Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzejnieks

Ar vieglu žestu atmetis sirmo matu kodeļu, Dzejnieks pavērās visapkārt.

Ar vieglu žestu atmetis sirmo matu kodeļu, Dzejnieks pavērās visapkārt. Istaba grima vieglā puskrēslā un caur aizvērtajiem aizkariem pat grūti bija noteikt, vai saule savu dienas darbu tikko sākusi vai jau pagurusi dusēt dodas. Acu skatam pavērās putekļu kārtai un aizmirstībai nodotas lietas - grāmatu kaudzes, televizors, nenokopts galds…
Pārsteigts lūkojoties uz šīm lietām, Dzejnieks attapa, ka jau kādu laiku bijis stipri tālu no tā visa. Spogulis rādīja bārdas rugājiem apaugušu vaigu un iekritušas acis. Vai tas maz bija viņš? Iespīdējušā saules stara strēlē līksmi trīsuļoja sīki puteklīši, it kā smiedami par apjukušā cilvēka lielo izbrīnu. Neparastais klusums istabā atgādināja par skumjo vientulību un ilgām. Nedzirdēja arī tik ierastos pulksteņa tikšķus- diez kurā diennakts stundā tas bija apturējis savu rādītāju skrējienu? Vai tiešām laiks bija apstājies?
Bet nu - prom skumjas un tumsu! Plaši atvēris logu, Dzejnieks dziļi ieelpoja spirgto gaisu, it kā vēlēdamies sevī uzņemt visu to enerģiju, ko dabai dod pavasara atnākšana. Dienas gaismai paslēptā istaba pēkšņi šķita saules un spēka pielijusi. Ar plašu vēzienu savācis vienkop pie galda izmētātās saburzītās papīra lapas, viņš iestūma tās atvērtajā krāsns mutē. Uz galda palika tikai akurāti saliktu lapu kaudzīte. Ar īpašu maigumu paņēmis tās rokās, Dzejnieks atkal nostājās pie loga.
Oda Mīlestībai… Viņš patiešām nezināja, cik reižu aiz loga nakti nomainījusi diena, vai atkal snidzis un vēlreiz kusis sniegs, vai saule, vai varbūt sētniece no ledus atbrīvojusi ietvi un zālāju... Un vai gan tam kāda nozīme? Dzejnieka domas bija aizņemtas tikai ar vienu - vārdiem un rindām, kas kā pavasarī pamodies zemes bišu spiets, pavisam nemanāmi no kaut kurienes uzradās un prasīt prasījās uzrakstīties. Nu tas bija paveikts… Atmiņu, smeldzes, skumju, ilgu un cerību pārpilnas vārsmas, kas vienlaikus bija paņēmušas tik daudz spēka un sniegušas - tik daudz mīlestības. Kas bija pacēlušas vēl nebijušos augstumos - virs mākoņiem, tinušas pasaulīgo lietu aizmirstībā un it kā aizvedušas nebūtībā. Kuras bija apturējušas laiku….
Kādam tās noteikti vajadzēja parādīt!
Ievilcis rokas mēteļa paīsajās piedurknēs, apmetis ap kaklu savu garo, rupji adīto šalli un piešķiebis krietni pavalkāto bereti, Dzejnieks izsteidzās uz ielas. Rokas saudzīgi turēja nelielo lapu sainīti, taču kājas neziņā mīņājās - uz kuru pusi doties? Pie tās pirmās - skurbinošās un kaislīgās Mīlestības, kura reiz kā Jāņu nakts burvība atnāca, apbūra un savaldzināja, un bija apglabāta tālā pagātnē? Kā naktsvijole tā īsā laikā tumšās nakts stundās izsmaržoja, un kā gaistoša migla aizklīda pār vasaras karstumā nogurušajām pļavām. Tomēr reizēm, kā reibinošs vīns, tā vēl pulsēja dzīslās.
Pie tās Lielās - Īstās Mīlestības, kas kā rāma upe aizskaloja visu jaunības dullumu, ieritēdama rāmā gultnē? Kas, sākumā paņemdama visus prātus un domas, vēlāk pieklusa, bet tomēr ik pa brīdim uzplaiksnīja ar īpašu siltumu. Slikti tikai, ka tas lielais Cilvēka Mūža mērītājs nav visiem vienādus nogriežņus iemērījis… Vēl joprojām kas krūtīs smeldza un sūrstēja, kā aiz naga aizrauta skabarga, un katrs pieskāriens tai bija smagas nopūtas pavadīts. Bet varbūt tieši šīs - Īstās Mīlestības - vadīti tik viegli rokās bija devušies vārdi, kas nu kā izsāpētas nopūtas izskanēja dzejas ritmā?
