Dzīve balles kurpes nedeva

Viņa ir vasaras bērns, vārds skanīgs - Anna. Pasaulē nākusi pirms 71 gada, bet dzīve to mētājusi kā skaidiņu un mazajai Annai balles kurpes nedāvināja.

Viņa ir vasaras bērns, vārds skanīgs - Anna. Pasaulē nākusi pirms 71 gada,
bet dzīve to mētājusi kā skaidiņu un mazajai Annai balles kurpes nedāvināja. Vairāk ar basām kājām tā staigājusi pa pasaules oļiem.
Esmu pie Annas Volkovas atnākusi nedēļu pēc viņas dzimšanas dienas. Sēžam mājīgajā pansionāta istabiņā, kurā bez viņas vēl ir pāris kundzīšu. Anna, mazliet padomājusi, iegrimst atmiņu jūrā.
Annas dzimtas saknes meklējamas Krievijā, Novgorodas apgabalā, 11 bērnu ģimenē. Tēvs aizgājis karā, bet māte palikusi ar bērniem. Sācies bads, un astoņi bērni nomiruši.
"Tikai trīs bērni palikām dzīvi. Mātes māti pakāra vācieši, bet otru vecomāti nošāva. Pirms tam vajadzēja pašiem bedri izrakt, pat to tie necilvēki nevīžoja izdarīt. Viena māsa pa kara ceļiem, darbu meklējot, atklīda līdz Alūksnes rajona Zaicevai. Pēc laika viņa atrakstīja vēstuli un mēs sākām ceļojumu. Bija cilvēki, kuri atļāva pirtī nomazgāties, arī ēst kaut ko iedeva, taču pārsvarā nebija nekā. Noskranduši, utīm apauguši sasniedzām mērķi. Tas notika 1945. gadā," stāstījumu iesāk sieviete. Pededzes ciemā panīkušos bērnus neatstūma. Viena sieviete, kurai Anna ir sevišķi pateicīga, meitenei ar mātes rūpību saveda kārtībā galvu, sašuva vairākas kleitas, vēlāk Anna labdarei dēlēnu auklējusi.
Darbs un mīlestība ar rozā brillēm
Kad paaugusies un pieņēmusies spēkā, sākusi kolhozā govis slaukt. "Pēc diviem gadiem aizbraucu uz kūdras fabriku Kalnciemā, tad atbraucu ciemos un liktenīgi iepazinos ar Jāni. Pirmā mīlestība uzlika rozā brilles, un es neredzēju viņa sliktās īpašības. Kad vīra roka kļuva pārāk smaga un nebija lemts piedzimt arī dvīnītēm, izšķīros. Ilgi nevarēju atrast otro pusīti. Iekārtojos darbā pansionātā par sanitāri pie toreizējās direktores Lūcijas Krūzītes. Pansionātam bija sava saimniecība, kurā bija govis, cūkas, sava lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Strādāja iemītnieki un sanitāri. Nebija slikti, ka bija darbs. Pansionātā nostrādāju sešus gadus, tad pārgāju uz slimnīcu," atceras Anna.
Volkovu noņēma draudzene
No pirmās laulības bija pagājuši desmit gadi. Anna vēl strādāja slimnīcā, kad iepazinās ar Georgu Volkovu. Iesila sirds, un viņa pieņēmusi jaunā cilvēka bildinājumu.
"Mēs apprecējāmies. Kopā nodzīvojām sešus gadus. Viņam patika dejot. Toreiz Pilssalā rīkoja jaukas balles, bet es vienmēr nevarēju būt ar vīru kopā. Darbs prasīja savu. Teicu, lai iet kopā ar manu draudzeni. Man ne prātā nenāca, ka starp viņiem notiks kaut kas vairāk. Uzticējos. Taču notika citādi, viņi aizdejojās par daudz, un mēs izšķīrāmies. Tiesa, pēc divarpus gadiem viņi izšķīrās, bet tolaik es atkal paliku viena. Domāju, ka nu gan nevienam vīrietim savu sirdi neatdošu. Pie šā, sev dotā, solījuma arī turējos," atminas sieviete.
