. Toreiz jau nebija kā tagad, kad jaunie neklausa vecāku padomu," secina viņa.
Samierinājās, ka jāceļo
Monikas vīrs bijis armijas cilvēks, tāpēc dzīves gaitas vedušas uz dažādiem Latvijas rajoniem - Latgali un Vidzemi. Alūksne ir astotais rajons, uz kuru pārcēlās dzīvot Nagļu ģimene. Katrā pilsētā četrus vai piecus gadus nodzīvojuši. "Bija grūti katru reizi pierast jaunā darbā. Mēneša laikā vajadzēja rast darbu, lai saglabātu stāžu. Vajadzēja laiku, lai iejustos jaunā kolektīvā. Ģimene man bija svarīga, tāpēc bija jāsamierinās, ka dzīve ir kā čigāniem," atklāj Monika.
Tad, kad atnākusi Alūksnē pieteikties darbā VEFā, priekšnieks šausminājies, ka Monikai vienā vietā nepatīkot strādāt, ja tik daudz darbavietu paspējusi nomainīt. "Kad uzzināja, ka tam iemesls ir vīra darbs, protams, atvainojās. Tur es nostrādāju 22 gadus, biju meistare," atceras viņa.
Sāpes joprojām nerimst
Monika atklāj, ka kopdzīvē ar vīru jutusies laimīga. Tāpēc vairs otrreiz dzīvē neesot apprecējusies. "Ja mēģinātu to darīt, tad nepārtraukti salīdzinātu ar pirmo vīru. Tik labu cilvēku kā viņš diezin vai varētu atrast. Viņš rūpējās par mani un dēlu," saka sieviete. Tas esot bijis skaistākais un interesantākais laiks, sākot no 1957. līdz 1986. gadam, ko pavadījusi kopā ar vīru. Divatā daudz ceļojuši. Izaudzinājuši dēlu Agri. Monika nožēlojot, ka neesot vairāk bērnu. Arī mazmeita esot tikai viena - Agrita, kas studē tūrismu. Var just, ka Monika joprojām smagi pārdzīvo vīra nāvi, lai arī ir pagājuši jau 18 gadi. "Būtu bijis vīrs dzīvs, tad..." iesākto nepabeidz Monika, klusībā lolojot nepiepildītus sapņus.
Tad, kad paliekot skumji, viņa dodas ciemos pie dēla Agra ģimenes. Ar prieku Monika stāsta par vedeklu Intu. "Kopā ar dēla ģimeni nodzīvojām trīs gadus. Vīramātes nekad nedrīkst neko sliktu teikt par vedeklām. Kādu sievu dēls ir izvēlējies, tāda vedekla mātei jāpieņem. Otram cilvēkam nedrīkst dzīvi izpostīt. Mana vedekla ir gluži kā pašas meita, mēs labi saprotamies. Citreiz dēlu vairāk sabaru, bet vedeklu aizstāvu," komentē Monika. Citos kļūdas nemeklē
Tad, kad Monika jau bija aizgājusi pelnītā atpūtā, strādājusi "Preses apvienības" kioskā. Tie, kas pie viņas allaž iepirkās, Moniku atceras kā laipnu pārdevēju. Vienmēr smaidīgu, sirds un dvēseles cilvēku. "Ja pats būsi labs, tādus pašus cilvēkus būs lemts satikt. Nevar tikai citos meklēt kļūdas," spriež sieviete. Tagad viņas galvenā nodarbošanās esot dārzs, jo ko citu pensionāram darīt? Viņa ceļoties agri no rīta, vakaros agri dodoties pie miera. Par vientulību Monika nesūdzas, tikai ziemā esot grūtāk, taču tad viņa aizraujas ar rokdarbiem. "Galvenais ir veselība. Pārējā visa man pietiek," atklāj Monika.

Citu datumu laikraksti

  • Nepaliek tikai savā lauku sētā

    Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo kolhoza “Umara” lopkopības speciālisti, satiekam pagalmā.Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo...

  • Kazai Mušai piedzimst četrīši

    Inresesants un visai negaidīts notikums pārsteidzis “Sprekstu” mājas saimieci Ināru Ķeseli. Viņas četrgadīgajai kazai Mušai 27.martā piedzimuši...

  • Katrs saimnieks pēc savām iespējām

    Pārmaiņas valstī vairāk vai mazāk skārušas katru pagastu un tā cilvēkus. Noteikušas likteņus, ražošanas iespējas, ievilkušas vaibstus katrā lauku...