Kam lai uzdāvina savu Mīlestību?
Tā, sevī prātojot, Dzejnieks pat nemanīja, kā kājas viņu bija aiznesušas pie Lielās Avīzes redakcijas. Tomēr - vai viņš bija gatavs savas sirdssāpes uzticēt visai cilvēcei? Vai kāds tās spēs saprast un novērtēt? Bet varbūt tieši otrādi - kādai vientuļai dvēselei viņš būs sniedzis veldzējošu malku? Šīs domas mudināts Dzejnieks pārkāpa Redaktora kabineta durvju slieksni, lai runātu par Mīlestību…
Jau no malas bija redzams, ka nopietnais vīrietis, labu brīdi pārcilājis sasteigtā rokrakstā aprakstīto lapu sainīti, neveltī tam pienākošos uzmanību. Viņa skatiens neiedegās aizrautīgā ziņkārē, tas pat neaizkavējās pie kādas no lapām. Jau nojautis sekojošo atraidījumu, Dzejnieks tā īsti neieklausījās Redaktora paskaidrojumos par Avīzes profilu, politiku un adresāciju. Viņaprāt, Mīlestībai vienmēr varēja atrast vietu un laiku. Varbūt viņš kaut ko ne tā uzrakstījis? Varbūt nav pratis īstos vārdus atrast?
Savāds nespēks lieca plecus uz leju un mudināja piesēst parkā uz soliņa. Starp zvirbuļiem un baložiem, maizes drupatām, vientuļām večiņām. Starp skumjām un pamestību. Starp aizgājušām dienām un tīri cilvēciskām sāpēm. Atradis kādu brīvu soliņu, Dzejnieks apsēdās, lai atgūtu spēkus un nedaudz padomātu. Par to, kas viņam ir un ko viņš varētu dot citiem, ja vien zinātu - kā...
Pēc brīža uz sola otra gala apsēdās divas spriganas meitenes. Tās jautri čaloja, smējās, tad atpina bizes un ielaida matos vēju. Līdzīgi cīruļiem piebēra parku ar skanīgiem treļļiem. Saņēmis dūšu, Dzejnieks piedāvājās viņām nolasīt vārsmas no savas Odas. Nedaudz ķircinādamās, meitenes tomēr piekrita būt par klausītājām. Pat izstiepa zodus un pierēs ievilka nopietnas grumbas.
Pirmās lappuses lasot, Dzejniekam vēl traucēja parka trokšņi un suņu rejas, brīdi vēlāk viņš jau tiktāl bija iejuties savā lomā, ka nemanīja meiteņu ķiķināšanu un viena otra garāmgājēja izmestas replikas. "Dīvainis!", "Jucis, vai?" Bet tad kādā mirklī meiteņu aizturētie smiekli spruka vaļā, kā aiz sprosta turēts burzguļojošs ūdenskritums. Vēl mirklis - un papēži vien nozibēja…
Atslīdzis uz soliņa, Dzejnieks aizvēra acis. Kāpēc smiekli? Katrs no izrunātajiem vārdiem bija daudzu bezmiega stundu izauklēts. Tie bija dvēseles glāsti un asaras. Nopūtas un čuksti. Vai tiešām, atvērdams savu sirdi, viņš bija kļuvis smieklīgs? Bet varbūt vienkārši - viņas vēl neprata klausīties? To jau neprot pat gadu nastu plecā vēlis cilvēks, kur nu vēl jaunībā. Kad gan īsti sākas tie gadi, kad viegli saprotams sakāmais - "ar sirdi klausies"? Varbūt sākumā vismaz ar ausīm?
Nolicis lapas sev blakus uz sola, pievēris acis, Dzejnieks klausījās vēja švīkstos vēl kailo koku zaros. Arī tā ir Mīlestības valoda! Caur glāstiem un pieskārieniem, caur tuvumu un tālumu. Kūstoša sniega čuksti, lūstoša ledus vaidi, plaukstoša pumpura sajūsmas saucieni. Vai tiešām to visu var nedzirdēt?
