Dziedātāji izbauda karstu prieku un sirsnību

Trešo gadu Alūksnes koris "Atzele" pieteicās starptautiskam koru konkursam Katalonijas pilsētā Cantonigros. Un beidzot saņēma uzaicinājumu tajā piedalīties.

Trešo gadu Alūksnes koris "Atzele" pieteicās starptautiskam koru konkursam Katalonijas pilsētā Cantonigros. Un beidzot saņēma uzaicinājumu tajā piedalīties.
Tas ir pasaulē prestižs konkurss, jo pulcē dalībniekus no visiem kontinentiem. Bija dziedātāji no Alžīrijas, Indijas, Taivānas, Venecuēlas, Grieķijas, Ķīnas, Korejas un citām valstīm. Korus vērtēja vairākās grupās: viendabīgie, jauktie un bērnu, kā arī bija deju kolektīvi. "Atzele" bija jaukto koru grupā, kur sacentās 16 kolektīvi.
"Mums bija sestais rezultāts. Tas ir ļoti labi, jo aiz mums palika kolektīvi ar skanīgiem nosaukumiem. Tie ir mūzikas akadēmiju un filharmoniju kori, tāpēc esam priecīgi pārsteigti. Mūsu grupā uzvarēja Taipejas filharmonijas jauniešu koris no Taivanas. Šīs valsts eksotiskais dziedājums ir tik atšķirīgs, ka starptautiskajai žūrijai bija grūts uzdevums salīdzināt nacionālās īpatnības dziedāšanā," stāsta kora "Atzele" diriģente Ina Perevertailo.
Lepojas ar latviešu tautas tērpiem
Bija liels pārdzīvojums, redzot dalībniekus - gandrīz visu pasaules tautu pārstāvjus - vienviet. Turklāt nacionālās atšķirības un īpatnības paspilgtināja tautas tērpi. Alūksnieši ir lepni, ka daudziem patika latviešu tautas tērpi, tāpēc ar alūksniešiem kopā vēlējās fotografēties mongoļi, katalonieši, taivanieši...
"Iekļuvām fotografētāko topā. Salīdzinājumā ar mūsu dabas krāsām citu tautu tērpos vārds "spilgtums" nespēj izteikt to toņkārtu. Brīžiem likās, ka tērpos un aksesuāros izmantots viss, kas ir iespējami spožs. Āzijas valstu tērpi nav tik koši, bet ļoti smalki," vērtē Ina.
Viņa atzīst, ka Katalonijas apgabals Spānijā ir ļoti atšķirīgs salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, kur bijuši atzelieši. Vidusjūra iepriecināja un arī nogurdināja. "Pirmo reizi ieraugot lielos viļņus un baudot siltā ūdens peldi, bija laimes sajūta. Bet atceļā izjutām, ka tās krastā nekur nevar paglābties no saules. Turklāt ūdens ir ļoti sāļš, tāpēc noteikti ir jāskalojas dušā," pauž Ina. Par Barselonu varēja gūt virspusēju iespaidu. Tā ir miljonu pilsēta, ko nevar iepazīt vienā dienā. Tomēr pēc atgriešanās radusies atziņa, ka ir redzēts daudz patiesi grandioza. I.Perevertailo salīdzina, ka mūsu baznīcas ir kā sērkociņu kastītes pret Barselonas katedrāļu varenumu.
Pārsteigums seko pārsteigumam
Visiem koriem bija obligātais darbs - "Marinada", kas kataloniešu valodā nozīmē jūra. Ina pieļauj, ka tā interpretācija būtu citāda, ja iepriekš zinātu - tā pamatā ir nacionālās dejas mūzika. Koristi dzīvoja ģimenēs un ar dažādu valodu palīdzību noskaidroja, ka valsts sastāv no trim autonomiem apgabaliem, kam katram ir sava valdība.
"Nokļuvuši Spānijā, sapratām, ka tādas valsts nemaz nav. Nav arī cilvēku, kas sevi atzītu par spāņiem. Katalonieši teica, lai iedomājamies, ka trim Baltijas valstīm - Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir viens nosaukums, piemēram, Baltija. Bet baltiešu nav un nebūs," skaidro Ina. Katalonieši lepojas ar savu nacionālo piederību. Viņiem ir atšķirīga valoda, kas ir tikpat tuva franču kā spāņu valodai. Latviešiem tas bija liels pārsteigums. Viņi pirms brauciena iegādājās spāņu vārdnīcas un centās apgūt vienkāršākos sarunvalodas vārdus, lai varētu sazināties ģimenēs, kur dzīvoja. Tas izrādījās lieki. Vislabāk saprasties palīdzēja sirds valoda.
Diriģents Jānis Baltiņš šajā braucienā bieži lietoja vārdu "ekstrēms". Tas attiecas arī uz situāciju, kad atzelieši palika bez autobusa. Tajā tehnisku bojājumu atklāja, kad brauca augšup kalnā uz konkursa vietu.
"Tikko apstājāmies, pie mums steidzās glābšanas dienesta vīri. Viņi deva dzeramo ūdeni, kas acīmredzot kalnos ir īpaši dārgs un svēts. Tāpat mūs aicināja likt galvā cepures un lakatus, lai aizsargātos no saules. Palīdzību piedāvāja visi uz konkursu braucošie autobusi. Kamēr gaidījām rīkotāju atsūtīto transportu, turpat dziedājām, jo bija gaidāma uzstāšanās," norāda Ina.
Kalnos iztur 40 grādu karstumu
Pārsteigums bija arī lielais karstums. Izturēt to varēja, bet nebija viegli. Vieta, kur notika koru konkurss, ir kalnos.
"Priekšstats par kalniem nekādi neatspoguļoja ainu, ko redzējām. Dzīvojām nedaudz zemāk - Monleo, bet katru dienu vajadzēja braukt uz augstāko Cantonigros. Tur lielā pļavā bija telts, kur notika konkurss, un nojumes ar salmu jumtiem, lai paglābtos no saules. Mūs aizveda tur uz visu dienu ar vietējo autobusu. Citi kolektīvi brīvajā laikā no pulksten 13.00 līdz 17.00 varēja kaut kur aizbraukt. Šajā laikā katalonieši no svelmes slēpjas mājās. Mums brīžiem bija sajūta, ka esam uz spēku izsīkuma robežas," stāsta I.Perevertailo.
Katrs veldzējās kā prata - lēja uz galvas ūdeni vai sauļojās, mainot ādu pēc ādas. Kad alūksnieši atgriezās mājās, šķita - nav te nekā īpaša: ne klinšu, ne kalnu, ne tik karsta saule. Bet tad saprata - Latvija ir zaļa. "Es joprojām plati smaidu, kad ieraugu koku, kas met ēnu. Zem mazajiem pundurkociņiem Katalonijā no saules nevar paslēpties. Man liekas, mēs dzīvojam brīnumainā zemē ar sulīgu zāli. Tādu nemanīju nekur citur Eiropā," secina Ina.
Cilvēks nav radības kronis
Viņas tēvs Jānis ir viens no kora dalībniekiem. Kad viņš ciemojās kataloniešu ģimenē, kur dzīvoja Ina ar vīru Leonīdu, saimnieki interesējās, vai arī viņam nav īpaša diena - 24.jūnijs. Katalonijā tā ir Svētā Jāņa diena. Tad naktī kalnos kurina ugunskurus un neguļ, bet gaida saules lēktu. "Mums skudriņas skrēja pa muguru, to klausoties. Skatījāmies cits uz citu savādā vienotības izjūtā, gatavi apkampties no prieka. Šādu siltu un cilvēcisku pārdzīvojumu mums bija daudz, jo ļoti labi sapratāmies," akcentē alūksniete. Protams, bija arī atšķirības. Rīta kafiju dzer maz, bet ļoti koncentrētu, un tai uzdzer karstu pienu. Maize ir atsevišķs ēdiens. To ēd ar sarīvētu tomātu, kam pārlej olīveļļu. Var arī likt virsū vītinātu gaļu, pie kuras garšas Ina nevarēja pierast. "Sapratām, ka katalonieši dzīvo vidē, kas ir pārāka par cilvēku. Tur sajūti, ka cilvēks nav dabas kronis. Daba ir noteicošā, un cilvēki zina savu vietu, bet tomēr ir lepni un drosmīgi," domā Ina. Atzelieši aicināja viņus nodziedāt kādu savu dziesmu. Izrādījās - tas nav tik ilgi darīts, ka neizdevās arī pēc vairākiem mēģinājumiem. Pārrunājot viņi paši secināja, ka, augot materiālajai labklājībai, ir zaudējuši vēlmi ne tikai dziedāt, bet arī izpausties citos veidos. Tiesa, dejošana vēl ir saglabājusies kā tradīcija.
"Monleo ir ģimene, kas uzņem konkursa dalībniekus 18.gadu. Pie viņiem dzīvoja diriģents Jānis Baltiņš ar dzīvesbiedri. Saimnieki atzīst, ka latvieši ir neparasti atklāti un labdabīgi. Ar citiem konkursantiem no valstīm, kur dzīves līmenis ir augstāks, attiecības bijušas vēsākas," akcentē Ina. Viņa secina, ka alūksnieši vēl nav kļuvuši bagāti un lepni. 5.septembrī viņi pulcēsies Bilžu ballē ar groziņiem un atcerēsies karstās dienas Katalonijā.

