Dziļi sirdī glabā ticību un mīlestību

Akcijai “Latvijas lepnums” bija ieteikts alūksnietis Jānis Ribulis. Tas ir kluss, kautrīgs cilvēks, ko pazīst daudzi.

Akcijai "Latvijas lepnums" bija ieteikts alūksnietis Jānis Ribulis. Tas ir kluss, kautrīgs cilvēks, ko pazīst daudzi. Privātmāju pilsētas nomalē labi zina tie, kam vajadzīga sīka detaļa automašīnai vai citam mehānismam. Jānis mašīnu izremontēs tā, ka tā būs gluži kā jauna.
Tomēr tas nebūt nav vienīgais viņa talants. Lielā goda istaba pārsteidz ar interjeru. Parketa grīda, liels ozolkoka galds ar inkrustācijām, savdabīga lustra, kamīns, svētbilde un metāla zvani bez vārdiem stāsta par saimnieku. Visu viņš ir veidojis savām rokām.
Vairāk nekā pirms 20 gadiem J.Ribuļa ģimene negribēja dzīvot kā visi "vistu kūtī", tas ir, daudzstāvu mājā. "Kad liku parketu, milicis jautāja, vai es Latvijas karogu imitēju. Jā, tā tas bija, bet teicu, ka man bija sarkankoks, kam vidū ieliku gaišāku koku," atzīst Jānis.
Visapkārt istabai ir "karoga" apmale, bet vidū parketa dēlīši salikti zvaigžņu rakstā. Savukārt ozolkoka galdā ir inkrustācijas - divi lauvas ar uzlecošu sauli vidū, kas atgādina Latvijas ģerboni. Katrs gabaliņš ir izgriezts un saskaņots ar pārējiem pēc krāsas un šķiedras. Izmantots riekstkoks un sarkankoks. Vēlāk veidota arī Cepurītes salas inkrustācija un citi līdzīgi darbi. Iespējams, ar tiem varētu labi nopelnīt, bet Jānis tos darina sava prieka dēļ.
Labu meistaru teic darbs
Acīmredzot tā nav tikai galdnieka amata prasme, ko viņš apguvis Rīgā. Jāņa šūpulī ielikts mākslinieka talants. Tēvs bija kalējs, droši vien tāpēc dēlam labi padodas metālapstrāde.
"Pirmā brīvvalsts man ir tuva no bērnības, bet visam pāri ir ticība Dievam un tēvzemes mīlestība," saka vīrietis.
Arī kamīns ir paša rokām būvēts. Uz tā apmales izvietoti dažāda lieluma zvani. Tie Latgales pusē lietoti pie zirga loka kāzu braucienos.
"Kamīns vēl nav pabeigts, tāpēc augšpusē ir finieris. Tā vietā ir paredzēti kokgriezumi. Kādi tie būs, zinu tikai apmēram. Redzēsim, kā fantāzija strādās," atklāj J.Ribulis.
Viņš atzīst, ka ar rokas ēveli būtu grūti apstrādāt koksni, tāpēc ir izgatavojis darbgaldus. Darbs nav grūts, bet atbildīgs – ar ozolu akurātāk jāstrādā. Šā koka dēļiem ir atšķirīga šķiedra.
"Neesmu ne mednieks, ne makšķernieks, toties patīk visu gatavot savām rokām. Vienīgi jumta spāres likt un mūrēt krāsnis man palīdzēja, bet visu pārējo pirmajā stāvā izdarīju pats. Tagad otro stāvu pabeidz dēls Juris, jo te dzīvo arī viņa ģimene," norāda Jānis.
Viņam ir tik liela pacietība, kā reti kādam. Sieva Marija secina, ka ģimenē nevienam tādas nav.
"Es jau sen būtu visu pametusi, bet vīrs var lēni un pamatīgi visu izskaidrot mazmeitām," viņa secina.
Pacietība palīdz veikt sīkus darbus, kur nepieciešama īpaša precizitāte.
"Sliktu meistaru pie laba darbgalda var pielikt, bet tāpat nekā tur nebūs. Labs meistars arī pie slikta visu izdarīs kā vajadzīgs," ir pārliecināts viņš.
Neprot lamāties un kliegt
J. Ribulis ir līvānietis. Darbs mēbeļu fabrikā radīja iekaisumu kaklā, tāpēc ārsti ieteica mainīt vidi. Alūksnē viņa darbavieta bija Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona saimnieciskās daļas galdniecībā. Padomju varas gados tā bija pilnīgi cita vide, bet J.Ribulis tāpēc nemainījās.
"Kas ir cilvēkā, to nevar tik viegli nosvītrot. Varbūt citi var, es ne," ir pārliecināts viņš.
Jānis nekad nav smēķējis un lamājies. Kādreiz armijas daļas komandieris viņam jautāja, vai patiesi nevar to iemācīties. J.Ribulī visi tāpat ieklausās, tāpēc viņam nav vajadzības pat pacelt balsi. Ar labu vārdu un pacietību spēj panākt vairāk.
