Drosmīgi un atklāti par TO

Latviešu bestsellers – tādu apzīmējumu izpelnījies pagājušajā gadā izdotais romāns „Saplēstās mežģīnes”, kura autore ir Karīna Račko. Tas bija viņas pirmais drosmīgais solis iekustināt latviešus kaut ko mainīt savā domāšanā. Un tas ir izdevies, jo pārdoti 11 000 eksemplāru un šobrīd ir iznākusi jau otrā viņas romantiski erotiskā žanra grāmata – „Debesis pelnos”, un procesā ir jau trešā. Vieni K.Račko grāmatas pārlasa desmitiem reižu, otri saviebjas: viņa taču raksta par TO... Interesanti, ka grāmatas lasot arī daudz vīriešu.
Kas viņa ir? Pēc profesijas - zobārste, kas, aizejot bērna kopšanas atvaļinājumā, izlēmusi vairs nestrādāt praktiskajā zobārstniecībā, jo ļoti pārdzīvo līdzi pacientiem. Tagad viņa turpina akadēmiskajā vidē apmācīt topošos zobārstus, bet par pamatnodarbošanos tomēr sauc savu sirdslietu - rakstīšanu.
Bērnībā viņas mīļākā vieta, kur sapņot, bija grāmatnīca. Viņa tur stundām ilgi pētījusi grāmatas, lasījusi par rakstniekiem. „Es ļoti priecājos, kā tas viss manā dzīvē izvērtās. Pietika būt drosmīgai, un tad tas viss notika pats no sevis. Mani ļoti uzrunāja kādas izrādes galvenā doma, ka dzīvei nav jēgas nevis tāpēc, ka cilvēks neprot sapņot, bet tāpēc, ka cilvēks tikai sapņo. Ir jāsapņo un jāmēģina šos sapņus piepildīt!” saka rakstniece.
Viņas mīļākā grāmata ir Tolkīna triloģija „Gredzenu pavēlnieks”: „Radīt visu to fantāzijas pasauli – vienkārši apbrīnojami!” Filmu „Titāniks” viņa skatījusies „padsmit” reižu, pie mīļākajām filmām nosauc arī „Vējiem līdzi” un iesaka noteikti noskatīties „Auksto kalnu”. „Esmu ļoti emocionāla. Laba grāmata un filma ir tā, kad es raudu,” saka Karīna un piebilst, ka amerikāņu rakstnieces Džūditas Maknotas jau pusaudzes gados lasītie romantiski erotiskā žanra romāni ir viņas iedvesmas avots.

Joprojām nesauc par darbu
Rakstot „Saplēstās mežģīnes”, Karīna jau zinājusi, kā tas viss būs tālāk - iedvesma visu laiku turpinājās. „Es gribēju rakstīt, un tikai procesā radās doma, ka varbūt ir vēl cilvēki, kas grib to lasīt. Mans vīrs teica, ka ir interesanti un noteikti vajag pamēģināt izdot. Ja man būtu blakus cita rakstura cilvēks, es nebūtu uzdrošinājusies,” secina rakstniece. Vīrs Kaspars piebilst, ka vispār nebija divu domu, ka to nevarētu izdot. Viņam tas pašam atvēra acis, kāds viņam cilvēks ir blakus un uz ko spējīgs.
„„Debesis pelnos” rakstīt bija vieglāk, jo izdevniecība jau gaidīja. Pirmo grāmatu rakstot, man vajadzēja visu laiku sev attaisnot vēlēšanos rakstīt, jo varbūt tam nebūs jēgas. Tas ir mans aicinājums, mana kaislība, un es joprojām to nesaucu par darbu, lai gan vīrs saka: novērtē sevi! Ja tā ir sirdslieta un tu to dari ar kaislību, tikai tad tu vari kļūt veiksmīgs, jo citādi jau nav motivācijas,” saka rakstniece.  
Abām Karīnas grāmatām ir ļoti skanīgi nosaukumi. „”Saplēstās mežģīnes” - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo cilvēku dzīves ir tik trauslas un jūtas var plīst kā mežģīnes. Vienlaikus tas ir ļoti intriģējošs. Nosaukums „Debesis pelnos” - parasti cilvēkam krīzes situācijā liekas, ka debesis sabrūk un pārvēršas pelnos. Un pretēji – kad liekas, ka debesis pārvērtušās pelnos, ja mēs ieklausāmies savās sajūtās vai satiekam nozīmīgu cilvēku, kurš mūs ietekmē, pelnos varam no jauna atrast debesis,” stāsta Karīna.

