Dvīņumāsas joprojām visu dara kopā

Tikai retajiem dzīvē lemts baudīt izjūtas, kas rodas, zinot, ka pēc izskata ir otrs tāds pats cilvēks.

Tikai retajiem dzīvē lemts baudīt izjūtas, kas rodas, zinot, ka pēc izskata ir otrs tāds pats cilvēks. Viņus pazīstam kā dvīņus. Sabiedrībā dvīņus parasti apbrīno, varbūt pat apskauž un mēģina iztēloties, kā jūtas cilvēki, kas ir kā divas ūdens piles. Mārkalnietes Ilze Peipiņa un Rūta Rutka sevi par dvīnēm sauc
35 gadus, un abas joprojām nav šķiramas.
Pēc izskata viņas tomēr ir atšķirīgas, un, kā izrādās sarunas gaitā, arī pēc rakstura. Māsas dzimušas un augušas Mārkalnē. Kopš bērnības abas ir lielas draudzenes. Vienmēr vienādi ģērbās un pārdzīvoja, ja mamma vienai nopirkusi džemperi, bet otrai tāda nav bijis. Prot viena otrai sagādāt pārsteigumus - kad viena māsa gulējusi slimnīcā, otra istabā noorganizējusi remontdarbus. Par abām kopā ir seši bērni. Viņas ir dzīvespriecīgas un stipras, un zina, ko nozīmē apvainoties vienai uz otru.
"Bērni mums ir kopīgi un arī dzīve - kopīga. Visu darām kopā. Katru dienu satiekamies, bērni savā satarpā draudzējas," stāsta Ilze un Rūta. Īpaši jautri klājoties vasarā, kad ir brīvdienas. Tad piepulcējas bērni no tuvākās apkaimes, tiek organizēti pikniki un bērnus vizina ar zirgu. Abām ir viens vaļasprieks - makšķerēšana, ar to māsas nodarbojas gan ziemā, gan vasarā. Makšķerēšanu viņas nekad nemainītu pret adīšanu un tamborēšanu.
Kopš mazotnes sēž traktorā
Ilzei un Rūtai ir grūti iedomāties, ja uz kādu laiku nāktos šķirties. Kad Rūta aizbraukusi uz Rīgu, ātri ar dzīves draugu pārcēlusies no lielpilsētas uz laukiem. Nav patikusi ne pilsētas dzīve, ne ilgošanās un skumjas pēc dvīņumāsas.
"Tālāk par desmit kilometriem mūs nav ieteicams šķirt," joko māsas. Līdz 2000.
gadam abas dzīvojušas vienās - tēva - mājās, tad Ilze pārcēlusies uz centru. Vecākā no abām māsām ir Ilze. Par pusstundu. "Visu ātrāk izdaru nekā Rūta, arī autovadītājas apliecību Rūta tikai nesen ieguva atšķirībā no manis," lepojas Ilze.
Lai gan abas māsas ir enerģiskas, pēc rakstura Rūta ir klusāka. Tas pierādās arī sarunas laikā - Ilze runā vairāk, bet Rūta - klusē.
"Es sev neļauju uz galvas kāpt. Par taisnību vienmēr cīnos," apstiprina Ilze. Tad, kad māsām pienācis laiks ierasties šajā pasaulē, mamma zirga pajūgā vesta astoņus kilometrus līdz ātrās palīdzības mašīnai, jo sliktā ceļa dēļ mājas pagalmā nav varēts iebraukt.
"Tēvs gribēja dēlu, bet tika pie divām meitām. Varbūt tāpēc protam visus vīriešu darbus. Kad vēl negājām skolā, jau pratām braukt ar dažādiem transportlīdzekļiem. Knapi stūrei pāri redzējām, kad vadījām traktoru," atklāj mārkalnietes.
Aiziet mācīties uz vienu skolu
Pēc astoņgadīgās skolas absolvēšanas Ilze un Rūta mācījušās Apes profesionāli tehniskajā vidusskolā. "Vēlējāmies mācīties par šoferēm - traktoristēm, taču grupa nebija pilna, tāpēc mūs uzņēma zootehniķu - kontrolasistentu un slaukšanas operatoru grupā," atceras dvīņumāsas. Sākumā bijusi iecere iet mācīties uz Rīgu par pirmo triju klašu audzinātājām, taču tēva slimības dēļ no sapņa nācies atteikties. Vajadzējis palīdzēt darbos savā saimniecībā. "Mums negribējās šķirties vienai no otras, tāpēc izvēlējāmies tuvāko skolu," atzīst viņas. Pēc tās absolvēšanas abas atgriezušās dzimtajā Mārkalnē.
