Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzimtas saknes palīdz ielūkoties nākotnē

Tiekoties ar veclaicenieti Jāni Mauliņu, pirmais, ko viņš pasaka, ka dzīve ir kļuvusi par vaļasprieku.

Tiekoties ar veclaicenieti Jāni Mauliņu, pirmais, ko viņš pasaka, ka dzīve ir kļuvusi par vaļasprieku. Nevar nesajust, ka viņš dzīvo viegli, lai gan dzīve sagādājusi arī vilšanos un problēmu netrūkst tāpat kā jebkuram.
Ar Jāni runājamies par dzīvi, par mežu, bitēm un to, kāpēc tagad viņa ikdiena ir saistīta ar Veclaiceni. Sarunā piedalās arī viņa dzīvesbiedre Zaiga Ločmele, kas ik palaikam radoši tajā iesaistās.
Nojaušu, ka Jānis lepojas ar to, ka tagad jau trīs gadus dzīvo tur, kur izsenis rodamas viņa dzimtas saknes. Kopā ar Zaigu pārcēlies uz šejieni no Saldus, kad beidzis dienestu valsts policijā un devies pelnītā atpūtā. Arī Zaigai, diplomētai arhitektei, tur vairs neesot bijis darba. Viņos nav jaušams nekas no kurzemnieku lepnuma, bet drīzāk vēlēšanās nedzīvot vienmuļi. Rodas iespaids, ka viņi ikdienā prot būt laimīgi no tā, ka viņi ir kopā un ka tagad viņu mājas ir Veclaicenē.
Atnāca zemes dēļ
Vēsture, kāpēc dzīves gaitas atvedušas uz Alūksnes rajonu, esot interesanta. Svarīgākais iemesls - zeme, kas savulaik piederējusi Jāņa vectēvam, par ko bijis jādomā, kā to apsaimniekot. "Tēvs apguva mežsarga profesiju un Latvijas laikā strādāja Alūksnes rajonā, arī vectēvs dzīvoja Veclaicenē. Viņš zemi bija novēlējis jaunākajam brālim, kurš krita. Mans tēvs, kuram septembrī palika 93 gadi, 1943. gadā nonāca Kurzemē, kur aizsākās arī manas dzīves gaitas," laikrakstam stāsta Jānis.
Ir mežs un bites
Doma par saimniekošanu Veclaicenē radusies jau deviņdesmito gadu sākumā, kad pieprasīta zeme. "Kāpēc lai es būtu atteicies no vectēvam piederošās zemes? Te es varu būt brīvs un saimnieks pats sev," secina Jānis. Pagājuši vēl pāris gadi, kamēr sapni varēja īstenot. Ienākuši mājā, kur kādu laiku neviens nebija dzīvojis, tāpēc rosība tajā sākusies ar remontdarbiem. Pirmajā gadā zāle apkārt mājai bijusi līdz pat jostasvietai, bet tagad viņi domā, kā īstenot nākotnes plānus.
Patlaban abiem ar Zaigu ir divas galvenās nodarbošanās - meža kopšana (tas aizņem 30 hektārus) un biškopība. "Tēvs ir darbojies ne tikai ar mežu, bet arī ar bitēm. Es pats ar bitēm esmu vismaz 40 gadus saistīts. Tēva iesāktais ir jāturpina, arī vectēvam bijušas bites," atzīst Jānis.
Saimniecībā esot 24 bišu saimes. Agrāk, kad darbošanās bijusi efektīvāka, to skaits sasniedzis 40. Realizācijas iespējas nav lielas, taču bišu saimju skaitu vēloties palielināt. Jānis priecājas, ka Veclaicenē viņa darbošanos neietekmējot dabas liegumi, kā tas būtu bijis Saldus rajonā. Viņš piemin, ka darbojas arī Veclaicenes pagasta attīstības un plānošanas grupas darbā.
Ir rados rakstniekam
Gan Jānis, gan Zaiga ir dzimuši un dzīvojuši Saldū. Daudziem tas radījis neizpratni, kāpēc viņi aizgājuši projām no Saldus. Pārmaiņas dzīvē viņi uztverot labvēlīgi un nenožēlojot izvēli, jo Saldū neesot bijis perspektīvas.
Jānim esot sajūta, ka Veclaicenē dzīvojot jau ilgāku laiku. Nekur citur labāk kā šeit nebūtu bijis. Zaiga apstiprina, ka, kaut kur aizbraucot ciemos, gribas ātrāk atkal atgriezties mājās.
"Šķiet, ka arī vietējie mūs ir pieņēmuši. Laikam arī uzvārds Mauliņš kaut ko nozīmē. Ar rakstnieku Jāni Mauliņu esam attāli radinieki, mana un viņa tēva vectēvi bija brāļi," skaidro Jānis. Viņi, protams, apzinoties, ka dzīve Saldū ir intensīvāka, taču paši to dara aktīvu un piesātinātu arī Veclaicenē.
Bijis kā seriālā
Jānis uzskata, ka dzīve bieži vien visu saliekot pa vietām. Zaiga un Jānis ir kopā septiņus gadus. Viņi joko, ka dzīvē pašiem bijis kā seriālā "Hameleonu rotaļas". Abiem kopā ir desmit bērni, Jānim ir arī divi audžubērni. Visi jau esot izauguši un paši izveidojuši savu dzīvi. Tagad esot jāpriecājas par daudzajiem mazbērniem. Zīmīgi abiem šķiet, ka Jānis nākot no piecu brāļu ģimenes, savukārt Zaiga esot viena no piecām māsām.
"Paši skrienam, kur vien varam. Braucam mazbērnus pieskatīt, tāpēc ikdiena mums ir noslogota. Bērni reizēm brīnās, ka mums ir tik maz brīvā laika un jāsteidzas projām," apgalvo Zaiga.
Veclaicenē abi atraduši kopīgu vaļasprieku - dziedāšanu. Vasarā ar kori "Pilskalns" bijuši dziesmu svētku dalībnieki. Jānis piebilst, ka deviņdesmitajos gados šādos svētkos bijis arī kā dejotājs.
Pavasarī agri sākoties rosība ar puķu stādiem, jo Zaiga esot liela puķu mīļotāja, visās dobēs zemi uzrokot ar lāpstu. Viņa vairs nespējot iedomāties dzīvi pilsētas centrā, to nemainītu pret lauku klusumu un svaigo gaisu.

Citu datumu laikraksti