Dzintara pilsēta svin jubileju

Apei pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī.

Apei pilsētas tiesības piešķirtas 1928.gada 11.februārī
Varbūt atbraucējiem no lielām, bagātām un spožām pilsētām gluži kā zvejniekpuisim Skaidrītes Kaldupes pasakā liekas, ka visas dienas mazajā Apē ir pelēkas. Viņš devās meklēt dzintara pilsētu, jo neredzēja, ka dzimtā ciema māju logos deg dzintara ugunis, ka apaļi akmeņi viz kā dzintara graudi un liepu ziedi ir tik zeltaini, it kā būtu piebārstīti dzintara graudiem.
Turpretim daudzi jo daudzi apenieši nekad nav šaubījušies, ka viņu pilsēta ir pati labākā un skaistākā. Pirms 20 gadiem vidusskolā skolēni rakstīja sacerējumus, kuros atzina – viņu dzintara pilsēta ir Ape. Kad tajā atgriežas pēc ilgākas vai īsākās prombūtnes, tā vienmēr skrien pretī dzeltenām pieneņziedu kurpēm, vējā plīvojošiem saules staru matiem, un zeltaini ceļi no tās vijas kā jostas ap vidu. Daudz skaistu vārdu rakstīts un dzirdēts par Api, bet ne mazāk ir darīts, mīlot savu pilsētu. Tajā katrs var saskatīt dzintara graudus ne tikai ziedu un saules atspulgos.
"Ienācējiem nereti ir tā, ka ilgu laiku šķiet – īstā dzīve šajā pilsētiņā tikai sāksies. Līdz beidzot kādu dienu viņi saprot, ka šī savdabīgā klusā pilsētiņa ar tās īpašajiem cilvēkiem kļūst arvien tuvāka un mīļāka," saka domes priekšsēdētāja Astrīda Harju. Viņa atzīst, ka pilsētas 80 gadu vēsturē katram laikam ir savs redzējums un vērtējums. Turklāt katram apenietim par to būtu savs stāsts. Sarunā ar Rasmu Harju un Dianu Liepiņu, kuras ir daudz laika un darba ieguldījušas pilsētas kultūrvēsturisko vērtību izzināšanā, ļausim iemirdzēties vien dažām atmiņām – sīkiem dzintara graudiņiem pilsētas vēstures mozaīkā.
Bērnība atmirdz smilšu graudos
"Ape man ir viss. Tā ir mana bērnība, jaunība un arī brieduma gadi. Mans pirmais pēriens ir saistīts ar pilsētas smilšaino ielu. Tolaik vēl dzīvoju Jaunrozes pagasta teritorijā. Acīmredzot vecāki mani sūtīja uz veikalu pēc sērkociņiem vai sāls. Kur atradās grāmatnīca un tagadējā pilsētas dome, tur bija smilšaina iela. Es tajā paliku spēlēties ar bērniem. Kad pārrados mājās, laikam jau diena nāca pret vakaru. Kā durvis vēru, tā paps sagrāba un pāris reižu dabūju pa dibenu. Nekāds lielais pēriens jau nebija, bet es visu mūžu atceros, jo tas bija vienīgais," stāsta R.Harju.
Arī Diana Liepiņa un Silvija Andersone atceras, kā Ape izskatījās viņu bērnībā. Katrā piemājas saimniecībā bija gotiņa, tāpēc bērniem vajadzēja iet ganos. Par ganu dienu varēja nopelnīt 3 rubļus un nopirkt ledenes, saldējumu. Visiem bija dārzi, nevis zāliens pie mājas skaistumam. Sievietes baltos priekšautos sagaidīja govis no ganiem. Nebija viegli sagādāt tām barību, tomēr piens un arī pašaudzēta cūkgaļa bija nepieciešama iztikai. "Smagi bija tie gadi. Nebija nekā daudz, ko ēst. Tomēr bija jūtama liela sirsnība un siltums savstarpējās attiecībās," uzsver D.Liepiņa.
Bagātība - darbīgi cilvēki
"Esam bagāti, jo darbi sokas visur, kur ir enerģiski, uzņēmīgi un mērķtiecīgi cilvēki. Es lepojos ar pilsētas domes priekšsēdētāju Astrīdu Harju. Ļoti daudz ir padarīts, kopš viņa ir šajā amatā. Turklāt par spīti tam, ka tik mazai pašvaldībai nav daudz naudas," atzīst R.Harju. Tomēr viņa uzsver, ka nevar kā uz svariem nosvērt, kurš pilsētai ir devis vairāk un kurš mazāk. Katrs ir kaut ko darījis savam laikam un iespējām atbilstoši.
Piemēram, ārsts Rauziņš bija ne tikai labs speciālists, bet arī drosmīgs cilvēks. Kad uz Sibīriju gribēja izsūtīt saimnieku Kazaku ģimeni, pie tās kopā ar Valsts drošības komitejas vīriem bija ieradies arī ārsts. Saimniece teica, ka bērns ir slims ar tīfu, tāpēc atnācēji baidījās ieiet mājā. Ārsts, protams, zināja, ka tie ir meli, tomēr ieteica vispirms izārstēt bērnu. "Šiem saimniekiem bija iegādāta tolaik moderna lauksaimniecības tehnika. Viņi gribēja strādāt un saimniekot, acīmredzot tieši tāpēc viņu atrašanās te nebija vēlama," secina S.Andersone.
Neparasti dakstiņi jumtiem
Pirmās brīvvalsts gados Apes muiža piederēja baronu Delvigu dzimtai. Aksels von Delvigs saviem strādniekiem ziemas mēnešos licis gatavot dakstiņus. "Ar sarkanajiem dakstiņiem bija īpašs gadījums. Tā kā apvidū nebija mālzemes, vectētiņš lika tos izveidot no cementa javas un veciem strādniekiem iekrāsot ar sarkanu krāsu. Tā bija neparasta materiālā un sociālā nodrošināšana vecumā, jo kādreizējie muižas ļaudis sēdēja kopā mājīgās, no vēja aizsargātās vietās, tērzēja un turklāt darīja vēl derīgu darbu, jo jumta dakstiņi vienmēr bija vajadzīgi," grāmatā raksta Barbara Pauli, barona mazmeita.
Vēsture skan vēja spārēs
Pilsētas 80. dzimšanas gadā R.Harju gribētu atrast amatnieku, kurš spētu atjaunot vēja spāres kaut vienai mājai pilsētas centrā. To īpašnieki dzīvo citur Latvijā vai pat ārzemēs. Savukārt tajās dzīvojošajiem nav līdzekļu vai arī tie nav īpašnieki. "Vēja spāres ir sava laika raksturīga iezīme. Tās var redzēt arī Rīgas, Jūrmalas un citu pilsētu vecajā koka apbūvē. Nav izdevies noskaidrot, vai kāds vēja spāru meistars ir dzīvojis Apē," saka R.Harju. D.Liepiņa norāda, ka vēja spāres ir jumta konstrukciju stiprinošs un arī dekoratīvs elements. Turklāt katrai mājai tās ir citādas.
Apes vēsturiskajai apbūvei raksturīga arī dolomīta izmantošana, rotātas logu un durvju apmales. Pilsēta var lepoties, ka ir vienīgā vieta Alūksnes rajonā, kur ir saglabāts bruģis. Par pētījumu pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanai Apes attīstības klubs saņēma Kultūras mantojuma gada balvu un R.Harju atzinību par vēsturiskā mantojuma apzināšanu. Augustā būs Pilsētas svētki, tāpēc ir īpašs aicinājums pilsētas centra veikalu un ēku īpašniekiem atjaunot savu namu fasādes.
Dāvana pilsētai un apeniešiem
Tagad R.Harju gatavo jaunu grāmatu, kuras izdošanu atbalsta Apes dome, AAA klubiņš un Dārziņu ģimene no Austrālijas. Ja atrastos vēl sponsori, tad būtu pārliecība, ka Pilsētas svētkos varēs lasīt koku, akmeņu un cilvēku stāstus par Apes kultūrvēsturiskām vērtībām. Viņa atbalsta arī vecāko pilsētas iedzīvotāju ierosmi – saglabāt vietvārdus, lai līdz ar administratīvi teritoriālo reformu un novadu veidošanu tie nepazustu. Ar pašvaldības atbalstu ir jau izgatavota plāksne ar uzrakstu "Jaunroze", kuru novietos pie bijušās Dāvja Ozoliņa un Linarda Laicena skolas. Ir doma par vietvārda "Kalpaki" apzināšanu. To varētu iezīmēt kā piemiņas vietu dižam latvietim. Aleksandrs Lukstiņš šo vietu nosauca sava kādreizējā karavadoņa vārdā.