Strauji piecēlies, stingrāk savilcis šalli, Dzejnieks apņēmīgi pagriezās uz aptiekas pusi. Tur strādāja kāda sieviete, kurai viņš tik daudz jutās parādā - par siltu smaidu un līdzjūtību, sapratni un iejūtību. Viņam, kam vairs nebija gandrīz nekā, tā bija vesela bagātība. Gandrīz vai klusējot, tikai ar skatienu, ar aizturētu elpu - un skumju un rūpju mākoņi izlija saudzējošā lietū. Tad mugura izslējās taisnāka, kājas kļuva vieglākas un acis gaišākas. Jā, tieši viņa bija pelnījusi šo Odu Mīlestībai.
Tikai pēc kāda laika Dzejnieks attapa, ka soļo abas tukšās rokas kabatās sabāzis. Pamatīgi iztrūcies, viņš pusskriešus metās atpakaļ - varbūt vējš vēl nebūs Odu Mīlestībai visai pasaulei izdalījis… Varbūt vēl…
Uz sola nesēdēja neviens. Neviens arī nelasīja viņa atstātās vārsmas. To vispār tur nebija. Tās nemanīja arī nekur tuvumā. Pilnīgi izmisis, galvu rokās saķēris, viņš atslīga uz sola. Tikai pēc pāris neaptveramiem bezdomu mirkļiem viņa uzmanību piesaistīja lapas stūris atkritumu urnā. Satraukts viņš metās pie tās, bet jau nākamajā mirklī itin laimīgs pateicās pasaulei un kādam nezināmam cilvēkam, kurš tomēr, pats to nesaprazdams, bija pasargājis viņa darbu no iznīcības. Tam bija lemts pastāvēt!
Atvieglots un iepriecināts Dzejnieks vēlreiz mēroja ceļu uz aptieku, prātā apsvērdams vārdus, ar kādiem savu dzeju pasniegs aptiekārei. Kā viņas seja atplauks smaidā, cik viņa jutīsies iepriecināta un pateicīga. Lūgs, lai viņš nolasa kādu rindu priekšā…
Bet nekad jau neko tā īsti iepriekš nevar paredzēt. Arī šoreiz viss notika pavisam citādāk. Aptiekāre jutās bezgala apmulsusi un, šķita, pat nelaimīga. Mēģināja atrast vārdus, ko teikt Dzejniekam atzinībā vai pateicībā. Pirksti nedroši un neizlēmīgi šķirstīja lapu žūksnīti. Beidzot sadūšojusies viņa tomēr atzinās, ka dzeju nelasot un baidoties, ka nespēšot to novērtēt. Varbūt pareizāk to būtu iesniegt kādam laikrakstam vai varbūt- sakrāt krietnam krājumam. Viņa runāja un runāja, kā vienmēr - laipni smaidīja un deva sirsnīgus padomus, bet Dzejnieks tajos vairs neklausījās. Viņa domās savu mezglu bija iesējusi atzīšanās - "dzeju nelasot". Vai maz tas iespējams? Dzeja taču bija… mīlestības valoda, dvēseles spārni, jūtu mūzika… Bez dzejas pasaule šķita pelēka un auksta. Bez dzejas… Paņēmis savas lapas, Dzejnieks ātrā solī atstāja aptieku. Kas notiek ar pasauli?
Vai tiešām viņš pārāk ilgi sēdējis savā istabā, pustumsā un nošķirtībā, un nav pamanījis, kā dzīve izmainās - kā dvēseles pārklājas ar putekļiem, kā laiski gliemeži ievelkas savā čaulā, kļūst bezkrāsainas un neskanīgas?
Turpat viņam gandrīz blakus apstājās grezna mašīna, no kuras mirkli vēlāk izkāpa Labi Ģērbts vīrietis. Pārlaidis apkārtnei pašpārliecinātu skatu, notraucis no garā mēteļa neredzamu puteklīti, pasitis padusē dokumentu mapi, viņš steidzīgā solī iegāja ziedu veikalā. Caur logu vērojot daudzkrāsaino neļķu, gerberu un rožu pasauli, Dzejnieks dziļi ievilka elpu - šķiet, pat šeit - ārpusē - viņš spēja sajust reibinošo ziedu aromu. Mirkli ļāvies fantāzijām, viņš iztēlojās sevi pērkam smaržīgo frēziju pušķi vai sauju trauslo narcišu. Tik pavasarīgu un gaisīgi vieglu. Bet Labi Ģērbtais vīrietis pa to laiku jau bija izvēlējies duci garkāta rožu un, ieskatījies pulkstenī, lūdza pārdevēju pasteigties. Pēkšņas iedomas pārņemts, Dzejnieks steidzās uz veikala durvju pusi un, pats pārsteigts par savu drosmi, uzrunāja Labi Ģērbto vīrieti:
