Dziesma ir kā putna lidojums no baznīcas torņa

Haralda Sīmaņa dziesma klausītāju ierauj kā ievu ziedu atvarā. Esi tās varā ka bite, kas apmaldījusies rudzupuķēs. Bet par ko īsti bija dziesma?

Haralda Sīmaņa dziesma klausītāju ierauj kā ievu ziedu atvarā. Esi tās varā ka bite, kas apmaldījusies rudzupuķēs. Bet par ko īsti bija dziesma?
"Mēs esam pieraduši neklausīties dziesmu vārdos," ar pārmetumu sarunu sāk dziesminieks Haralds Sīmanis. Pārāk daudz dziesmu angļu valodā, pārāk viegli pie dziesmām tikt. Ir tikai jānospiež radioaparāta vai citas atskaņošanas ierīces poga. Pašam jādzied nav. H.Sīmanis tīšām ignorē šo "vieglumu". "Man ir, ko teikt, tāpēc komponēju, dziedu," saka viņš. Haralds dzied tikai latviski. Nevēloties pielāgoties šovbiznesa prasībām. Tāpēc esot prieks, ka Ivo Fomina un Tomasa Kleina "Dziesma par laimi" bija izraudzīta "Eirovīzijai", pārstāvot Latviju. Balsojumā Latvijas iedzīvotāji apliecinājuši, ka sirdij tuva ir nekomerciāla dziesma ar tekstu latviešu valodā. Tas nekas, ka "Eirovīzijas" finālam to neizvirzīja. Svarīgāk par visu ir nepakļauties konjuktūrai.
Tāds ir arī H.Sīmanis pats. Tāpēc - brīvmākslinieks. Viņš dzied par cilvēka un dabas attiecībām. Par to, ka "ceļu straumes zem kājām palos" mūžīgi. Tikpat mūžīgs ir ceļš uz sevi pašu.
Bērns jāaizved līdz viņa prāta durvīm
Jau piecus gadus dziesminieka mājas ir Grostonas kristīgajā pamatskolā, kas atrodas Madonas rajonā. Te par pavāri strādā viņa dzīvesbiedre, pats H.Sīmanis palīdz skolas saimniecībā un visur, kur vajag, strādā kā jumiķis. Šo amatu viņš mantojis no tēva. Bet sirds un brīvie brīži pieder dziesmai - dziedāšanai, komponēšanai. Bieži vien viņa klausītāji ir Grostonas skolēni. Tie ir bāreņi un bērni no problēmģimenēm, viņiem dzīve bijusi sūra. Viņu sirdis ilgojas pēc siltuma, ko sirdij spēj dot dziesma. "Nav jau tā, ka bērns saprot visu no pirmajiem vārdiem. Pieaugušajiem gudri jāaizved bērnu līdz viņa prāta durvīm. Lai viņš pats saprot. Nepietiek, ka pieaugušais pasaka - tas ir balts un tas ir melns. Svarīga ir saruna," saka H.Sīmanis.
Viņš atceras paša pieredzi. Tolaik strādājis filharmonijā, kopā ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu arvien bijis ceļa jūtīs, jo vajadzējis koncertēt te vienā, te citā Padomju Savienības vietā. Tikmēr H.Sīmaņa 16 gadus vecais dēls bija kļuvis par grūti audzināmo. "Mani izsauca uz nepilngadīgo lietu komisiju. Nācās dēlu izolēt no vides, lai puiku neaizsūtītu uz specskolu "baltajam gulbim" jeb Daugavpils cietumam otrā galā. Turklāt - neapmācītu puiku šādai dzīvei. Dēls aizbrauca man līdzi uz Kuldīgu, viņa mamma palika Cēsīs. Bet tagad viss ir kārtībā, esmu jau divkāršs vectētiņš," klāsta H.Sīmanis.
Visu mūžu gribas kaut ko mainīt
Arī par šo pieredzi stāsta viņa dziesmas. H.Sīmanis dzied par to, ka "nevajag ar akmeni sviest upei sejā". Arī līdz šādai atziņai katram ir jānonāk pašam. Tāpat ir ar ticību Dievam. Dziesminieks saka, ka "katrs cilvēks dzīves gaitā vēlas kaut ko mainīt - vispirms pasauli, tad vidi un visbeidzot saprot, ka mainīt var vienīgi sevi - uz labo vai ļauno pusi".
"Mani vecāmāte uz baznīcu aizveda vēl puišeli - piecu vai sešu gadu vecumā. Vispirms iemācījos lasīt Bībeli vecajā drukā," atceras H.Sīmanis.
Viņš saka, ka uz baznīcu ir jāiet, jo tur saplūst cilvēku garīgā enerģija. Varbūt tāpēc dziesminieks ir lepns, ka, būdams jumiķis, ir piedalījies baznīcu torņu seguma atjaunošanā. Kā dziedātājs viņš esot gājis cauri visam, kas bijis lemts. Sākot no ansambļa pagalmā, dziedājis krogā, uzstājies filharmonijā. Sākumā H.Sīmanis nav varējis saprast, kāpēc viens no kolēģiem muzikantu darbu krogā sauc - "bratskaja mogila" (brāļu kapi - krievu val.). Vēlāk sapratis. Muzikants krogā ir lieta, ko pērk, ar kuru manipulē. "Gribētos, lai bērni to apjaustu no mazotnes. Nebūt lietai, ar kuru var manipulēt!" saka H.Sīmanis. Viņš pats šo patiesību sapratis agri.
Dzīve starp divām pasaulēm
"Es visu laiku dzīvoju starp divām pasaulēm. Māte man ir latviete, tēvs - čigāns. Es visu laiku biju ciemos pie vieniem radiem, pie otriem. Kad esi iemests tādā vidē, saprašana rodas aši. Jau padsmit gados zināju, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Sapratu, ka šīs zemes dzīve ir dota garīgajai attīstībai, nevis, lai krātu mantu, jo cilvēks pliks atnāk un pliks aiziet," stāsta dziesminieks.
Ģitārspēle viņam bijusi "no dabas dota", ērģeļspēli apguvis, apceļojot baznīcas. Spēlējis arī džezu pēc notīm, toreiz bijuši labi skolotāji. Taču nav studējis konservatorijā, jo nolēmis "attīstīt sevī tikai to, kas no dabas ielikts". Viņš stingri apņēmies: "Es negrauzīšu dogmu un nemācīšos zinātnisko komunismu." H.Sīmanis jutis, ka nevēlas, lai māksla kļūst par amatu. "Baznīcu torņi, brīvība, putna lidojums. Šī sajūta. To nepazaudēt man bija svarīgi," saka H.Sīmanis.