Pie Salaka aizgāja bērnu dēļ
Anna stāsta, ka Gunārs Salaks dzīvojis kaimiņos, bijusi ģimene, auguši četri bērni. Viņa labi pazinusi arī Gunāra sievu. Taču tad notikusi nelaime. Reiz, no mājas izgājusi, viņa pazudusi bez vēsts. Anna, daudz nedomādama, uzņēmusies rūpes par bāreņiem.
"Apprecējāmies, bet tur mīlestības nebija. Vienkārši mūs vienoja kopējas rūpes par bērniem. Sarmītei toreiz bija tikai pieci gadiņi, arī vecākais dēls Māris bija pusaudža vecumā. Iemīlēju, kā pašas bērnus. Arī viņi mani pieņēma kā mammu. Bērni ieguva nepieciešamo izglītību. Ar Salaku kopā nodzīvoju divdesmit vienu gadu. Tad bijām pārnākuši uz Alūksni. Biju tuvu pensijas gadiem, tāpēc, lai nerastos lieki sarežģījumi ar dokumentiem, palikām katrs savā uzvārdā, bet citādi man ir bijuši oficiāli trīs vīri. Tikai pēdējais izrādījās visgruntīgākais," smejas Anna.
Ar atbalsta spieķi nemāk staigāt
Pamazām Annai sāka zust redze. Acu ārsti neesot klausījusi, izlīdzējusies ar vīramātes brillēm, daudz adījusi un pienākusi diena, kad acu gaišums pazudis pavisam.
"Kamēr vēl vīrs bija dzīvs, tikmēr par pansionātu nedomāju. Pēc viņa nāves pati uz šejieni prasījos. Bērni negribēja, bet viņiem sava dzīve. Te ir pieejama medicīniskā palīdzība, labs, pilnvērtīgs uzturs. Acīm pēc operācijas atgriezusies redze. Tagad varu lasīt, skatīties televizoru. Tikai staigāt ar spieķi neesmu iemācījusies. Vienmēr vajag pie kāda pieturēties. Tāpēc man nepatīk, ka mani ielika šajā istabā. Ir jau skaisti, bet iepriekšējā es biju pieradusi. Reizēm dzīve tā apnīk, ka negribas dzīvot. Tad atnāk bērni, vienam vajag padomu, tad - otram. Saprotu, ka tik lēti šo pasauli nevaru atstāt," atzīst viņa.
Anna neliedz padomu arī savām līdzdzīvotājām. Viņa ir tieša un pasaka, ko domā. Prot norāt un labu vārdu pasacīt. Pēc dabas Anna ir jautra un neslēpj, ka kādreiz vārdadienas svinot jautrākā kompānijā, iedzerts pa glāzei stiprāka dzēriena. Tagad esot kļuvusi piezemētāka, vairāk domājot par savu veselību.
"Taču tas nenozīmē, ka nebūs vārdadienas, gan ciemos atnāks bērni, vēl kāds ciemiņš. Mēs te esam sešas Annas. Varam sarīkot īstu balli, lai tikai citi turas līdzi!" saka Anna, kurai dzīve tā arī nav piespēlējusi "balles kurpes".

Citu datumu laikraksti

  • Latvijas zelta pagātne un nākotne

    “Zelts” ir jēdziens, ko cilvēki kopš senlaikiem apvij ar dažādiem mītiem. Dzīvē un pasakās nereti tiek likta vienlīdzības zīme starp “laime” un...

  • Bārenis - tā nav diagnoze visam mūžam

    Ik gadu vairāki desmiti bāreņu un bērni, kas palikuši bez vecāku gādības, beidz internātskolu un sāk patstāvīgu dzīvu. Kāda tā ir?Ik gadu vairāki...

  • Prezentē projektu

    Šodien Jūrmalā notiek konference, kurā Alūksnes, Talsu un Jēkabpils cilvēki ar invaliditāti prezentē projektu “Zaļā gaisma iespējām”.Šodien Jūrmalā...