Dzimtajās mājās saimnieko ceturtajā paauzdē

Jaunalūksnieti Gunitu Dābolu var apbrīnot vairāku iemeslu dēļ. Jauna sieviete, kas enerģiski izlēmusi saimniekot piemājas saimniecībā “Sproģi” jau ceturtajā paaudzē.

Jaunalūksnieti Gunitu Dābolu var apbrīnot vairāku iemeslu dēļ. Jauna sieviete, kas enerģiski izlēmusi saimniekot piemājas saimniecībā "Sproģi" jau ceturtajā paaudzē.
Augumā sīka un trausla būtne, uz kuras pleciem gulstas arī smagākie lauku darbi. Viņa droši sēžas pie traktora stūres un šogad apguvusi pļaušanas prasmes. Gunitai ir tikai 24 gadi, un viņu interesē senču saknes - zina stāstīt par saviem radiem, kas aplūkojami senās fotogrāfijās, un cenšas arvien vairāk izzināt dzimtas vēsturi.
Gunita dzīvo kopīgi ar mammu, audžutēvu un gandrīz trīs gadus veco dēliņu Arvīdu Aigaru. "Viegli nav. Jāplāno, ko katrā dienā saimniecībā darīt. Tajā ir vajadzīgas spēcīgas vīrieša rokas," neslēpj G.Dābola. Saimniecībā, ieskaitot nomāto zemi, ir apmēram 50 hektāri. Lauksaimniecībā ir izmantojami 30 hektāri zemes. Ganāmpulkā ir sešas slaucamas govis, bet Gunita rēķina, ka nākamgad būs astoņas. Kūtī nākotnē varētu turēt 20 slaucamas govis.
Saimnieko arī brāļa dēļ
Pienu saimniecība nodod akciju sabiedrībai "Rīgas piens". "Priecājamies, ka ir šāda iespēja un pienu savāc izdevīgā laikā. Cerams, ka saimniecību varēs attīstīt. Bija moments, kad tā draudēja izputēt, tad pienu nodevām akciju sabiedrībai "Valmieras piens". Tad pagarināja piena savākšanas loku, iekļaujot arī mūsu mājas, lai to varētu nodot rīdziniekiem. Tas saimniecību izglāba," saka G.Dābola.
Gunita neslēpj, ka vēlas dziļi iesakņoties laukos. "Man patīk lauku plašums, daba un dzīvnieki," īsi saka sieviete. Stāstot par apņemšanos saimniekot, Gunita piemin, ka viņai esot pienākums pret astoņus gadus vecāko brāli Nauri, kurš 1993.gadā pāragri aizgājis aizsaulē. "Mammai tad visi sapņi izjuka. Brālis vēlējās šajās mājās saimniekot. Viņš bija stiprāks uzņēmējdarbībā un lauksaimniecībā nekā es. Tāpēc mācos to darīt," saka G.Dābola.
Viņa optimistiski saka, ka lauksaimniecībai ir perspektīva. "Plānoju saimniekot bioloģiski. Audzējot dārzeņus un nodarbojoties ar aitkopību, tas atmaksāsies. Ar pienu būs grūtāk," secina jaunalūksniete.
Vectēvs nopērk zemi
G.Dābola sīki izstāsta par katru tehnikas vienību, kas atrodas saimniecībā. "Tā nav jauna, taču strādāt var. Saimniecības darbu vadu es, taču vispirms apspriežos ar mammu. Noteicošais lēmums pieder viņai," saka jaunā zemniece.
Gunita lepojas, ka saimniekošana neizzūd no paaudzes uz paaudzi. Savulaik viņas vecvectēvs bijis skroderis un nopircis zemi, jo saimniekam uzšuvis kārtīgu apģērbu un labi nopelnījis. Par zelta rubļiem ticis pie apmēram 200 hektāriem lielas platības.
"Kolhoza laikā zemi atņēma, bet mamma to atguva savā īpašumā, vectēvs to nepiedzīvoja," saka Gunita.
Mācās rakstīt arī projektus
G.Dābolas izvēlētā profesija saistīta ar uzņēmējdarbību lauksaimniecībā, to viņa apguva Smiltenes sovhoztehnikumā. Tagad Gunita šīs zināšanas papildina, mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, 5.kursā.