Redzot sejas "biezajās" automašīnās
Viņam jau sākotnēji "mūzika nāca kā savas pasaules uztveres, savas filozofijas paušanas veids". Paralēli veidojās "zaļie" uzskati. H.Sīmanim sadarbība ar Vides aizsardzības kluba prezidentu Arvīdu Ulmi veidojās 1976.gadā. "Zaļie", pēc H.Sīmaņa domām, prot nevardarbīgi "pamudināt domāt".
"Kad jūs pilsētā ejat pa ielu, paskatieties uz "biezajām" automašīnām, uz sejām, kas redzamas tajās. Cik norūpējušās tās ir! Cik sejas būs smaidošas? Šie cilvēki dzīvo kā vāveres ritenī. Ja esi ielēcis tajā vilcienā, tad apstāties nevar. Tā ir matērija, kurā nauda taisa naudu, un tu par to visu laiku esi spiest domāt," klāsta H.Sīmanis.
Dzīvojot vairāk garīgajā nekā materiālajā pasaulē, jādomā vien par gara dzīvi. "Pārējo Dievs piemērīs, viņš zina labāk, kas kuram vajadzīgs," ir pārliecināts dziesminieks.
Neiet uz skatuves patikt
H.Sīmanis dziesmas komponē ar saviem un citu autoru tekstiem. Gadījies, ka rokās tikko lasīšanai paņemts dzejolis uzreiz skan, bet ir tādi, par kuriem dziesminieks saka - "skanēs kādreiz". Daudz dziesmu H.Sīmanim tapis ar Arvīda Ulmes, Treimaņa Zvārguļa, Ilzes Bindes, Imanta Ziedoņa dzeju. "Man dzejā interesē konkrētais, tas, kas ir manī. Tas ir tāpat kā gleznotājam. Cik liels viņam otā būs triepiens, tas arī iznāks. Tas pats notiek, komponējot dziesmu. Es nekad neesmu gājis uz skatuves patikt. Es eju atdot klausītājam to, kas caur mani ir dots, jo septiņas no desmit daļām ir no Debesīm un tikai trīs paliek cilvēka ziņā," saka H.Sīmanis.
Viņš atceras, ka savulaik bieži kā autors piedalījies konkursos, taču nekad nav uzskatījis, ka dziesmām ir jāsacenšas. Tie vairāk bijuši kā forumi. Vienā no tiem, kā atceras H.Sīmanis, Artjoms Troickis teicis: "Es vienkārši gribēju sarīkot svētkus saviem draugiem muzikantiem." Un vēl H.Sīmanis citē teicienu: "Božij dar - ņe tavar. Ņenasiķ bi na bazar." (Dieva dāvana nav prece, ko nest uz tirgu - krievu val.) "Tas, kas nāk caur tevi, tas ir tavs. Tu esi tīrradnis. Taču es nekad nesaku - mans. Jūsu! Jā, caur manu redzes prizmu, bet jūsu!" uzsver H.Sīmanis.
Ja gribas ēst, jākāpj uz jumta
Tev būs vaiga sviedros pelnīt savu dienišķo maizīti, H.Sīmanis tur godā arī šos vārdus. "Man profesija ir no tēva mantota - skārdnieks jumiķis. Tātad, ja gribas ēst, tad jākāpj uz jumta. Negribas maizi pelnīt ar mākslu. Ar ko mēs, mākslinieki, atšķiramies? Vai nu mēs Dieva dotajam talantam liekam strādāt ar matēriju, gūstot samaksu slavā, karjerā vai naudā. Vai arī, atraisot Dieva dāvanu sevī, to atdodam cilvēkiem," klāsta H.Sīmanis.
Viņš atzīst, ka ir mākslinieki, kas spēj apvienot sevī uzticību talantam ar taustāma labuma gūšanu. Pēc H.Sīmaņa domām, tā vienalga ir "māksla sliktā nozīmē, tā ir prece".
"Skatos šodien uz jaunajiem mūziķiem, dziedātājiem. Viņiem jādzied angliski. Kāpēc? Tas viss jau ir bijis. Mums ir sava valoda. Esi dzimis šeit un tagad. Un tas ir jāizdzīvo dziesmās," uzskata H.Sīmanis.
Runājot par Eiropas Savienību, viņš ir skeptisks. "Šī visnotaļ cienījamā kundze, ko sauc par Eiropas Savienību, ir neārstējami slima, un mazie brāļi - putni, zvēri, kukaiņi - jau sen ir sākuši viņu atstāt. Vai tādu mēs gribam redzēt arī Latviju?" ar rūgtumu jautā H.Sīmanis. Viņš piebilst, ka "ir svarīgi saglabāt visu to, kas mums ir dots, un atdot nākamajām paaudzēm".
Čigāns - tas ir dvēseles stāvoklis
H.Sīmanis nožēlo, ka maz nācies kontaktēties ar tēva tautības pārstāvjiem - čigāniem. Nav bijis tādas vēlēšanās. Atturējusi čigānu sadzīve, kurā valda pirkšana un pārdošana.
"Varbūt man nav laimējies satikt īstos savas dvēseles radiniekus šajā tautā," prāto dziesminieks. Tomēr viņš atzīst, ka pieder klejotāju un "dabas bērnu" tautai - čigāniem. Viņu vairāk saista nevis tautība, bet čigāniskais dvēseles stāvoklis - starp debesīm un zemi. Tā ir īpaša dzirkstele, kas mirdz arī čigānu dziesmās, mūzikā.
Čigāniskās melodijas skan arī H.Sīmaņa dziesmās. Tās caurvija Marinas Janauss monoizrādi "Kliedziens" ar Federiko Garsijas Lorkas dzeju, kas spēlēta Rīgā, Teātra muzejā.
***
Vizītkarte
- Vārds, uzvārds: Haralds Sīmanis.
- Dzimšanas laiks: 1951.gada 12.jūnijs.
- Tautība: latvietis (mamma latviete, tēvs čigāns).
- Dzīvesvieta: Madonas rajona Aronas pagasta Grostona.
- Nodarbošanās: brīvmākslinieks un skārdnieks jumiķis.
- Talants: ne skolās apgūta, bet Dieva dota ģitārspēles prasme, komponē un izpilda savas dziesmas; spēlē arī ērģeles.