Cilvēki
iedvesmojas
No viņas grāmatām cilvēki iedvesmojas, tās palīdz atgūt ticību mīlestībai, kura kādā brīdī zaudēta, palīdz apzināties savas tiesības cilvēkam justies brīvam savās sajūtās, vēlmēs, sapņos. „Cilvēkam rodas impulss kaut ko mainīt savā dzīvē. Reiz vecāka gadagājuma kundze man teica, ka viņa pēc manas grāmatas izlasīšanas pirmo reizi dzīvē nopirkusi sev mežģīņu veļu. Manuprāt, tas ir ļoti skaisti! Un kā viņa runāja! Tur bija gan lepnums par to, ka viņa ir sieviete, gan sievišķīgums, gan vienlaikus arī kautrība - tas bija tik sirsnīgi!” stāsta rakstniece.
Viņa piekrīt, ka priekš latviešiem viņas grāmatas ir skaļas un drosmīgas. „Varētu rakstīt bez intīmām ainām, bet man liekas svarīgi par to rakstīt. Tas, kas notiek aiz jūsu aizvērtajām durvīm, ir tikai un vienīgi jūsu darīšana. Visiem vajag dzīvot ar mīlestību, jo tas ir skaistāk, vieglāk un laimīgāk. Katram ir tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā viņš redz, saprot un jūt, un mums ir tiesības būt laimīgiem tajā veidā, ko mēs izjūtam kā pareizu. Neviens cits nevar neko zināt un spriest. To es joprojām redzu kā problēmu sabiedrībā, ņemot vērā saskarsmi ar negatīvismu, kas arī daudz ir vērsts manā virzienā. Cilvēkam taču ir izvēles iespējas, ko lasīt, ko iesākt ar savu laiku, kam veltīt savu uzmanību. Un man liekas, ka ir vērts to veltīt lietām, kuras interesē, raisa pozitīvas emocijas. Bet sabiedrībai liekas, ka mums visiem jādomā vienādi, jābūt vienādai izpratnei par to, kas ir labs un kas slikts, kas ir kvalitatīvs, kas nav, ko drīkst un ko nedrīkst. Tad rodas viedokļu sadursme, bet mēs esam tik dažādi un mums ir tiesības būt atšķirīgiem,” uzskata Karīna.
Viņa joprojām nevar atbildēt, kā radies grāmatu sižets, jo tas visu laiku rodas pats no sevis. „Stāsts pie manis atnāca kā virpuļviesulis. Tuvojoties „Saplēsto mežģīņu” beigām, es jau domāju par nākamās grāmatas sižetu. Tā bija arī ar otru grāmatu. Daudzi tēli ir tādi, ar kuriem jebkurš kādā dzīves posmā var identificēties, bet varoņiem apzināti nav latviešu vārdu, jo ar tiem man ir kādas asociācijas. Es stāstu izdzīvoju, pieķeros saviem varoņiem, un ir bijis tā, ka pēc tam ir grūti iziet ārā no stāsta,” atzīst Karīna.