Citu datumu laikraksti

  • Tauriņam pa pēdām

    Esot vietējais un vēl viens strādnieks. Teica, ka viņiem ir slaukšanas aparāti un piena dzesēšanas iekārtas.Esot vietējais un vēl viens strādnieks....

  • Iekārto pirmo golfa laukumu

    Jaunalūksnes pagasta "Salņi" saimnieka Viktora Litaunieka veidotā Vinnija Pūka dabas taka dāvā arvien jaunas iespējas aktīvi atpūsties, uzzināt un...

  • Pilsētas svētkus vērtē pretrunīgi

    Alūksne: vienmēr ir bijusi saistīta ar armiju. Pirmo reizi Alūksnes pilsētas svētki bija neierasti - programmā bija Nacionālo bruņoto spēku...

  • Tauriņam pa pēdām

    Varēja aizbraukt līdz pašai Aglonas baznīcai, - Mareks skatījās uz vecā tilta atliekām.6. Varēja aizbraukt līdz pašai Aglonas baznīcai, - Mareks...

  • Klāt mūzikas festivāls "Sinepes un Medus"

    Mūzikas festivāls "Sinepes un Medus" Madonā notiks jau trīspadsmito reizi.Mūzikas festivāls "Sinepes un Medus" Madonā notiks jau trīspadsmito reizi....

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    Alūksnes pilsētas svētki. Alūksnes pilsētas svētku programma: 2.augusts. 10.00 - 14.00 - Eironams: vēstures labirinti, konkursi (galvenā balva -...