- Esmu uzrakstījis brīnišķas rindas par mīlestību. Oda Mīlestībai. Varbūt jūs to vēlētos uzdāvināt savai mīļotajai? Vienīgo eksemplāru! Tā būtu neatkārtojama dāvana! Man to nav kam uzdāvināt...
Pārsteigtu skatienu Labi Ģērbtais vīrietis mirkli skatījās uz Dzejnieku un grūti bija saprast, kas lasāms viņa skatienā - nesapratne, ironija vai izsmiekls.
- Dzeja? Tai taču nav nekādas vērtības! - un, izmetis pār plecu nicīgu "hm!", viņš aizsteidzās uz mašīnu.
Bez domām, prātu kā caurvēja izvējotu, bez jūtām, neko neredzot, kā caur miglā aizrasojušu logu, tikai pēdām ierasti minot sen zināmo taku, Dzejnieks piepeši attapās pie kapsētas vārtiem. Kā jau it bieži, kājas viņu bija atnesušas pie savas Īstās Mīlestības akmenī ierakstītā vārda… Pēdējo reiz te esot, domās bija raisījušies vārdi, kas nu dzīvoja dzejas rindās. Te bija Odas sākums, vai te nu būs arī tās beigas?
Plaukstas kā lūdzot salicis un čukstā elpu tām atdevis, Dzejnieks iegrima domās. Kā gājputni kāsī no zemapziņas cita citai līdzskanēja nesen uzrakstītās dzejas rindas. Kā pavasara pali tās plūda un prasījās izrunājamas. Steidzināja un neļāva klusēt. Šīs dīvainās dziņas pārņemts, viņš pusbalsī izrunāja vārdus, kas paši jau stājās mēles galā:
…Tikai mirkli saldā čukstā būšu -
Tavā sapnī klusu maldīšos,
Tad kā lietus lāse, lēni ritot,
Tīmeklī uz brīdi patveršos…
Dzejnieks nemanīja, kā saule paslēpās mākoņos, kā sīks lietutiņš norasināja pār noliekto muguru… Kā drēgnums piezagās vieglajās kurpēs ieautajām kājām. Pēdējiem vārdiem izskanot, iestājās savāds atvieglojums. Domas atkal krāsojās vieglas un gaišas, bet acis pamanīja blakus kapu kopiņai atvērušos sniegpulkstenīti. Pastiepis roku, Dzejnieks viegli pieskārās baltajam zvaniņam, jau iztēlē saklausot klusu sveicienu - "dzinnn…" Bet zieds, pavisam negaidot, uzdāvināja… asaru. Dzidru un kristālskaidru. Patiesu. Tik patiesu, ka viņš iztēlojās to riešamies savas mīļotās skropstās un vientuļi noritot pār vaigu. Tieši viņam plaukstā. Varbūt kā pateicību, kā atzinību? Bet varbūt kā mīlestību…
Domās iegrimis, Dzejnieks vēroja, kā vējš pamazām sausē rasas lāsi plaukstā…
Nē, viņš to ņem pa mazam malciņam - pavisam nemanāmam pilienam un paceļ debesīs. Nu gluži tāpat kā nesen dzirdētos vārdus. Jā, tieši Vējš būs tas, kas Mīlestības vārdus uzdāvinās pasaulei! Iečukstēs ausīs maigajam pūpolam un pakutinās bērzam pazarēs, sak, - laiks sulas riest! Noliks pie skrejas vēl snaudošam bišu stropam un ilgās nosirmojušam strazdu būrim. Pacels augstu debesīs, ievīs vēl kailajos koku zaros un vietām briestošajos pumpuros. Iemetīs mākoņu šūpolēs un kā miega dziesmu iežūžos ausīs mēnesim. Rītausmā pamodinās cīruli un lūgs pacelt tos līdz saulei, nu, vai vismaz - iepīt tās staros. Un vārdi kā zeltains lietus nolīs pār zemi… Nesavtīgas mīlestības un dvēseliskas tuvības pārpilni. Tie aiztrauks putekļus un liks iemirdzēties dzirkstošām krāsām. Tie sasniegs ikvienu pēc mīlestības alkstošu sirdi…
* * *
Dienās, kad Saule ar Tevi runā Dzejnieka vārdiem, ieklausies… Tā ir Mīlestības valoda, kas skan Tevī un prasās runājama…