Vispirms rodas jūtu ķīmija
Kāpēc mēs, sievietes, noticam, ka vīrietis mūsu dēļ mainīsies? „Tāpēc, ka mēs gribam, lai tā būtu, gribam ticēt. Ja ir liela kaisle, emocijas, pievilkšanās spēks, tad atteikties ir ļoti grūti. Un sieviete jau grib ticēt, jo neizmēģinot jau mēs nezinām, kā būs. Kļūdas jau rodas darot. Un arī panākumi tāpat. Ja attiecības beidzas, tad viss pārējais jau ir tikai laika ziņā. Mēs neaizmirstam, bet atmiņas zaudē savu intensitāti, kļūst vieglāk, un cilvēks var atkal sākt jaunas attiecības. Mēs jau patiesībā nepazīstam cilvēkus, tikai tik, cik daudz viņi atklājas. Es pieļauju, ka tādā kaisles brīdī, kad feromons virmo un veselais saprāts ir vispār atteicies visā tajā piedalīties, loģikai nav vietas,” uzskata Karīna.
Dzīvē ir arī tā, ka, satiekot cilvēku, mēs vai nu pievelkamies, vai ne. „Man liekas, ka abos darbos tā arī dzīvē notiek, ka vispirms rodas jūtu ķīmija - feromons, iekāre starp diviem cilvēkiem. Un tikai tālāk pakāpeniski saprot, vai attiecības var pāriet nākamajos līmeņos. Pirmais jau ir tas dzīvnieciskais impulss. Vai vīrietis var atbilst visām kategorijām? Neviens jau nav ideāls. Daudzas lasītājas ir sajūsmā par maniem varoņiem, bet arī viņi jau ne tuvu nav ideāli. Viņiem ir daudz negatīvu īpašību - greizsirdība, impulsivitāte, kas attiecībās var ļoti traucēt. Visi šie kompleksi un pagātnes traumas raksturu tik patīkamu nedara. Vīrieši kā dominējošie tēli? Tas ir ļoti diskutējami. Abās grāmatās sievietes ir tās, kas virza attiecību gaitu un ļoti ietekmē vīriešus, liek mainīties. Viņas dominē emocionālajā ziņā,” uzsver rakstniece.
Viņa ietekmējas no absolūti visa, kas apkārt notiek, un arī no tā veida, kā uztver pasauli, citus cilvēkus un kā veidojas viņas priekšstats par viņu dzīvi, attiecību modeli. „Viss saliekas kopā ar fantāziju, un rodas stāsts. Esmu sava ceļa pašā sākumā, tās ir manas pirmās grāmatas, tāpēc konstruktīvu kritiku uzņemu ļoti pozitīvi. Domāju, ka man vēl ļoti daudz jāmācās. Mainoties man pašai, protams, mainīsies arī tas, ko es rakstu,” saka rakstniece.
Nu ko, atliek doties uz grāmatnīcu vai bibliotēku, kur gan pēc grāmatas jāstāv rindā, lai saprastu, par ko tad īsti raksta Karīna Račko.

- Pārsla Konrāde

Citu datumu laikraksti

  • Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Turpinot jauko tradīciju, arī šovasar Alūksnes un Apes novadu laikraksts “Alūksnes Ziņas” savus zinātkāros un atraktīvos lasītājus aicina izzinošā...

  • Arī aprīlī aicina uz kino

    Aprīlī Alūksnes Kultūras centrā būs skatāmas trīs ļoti atšķirīgas, aizraujošas Latvijā tapušas filmas. Dokumentālā filma visai ģimenei “Turpinājums”...

  • Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā 8

    Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā

    Turpinās no 1.lappusesParažas vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā jādodas pie dabas, jāmeklē kāds ezers, strauts vai upe un jāmazgājas. Daļa no šīm darbībām...

  • Atteikšanās

    Atteikšanās

    Lieldienas - viens no četriem punktiem gadalaiku maiņu ciklā. Kādam tie ir ģimenes svētki, tradīcija, kādam tas ir garīgs piedzīvojums, ieturot...

  • Lielākie svētki kristīgajā pasaulē

    Lieldienas jeb pavasara saulgrieži notiek laikā, kad Saules centrs šķērso debess ekvatoru. Dienas paliek arvien garākas, un notiek gaismas uzvara pār...

  • Lieldienas gaidot

    Lieldienas ir seni svētki, pazīstami jau pirms Kristus. Lieldienās auglības simbols ir ola. Pirmo olu Lieldienu rītā sadalīja visiem mājās ļaudīm...

  • Gūst pieredzi Bulgārijā

    Gūst pieredzi Bulgārijā

    D.Ozoliņa Apes vidusskolas skolnieki Rauls Vīksna un Kristiāns Toms Briedis kopā ar skolotāju Lauru Popi un projekta vadītāju Daigu Bojāri “Erasmus+”...

  • Iespēja biedrībām

    Alūksnes un Apes novadu nevalstiskajām organizācijām (NVO) ir iespēja rakstīt projektus un piesaistīt finansējumu, piedaloties Valmieras novada fonda...

  • Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības 2

    Uguns izdzēš divu bērnu dzīvības

    Trapenes pagastā svētdien traģiska ugunsnelaime izdzēsa divu mazu bērnu dzīvības, bet tēvs, kurš saviem spēkiem centās novērst nelaimi, guvis smagus...