Citu datumu laikraksti

  • Vakcinācija efektīvāka bijusi lapsām

    Pārbauda vakcīnu iedarbību pret trakumsērgu.Pārbauda vakcīnu iedarbību pret trakumsērgu Pārtikas un veterinārā dienesta laboratorijās pārbaudīta...

  • Receptes

    Zivju kroketes Kilograms vārītas vai ceptas zivs (zandarts, līdaka, menca), 100 g sviesta, 100 g rīsu, 3 olas, 100 g siera, sāls, pipari, 2 sīpoli,...

  • Copes kalendārs

    20. – 21.februāris. Ja gaisa temperatūra nav mīnusos, tad labi lomi gaidāmi jūras makšķerniekiem, jo butes ir iznārstojušas un tagad meklē barību,...

  • Lācis pie raķetēm

    ASV turpinās kampaņa par tiesībām valdīt Baltajā namā.ASV turpinās kampaņa par tiesībām valdīt Baltajā namā. Kurš būs Amerikas boss? ASV pavalstis...

  • Žurkas gadā trīskāršojas kāmīšu cenas

    Pekina. Sākoties Žurkas gadam, Ķīnā trīskāršojušās kāmīšu cenas. Šie dzīvnieki tiek uzskatīti par laimes nesējiem, turklāt cilvēki tos uztver daudz...

  • Pašvaldība algo poltergeista izdzinēju

    Lielbritānija. Izlingtonas pašvaldība noalgojusi ekstrasensu poltergeista izdzīšanai no kāda īres nama, kura iedzīvotāji draudēja atstāt savas...