Viņš nesmēķē un nelieto alkoholu. Toties prot spēlēt akordeonu un brūvēt alu. Kādreiz viņš to darīja uz Jāņiem, bet tagad apmierinās ar veikalā pirktu. Tomēr apšauba, ka iespējams iegādāties "dzīvu" alu.
J.Ribulis alu brūvēja no miežiem. Tos izmērcēja, izklāja uz grīdas un sadiedzēja. Tad izkaltēja un samala speciālās dzirnavās, kurās graudus tikai saplacina. Kā visur, arī šajā darbā vajadzīga prasme, lai viss izdotos.
Apbrīno un mācās pilīs
Pēdējo piecu vasaru vaļasprieks ir piļu un baznīcu apceļošana. Izbraukumos līdzi ņem mazmeitas, ar kurām kopā apbraukāta visa Latvija. Divas reizes Ribuļi bija ielūgti akcijas "Apceļosim Latvijas pilis!" noslēguma ballē. Cesvaines pilij viņi nekad nebrauc garām. Visvairāk Marija un Jānis apbrīno cilvēku prasmi, kas redzama pilīs. Kā senāk spēja veidot perfekti gludu sienu no laukakmeņiem? Savukārt iekštelpās ir gleznas, griestu, sienu gleznojumi un citi mākslas darbi. Jānis fotografē un mēģina darināt kaut ko līdzīgu. Galda kājas jau ir izvirpotas, vēl jāgatavo virsma.
Jāņa mīlulis un vienīgā vājība ir kaķis Mikus. Saimnieks atzīst, ka tas ir ļoti noslēpumains un gudrs. Kad viņu gatavojas vest vakcinēt, Mikus pēkšņi pazūd uz vairākām dienām. Varbūt tiešām kaķis saprot visu, ko saka?
Mikus var lepoties ar mākslinieciskām dotībām, tādēļ ieguvis Mikelandželo vārdu. Viņa pēdas palika svaigā cementa klājumā un arī krāsotā grīdā. Vēl Mikum garšo baldriāna pilieni.
Ar "čudu" vēl var braukt
Pati pirmā mašīna Ribuļiem bija "čuda" jeb LUAZ. Tā joprojām ir ejoša, jo bijusi prasmīga šofera rokās. Jānis nekad neizbrauc no mājas, ja nav pamatīgi pārbaudījis mašīnu. Marija smejas, ka par to rūpējas vairāk nekā par sievu. Toties viņa nezina, kā ir, kad nākas palikt uz ceļa vai stumt mašīnu.
Savulaik ar "čudu" bez kļūmēm izbraukāta Maskava. Savukārt dēls Juris vedeklai sagatavojis velosipēdu ar akumulatoru un nelielu motoru, lai nevajadzētu mīt pedāļus. Cilvēki brīnās, kā tas iespējams.
Tagad Ribuļiem ir kravas džips, ko lieto sesto gadu. Marija saka, ka kravas nodalījumā ir laba guļvieta ceļošanas laikā. Turklāt to var ērti izmantot pārvadājumiem.
"Mūsu pirmais brauciens vienmēr ir uz Aglonu. Marijas debesīs braukšanas dienā tur esam bijuši vienmēr, arī padomju varas gados. Preiļu rajonā dzīvo radi, ko apciemojam," akcentē J.Ribulis.
Viņš pārdzīvo, ka tagad Latgale izskatās diezgan bēdīgi. Senāk lauku mājas bija pilnas ļaužu, bet nu lauki aizaug krūmiem. Jāņa vecākiem bija iekopta saimniecība, bet kolhozs visu atņēma un izpostīja.
"Ja mūsu valdība būtu saprātīgāka, tad cilvēki dzīvotu labāk. Ulmanis pēc kara vispirms nostiprināja lauksaimniecību, jo tai Latvijā ir labs pamats. Tā ir arī katras valsts pamats. Bet ko tagad dara?" nesaprot Jānis.
Ja nav darba, Jānis ir slims. Viņš staigā pa istabu no viena stūra uz otru un skatās pa logu, vai nevajadzēs kādam palīdzēt. "Viņš ir nemiera gars, tāpēc vesels kā rutks," secina Marija.

Citu datumu laikraksti

  • Atmaksā visus parādus

    Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada parādus.Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada...

  • Pamatskola saņem sešus datorus

    Virešu pagasta Sikšņu pamatskola pirms Ziemassvētkiem saņēma ļoti noderīgu dāvanu - sešus datorus. Tagad skolā atkal varēs iekārtot datorklasi, kuru...

  • Kristīgās klases audzēkņi mācās sajust mīlestību

    Alūksnes sākumskolas skolotāja Aina Albertiņa augusi kristīgā ģimenē, no mazām dienām apmeklējusi baznīcu un sapratusi, ka palīdzība vienmēr nāk no...