Citu datumu laikraksti

  • Vēlas un uzdrošinās mainīties

    Iveta Pamils - Pamiljena no Liepnas jau sen gribēja iejusties Pelnrušķītes lomā, taču pirmajā pieteikuma anketu izlozē viņai nelaimējās. Pirmās...

  • Atjauno dolomīta arku

    Gaujienas pagasta J.Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” teritorijā pašreiz atjauno dolomīta arku, kas ved uz muzeju.Gaujienas pagasta J.Vītola...

  • Ezera krastā top jauna atpūtas vieta

    Alūksnes ezera krastā līdzās Lāsberģa pilsdrupām apmēram mēnesi atkal rit celtniecības darbi - top atpūtas vieta. Jaunajiem atpūtas vietas...

  • Ir jauns veterinārais inspektors

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldē kopš maija strādā jauns valsts veterinārais inspektors Pēteris Garais, kas šajā amatā ir pēc...

  • Jāizkar valsts karogs

    Pilsētas atbrīvošanas 85.gadadienas pasākumu laikā 29. un 30.maijā pie Alūksnes pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošajām ēkām, kā arī pie ēkām,...

  • Ziemai malka sagādāta

    Apes evaņģēliski luteriskā baznīca iegādājusies 40 krēslus.Apes evaņģēliski luteriskā baznīca iegādājusies 40 krēslus. Draudzes diakone Maruta...