Citu datumu laikraksti

  • Upe

    - Mamm, es redzēju nelabu sapni! - viņš vēl samiegojies, raudādams teic.2. - Mamm, es redzēju nelabu sapni! - viņš vēl samiegojies, raudādams...

  • Nav pasaulē vietas, kur nebūtu ukraiņu

    Ukraiņu vēsture Latvijā sākas aptuveni 19.gadsimtā. Pirms 1. pasaules kara ukraiņu diaspora nav bijusi liela - aptuveni trīs līdz četri tūkstoši...

  • Policija imformē

    Iet bojā vīrietis. Ugunsdzēsēji 12.maijā informējuši policiju, ka Pededzes pagastā ugunsgrēkā gājis bojā 1953.gadā dzimis vīrietis.Iet bojā...

  • Vai līki gurķi būs jāizmet?

    Runājot par ES uzliktajiem ierobežojumiem dārzeņu audzētājiem, visvairāk piemin standartu gurķim, kas Eiropas Savienībā nedrīkstēšot būt līks.Runājot...

  • Ar ko ES atšķiras no PSRS?

    Abām savienībām ir zināma līdzība: Padomju Savienībā bija 15 republikas, Eiropas Savienībā ir 15 dalībvalstis.Abām savienībām ir zināma līdzība:...

  • Upe

    "Apsīšu" mājas grimst ziemas vakara krēslā, taču tās logos neatspīd ne mazākais gaismas stariņš, kas vēstītu par to, ka mājās būtu kaut viena dzīva...