Dzīve bez ilūzijām

“Varbūt tiksimies siltākā laikā? Pie manis ir auksts kā ledusskapī,” pirms sarunas saka ārste Daina Stīpniece.

"Varbūt tiksimies siltākā laikā? Pie manis ir auksts kā ledusskapī," pirms sarunas saka ārste Daina Stīpniece. Norunātajā dienā dodos uz Bērzu ielu. Ārste mani sagaida silti saģērbusies un brīdina, lai arī es neatģērbjos. Kaut arī ieslēgts sildītājs, pārliecinos, ka tam ir maza nozīme.
Mani piesaista daudzās gleznas - jūtos kā galerijā. Tā ir brīnišķīga krāsu buķete, ko uzbūrusi īsta mākslinieka ota. Pats "burvis" - ārstes dzīvesbiedrs, mākslinieks Oļģerts Biete - pirms pieciem gadiem guldīts zemes klēpī. Viņa darbi joprojām elpo. Līdzās tiem nolikti ne mazāk dzīvīgi, talantīgi darbi. Tos radošajos mirkļos ir gleznojusi ārstes meita Agate Adrija. "Meitai ir dotības glezniecībā, bet viņa izvēlējās citu profesiju. Viņa dzīvo Igaunijā. Tartu universitātē absolvēja Filoloģijas fakultāti. Brīvajā laikā gleznoja. Tagad nav laika, jāstrādā, jāaudzina divas meitas - Linda un Ingrīda," stāsta daktere.
Abi satikās un atvadījās martā
Dzīvesbiedrs O.Biete raugās pretī no divām gleznām. Abas gleznojis draugs un mākslinieka kursabiedrs Aldis Kļaviņš. Vienā gleznā mākslinieks attēlots 1970., otrā tapusi 1995.gadā. Pie šīs dzīvesbiedre vāzē ielikusi ziedus. Tas liecina par lielo mīlestību, kura nepazūd arī aiz nāves sliekšņa. Būtībā sieviete dzīvo savam vīram arī tagad. Šķiet, ka mākslinieks, kuru sabiedrība līdz galam nesaprata, ir tikai izgājis pastaigāties.
"Mēs satikāmies 25.martā Rīgā, atvadījāmies 29.martā. Oļģerts Mākslas akadēmijā pabeidza četrus kursus. Vēlāk Ļeņingradā Repina Mākslas institūtā beidza pilnu kursu. Manam vīram bija daudz dotību. Viņš arī dzeju rakstīja. Reizēm nevarēja saprast, kas Oļģerts ir vairāk - dzejnieks vai mākslinieks," spriež viņa.
Sevi uzskata par igaunieti
"Esmu dzimusi Mārkalnē. Ģimenē vēl bija māsa, brālis. Manās dzīslās tek 75 procenti igauņu asiņu, tāpēc sevi uzskatu par igaunieti. Pēc dzimšanas datiem mana piedzimšana sakrīt ar tā saucamajiem Ulmaņa laikiem. Es neteiktu, ka par to jādzied tikai slavas dziesmas. Mani vecāki bija lauksaimnieki, es viņus praktiski neredzēju. Kā tajā tautas dziesmā: "Nav saulīte nogājusi, jau bērīši nosvīduši." Līdz naktij bija jāstrādā. Arī mani sēdināja uz pļaujmašīnas, kurā bija iejūgti divi zirgi. 1940.gadā manam tēvam atņēma nepilnus 50 hektārus zemes," stāstījumu bez ilūzijām par dzīvi sāk D.Stīpniece.
Kolhoza sākuma gados visiem tajā vajadzēja iestāties pret pašu gribu un koplietošanā nodot lopus un inventāru. Arī Stīpnieku saimnieks, iestājoties kolhozā, bijis nabadzīgāks par nabadzīgāku. Dainas tēvs politikā neesot iesaistījies, taču visam dzīvojis līdzi. