Dzejā dvēsele raud un smejas

Kornēlija Apškrūma kādā dzejolī jautā, vai ir pelnījusi tik lielu mīlestību, ko dzejas ceļos viņai dāvā sveši ļaudis.

Kornēlija Apškrūma kādā dzejolī jautā, vai ir pelnījusi tik lielu mīlestību, ko dzejas ceļos viņai dāvā sveši ļaudis. Viņa tiek saukta par tautas dzejnieci arī bez komisiju lēmumiem un svinīgas godināšanas, bet tagad saņemts gan valsts apbalvojums - Atzinības krusta Sudraba goda zīme -, gan Lielā lasītāju balva par krājumu "Priekā un skumjās rakstīti panti".
- Vai tik lielas atzinības balvas liecina, ka ir sasniegta kāda virsotne?
- Man ir grūti atbildēt, jo par to neesmu domājusi. Es tikai pie sevis smejos – nu tu esi kalniņā, jākāpj no kalna lejiņā. Nekad neesmu neko darījusi, cerot uz atzinību vai balvu. Kad strādāju par bibliotekāri un tautas nama vadītāju, vienkārši centos visu izdarīt iespējami labi. Tā ir mana mēraukla – kārtīgi padarīts darbs. Kādu laiku Virešu bibliotēka bija labākā Latvijā, kolēģi brauca pieredzi lūkot. Tad likās, ka varu vēl vairāk un labāk izdarīt. Man patika to darīt, tāpēc nedomāju, kas man par to būs. Jebkurā darbā ir jāieliek sirds. Kad par kaut ko priecājos vai arī ļoti sāp, tad dzejolim nemeklēju īpašus vārdus, bet rakstu tā, kā sajūtu. Droši vien tāpēc lasītāji atrod tajos sev līdzīgas izjūtas. Tikšanās reizēs dzirdu sakām – tas ir tieši kā par mani rakstīts. Tad saprotu, ka esmu izdarījusi labu darbu. No lasītājiem dzirdu tik daudz sirsnīgu vārdu, ka vairākas dienas varu justies spārnota ar labestīgu enerģiju.
- Jā, droši vien rakstot nedomā par apbalvojumiem. Bet kāda ir sajūta, saņemot valsts un lasītāju augstāko atzinību?
- Noskaņa un sajūtas Rīgas pilī bija īpašas. Starp apbalvotajiem bija skolotāja no Mārcienas Madonas rajonā. Tā ir manas mātes dzimtā puse, tāpēc radās īpaša sajūta, vērojot šo sirmo sievieti. Viņa tik gaiši un pacilāti smaidīja, ka arī es sāku smaidīt. Domāju, šis taču ir tāds zvaigžņu brīdis, kad Pelnrušķīte ir nokļuvusi pilī un no brīnumiem nezina, kā būtu jāizturas. Vēroju ārkārtīgi krāšņās ziedu kompozīcijas un ārējo greznību, drošības pasākumus un apbalvojumu pasniegšanu. Bija arī neliels koncerts, fotografēšanās. Nenoliedzami – tie bija svētki. Iepriecina, ka valsts apbalvojuma devīze "Domas un darbus Latvijai" sasaucas ar manu pārliecību.
- Lasītāju balva saņemta par pagājušajā gadā izdoto dzejas krājumu "Priekā un sāpēs rakstīti panti". To lasot, rodas sajūta, ka sāpju, skumju un vientulības ir vairāk nekā prieka. Vai lasītāju vērtējums varētu nozīmēt arī to, ka daudzi jo daudzi cilvēki jūtas līdzīgi, ka viņu dzīve ir tāda?
- Jāatzīst, ka neesmu apmierināta ar krājuma virsrakstu un arī ar dzejoļu atlasi. Tā ir mana liriskā dienasgrāmata, kas tapusi vairāku gadu laikā. Nododot to izdevniecībai "Zvaigzne ABC", teicu, ka vajadzētu izņemt laukā daļu sāpīgi skumjo dzejoļu. Taču tas nav izdarīts, tāpēc krājums ir izdevies saturā smags. Man manuskriptā bija "Priekā un skumjās rakstītas rindas", bet izdevējs izlēma vārdu "rindas" aizstāt ar "panti". Lai gan man skaidroja, ka tas nav slikts vārds, tomēr palieku pie sava uzskata. Šajā krājumā dzeja ir tik smaga, ka tā to nevarētu saukt. Lasītāju balvas pasniegšanas ceremonijā tomēr atzinu, ka šī grāmata man ir bijusi laimīga. Manā dzejā skan dvēseles vientulība. Lai gan tas varētu likties paradoksāli, pat laimīgi smaidoši cilvēki man ir teikuši, ka viņu izjūtas sabalsojas ar manos dzejoļos paustajām. Arī es esmu ļoti vientuļa savā dvēselē. Cauri laiku laikiem ir nesta doma, ka katrs cilvēks savā sirdī un dvēselē ir bezgala vientuļš. Acīmredzot grāmatas popularitāte atklāj šo paradoksu.
- Mēdz teikt, ka labu dzeju rada tieši spēcīgi pārdzīvojumi. Acīmredzot arī tā ir aksioma, ko apliecina šis krājums. Kāds ir bijis aizvadītais gads?
- Dzīve vienmēr ir līdzsvarā. Tā ir sagādājusi bezgala daudz prieka un bezgala daudz skumju. Laikam ir tā, ka ne tikai es, bet arī citi par prieku raksta mazāk. Kad priecājamies, nav laika un vēlēšanās domāt par rakstīšanu. Cik tad ir dzejnieku, kuri ir savu prieku pauduši? Turpretim, kad ir skumji, tad vairāk domā un vēlas savas izjūtas izpaust. Tāpēc dzejoļi rodas galvenokārt sāpīgos brīžos.
- Nu jau tradicionāli Ziemassvētkos iznāk jauna dzejas grāmata. Pastāstiet par to!
- Izdevniecība "Zvaigzne ABC" ar šo manu dzejoļu krājumu sāk jaunu – apsveikumu – sēriju. Ir sagatavota apsveikumu izlase "Tavā vārdadienā". Protams, šos apsveikumu tekstus var izmantot arī citos svētkos, bet tie būs vienkopus un nevajadzēs meklēt dažādos krājumos. Tajā ir skaistas ilustrācijas, ko zīmējusi Ludmila Lisačenko. Esmu par to ļoti priecīga, jo ieteicu viņu izdevniecībai. Man sūtītie Ludmilas apsveikumi liecina par viņas talantu, tāpēc esmu pārliecināta - ilustrācijas ir skaistas, lai gan pati vēl grāmatu neesmu redzējusi. Man stāstīja, ka krājuma vāku noformējums izskatās kā iesaiņota dāvana. Tāda tā arī var būt. Visām šīs sērijas grāmatām būs līdzīgs noformējums. Bērnu žūrija starp labākajām grāmatām ierindojusi manu "Solisti". Arī tai iznāks turpinājums ar simpātiskajām Maijas Brences ilustrācijām. Materiāls ir sagatavots vēl vienai grāmatai, bet to, protams, lasītāji saņems nākamajā gadā.
- Laiks pirms Ziemassvētkiem kopā ar Mētru un Lilitu, kuras dzied dziesmas ar Kornēlijas sacerētiem vārdiem, ir koncertu laiks. Vai daudz koncertizbraukumu ar dzejoļiem un dziesmām somā gaidāmi šoreiz?
- Būs pieci koncerti. Siguldā būsim otro reizi. Mūsu uzstāšanās novembrī klausītājiem tik ļoti patika, ka aicināja arī ar Ziemassvētku koncertu. Auditorija nosaka, kādu dzeju un dziesmas izvēlamies. Tas ir lēciens nezināmajā. Nereti pat koncerta laikā mainām programmu. Piemēram, Nīgrandē zālē, kurā bija galvenokārt vecākās un vidējās paaudzes cilvēki, negaidīti ieradās daudz skolas jauniešu. Tik dažādai auditorijai ir grūti atrast kaut ko piemērotu, tomēr izdevās.
- Kas pašai ir Ziemassvētki? Kā tos sagaida un pavada?
- Ziemassvētki ir latviešu ģimenes un mājas svētki, tāpēc tajos nevajag doties kaut kur prom. Vienīgi, ja vecāki vai citi mīļi cilvēki dzīvo citur, tie noteikti jāapciemo. Man liekas, ka nekad sevi nesajūt tik vientuļu kā tieši ziemas saulgriežos, ja esi viens četrās sienās. Domās svētku atmosfēra mums katram saistās ar bērnību, kad pie eglītes bija visa ģimene. Tad sirdī ienāk gaišums, miers, mīlestība un cerības, tāpēc visa pasaule liekas balta un mīļa, it kā nekas slikts nekad nebūtu bijis.
- Vai ir bijuši kādi īpaši Ziemassvētki?
- Manā pirmajā dzejoļu krājumā "Mājvieta" ir brālim veltīts dzejolis. Tajā ir stāstīts, kā mēs abi gājām zagt konfektes, kas bija iekārtas eglē. Kad mēness pa logu lūkojās lielajā saimes istabā, mēs pa mēness staru apgaismotu celiņu zagāmies pie egles. Es savu konfekti paņēmu, bet brālis laikam izbijās no kāda trokšņa blakus istabā un steigā rāva. Lielā egle brīkšķēdama apgāzās ar visām konfektēm! Mēs bijām pārbijušies. Brālis dabūja arī pamatīgu pērienu, bet es tiku cauri sveikā. Tomēr svētku vakarā visi stāvējām pie loga un gaidījām, kad ieskanēsies zvaniņš pie zirga ilkss. Zinājām, ka ar to Ziemassvētku vecītis atvedīs dāvanu maisu. Mēs tam svēti ticējām.
- Ko tagad gribētu palūgt Ziemassvētku vecītim?
- Lai man dod daudz spēka, enerģijas un galvenais – veselību! Tad es nevienam nebūšu par nastu un vēl kaut ko labu varēšu izdarīt šajā pasaulē, palīdzēšu mazbērniem izskoloties. Ja būs veselība, tad būs viss, jo viss nāk ar darbu. Un no darba es nebaidos.
- Droši vien ir kāds vēlējums dzejas un mūsu laikraksta lasītājiem.
- Pati galvenā cilvēkam ir sirds. Ja ejam dzīvē ar siltu sirdi, cenšamies vispirms otrā saskatīt labo un gaišo, tad būsim laimīgi. Gaisma, ko mūsu sirdīm atnesīs Ziemassvētki, lai silda līdz pavasarim! Lai saņemto prieku mēs protam sirsnībā uzdāvināt arī tiem, kuriem pietrūkst saules un mīlestības!

Citu datumu laikraksti