Paļaujas tikai uz sevi
Ilze un Rūta apgalvo, ka dzīvē visu izcīnot pašas ar saviem spēkiem. Viņas neslēpj, ka ir pieļāvušas kļūdas, tāpēc dzīve iemācījusi paļauties tikai uz sevi. "Visam kam esam cauri izgājušas. Mežā gājām strādāt ar motorzāģi un griezām baļķus. Protam visus darbus - nokaut mājlopu un salabot tehniku," uzsver viņas. Arī tagad, kad nepieciešams, Ilze un Rūta mežā zāģē kokus vai sēžas pie traktora stūres, kad veicami lauku darbi.
Rūtas galvenā nodarbošanās ikdienā ir darbs zemnieku saimniecībā, bet Ilze oficiāli ir bezdarbniece. "Esam Breša zemnieki. Saimniecība pieder mūsu mammai, bet saimniekojam visi," stāsta Rūta.
Divpadsmit gadus pie Rūtas nodzīvojis vilks, ir pieradināta pūce. "Pūce jau piecus gadus pie mums dzīvo, bet vilku mūsu dzimšanas dienā - 7.decembrī - atradām mirušu. Meklējām, līdz atradām. Viņš neko neplēsa, bija vienpatis, vienmēr aizstāvēja bērnus, bija mums ģimenes loceklis," stāsta māsas.
Ar dvīņiem bagāts pagasts
Pārpratumu māsām dzīvē neesot trūcis. Arī skolotāji dvīnes nav atšķīruši.
"Tad, kad beidzām astoņgadīgo skolu, skolotāji bija nolēmuši eksāmenos kā atšķirības zīmi izmantot zilu un sarkanu pušķi. Mēs to uzzinājām un mājās trenējāmies, lai paspētu apmainīt pušķus. Tā arī notika, ka uz eksāmenu divas reizes aizgāja viena no mums. To darījām principa dēļ, mācījušās bijām abas," atceras Rūta un Ilze. Kad izlaidumā saņēmušas atestātu, audzinātāja teikusi, ka viņa nojautusi par māsu izstrādāto joku.
"Mēs Mārkalnes pagastā neesam vienīgās dvīnes. Skolā mācījās daudz dvīņu, pastāvīgi skolā bija kādi astoņi vai deviņi dvīņu pāri," apgalvo Ilze.
Vairs nepazīst mammu
Māsas sāk stāstīt, cik daudz puišu esot izmuļķojušas, īpaši, kad gribējies no kāda tikt vaļā. Tad arī abas sāk skaļi smieties un atceras konkrētus gadījumus. No kāda nevēlama pielūdzēja atbrīvojušās ar ugunsdzēšamā aparāta palīdzību. Puišus māsām nevajadzēja dalīt, jo gaume katrai ir atšķirīga.
"Bieži draugi mūs jauca, pēc tam izteica pārmetumus, ja tika uzrunāta "neīstā māsa" un tā nav atņēmusi sveicienu," skaidro Ilze. Šādu pārpratumu netrūkst arī tagad, ir cilvēki, kas viņas sajauc un pat apvainojas. Arī pašu bērni cietuši, jo gadījies sajaukt mammas. Tad, kad Ilze matos ielikusi ilgviļņus tāpat kā Rūta, viņas meita Liene nav sapratusi, kura ir mamma un prasījusi padomu vecmammai.

Citu datumu laikraksti

  • Atmaksā visus parādus

    Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada parādus.Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada...

  • Pamatskola saņem sešus datorus

    Virešu pagasta Sikšņu pamatskola pirms Ziemassvētkiem saņēma ļoti noderīgu dāvanu - sešus datorus. Tagad skolā atkal varēs iekārtot datorklasi, kuru...

  • Kristīgās klases audzēkņi mācās sajust mīlestību

    Alūksnes sākumskolas skolotāja Aina Albertiņa augusi kristīgā ģimenē, no mazām dienām apmeklējusi baznīcu un sapratusi, ka palīdzība vienmēr nāk no...