"Mani stingri nevirzīja uz to, lai saimniekotu laukos. Kad gāju mācīties uz tehnikumu, vēlējos kļūt par pavāri. Pēdējā tehnikuma gadā secināju, ka zeme man ir tuvāka, tāpēc mainīju specialitāti," saka jaunalūksniete.
Gunita nepiekrīt, ka skaistākais jaunības laiks aizrit, tikai sūri strādājot. Pavasarī viņa apmeklējusi bezdarbnieku kursus, kur mācījās rakstīt projektus. Gunitas diena sākas agri no rīta - viņa ceļas četros no rīta, jo pēc stundas ir jāslauc govis. Pēc deviņiem vakarā jau dodas pie miera.
Satiks otru pusīti
Gunitas sapņi nav saistīti tikai ar saimniecības darbību. Viņa cer satikt mīļu un jauku cilvēku, kurā nebūtu jāviļas. "Gan jau kaut kur ir otra pusīte. Cits jautājums, vai cilvēks savā dzīvē to atrod. Vajadzēs, atradīšu," smaida Gunita.
Pirmā laulība jaunajai sievietei izrādījās neveiksmīga. Apprecējusies jauna - 21 gada vecumā. "Nebiju domājusi, ka tik ātri to darīšu, taču sirdij nevar pavēlēt. Citiem iesaku nesteigties," ir pārliecināta Gunita.
Viņa vēlētos vairāk laika veltīt savam mazajam dēliņam. "Esmu stingra mamma. Nevēlos viņu izlutināt, lai pēc tam nebūtu grūti. Atceros, ka pašai pamatskolas laikā atļāva mājās negatavot ēst. Vēlāk tehnikumā nepratu to darīt. Bija kauns, taču mācījos to darīt," atzīst G.Dābola.
Tehnikuma laikā Gunita aktīvi darbojās pašdarbībā - darbojās dramatiskajā pulciņā un dziedāja korī. Tagad tā viņai pietrūkst. "Vēlos dziedāt, taču nevaru to apvienot ar darbiem," saka jaunalūksniete. Ziemā vinā nodarbojas ar rokdarbiem.
Ir vidēja veiksminiece
Arī Gunitai gadās brīži, kad nolaižas rokas un acīs sariešas asaras. "Es saņemos. Tad es domāju, ka man nav citur, kur dzīvot. Es mīlu brīvību apkārt, tad varu labi justies. Dzimtās mājas ir labākā vieta, kur dzīvot," apgalvo G.Dābola. Gunita nezina, kā tālāk veidosies viņas dzīve, vai viņa uz visiem laikiem paliks laukos.
"Esmu vidēja veiksminiece. Kamēr man citi nenodara pāri, tikmēr esmu labsirdīga un laipna, varu būt arī asa," saka Gunita.
Viņa apņēmīgi un lēnām plāno visu uz priekšu. Gunita to labi prot, un tas izdodas. Jautāju, vai Gunita dzīvē vairāk saskata grūtības nekā skaisto.
"Esmu paēdusi, dzīvoju siltumā. Un tas ir daudz. Protu priecāties, ka darbs ir padarīts un tas vainagojas panākumiem. Sevi palutinu ar labiem romāniem un sapņojot," saka G.Dābola.

Citu datumu laikraksti

  • Ugunsgrēks vecajiem ļaudīm atņem mājas (27.septembrī)

    Ieinteresēta persona: “Notikums kārtējo reizi parāda, kādos apstākļos dzīvo vecie un slimie cilvēki Latvijā. Gribu izteikt vislielāko atzinību...

  • Dziesmotā rudens diena

    Sestdien, 17.septembrī, Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas un Alūksnes pilsētas sākumskolas 5. līdz 9.klašu koris un Ernsta Glika Alūksnes...

  • Nelaimē parādās varoņi

    Nelaime nenāk brēkdama. Skaistajā rudens sestdienā, 24.septembrī, Apes kapos godināja un pieminēja viņsaulē aizgājušos Apes iedzīvotājus, iededzot...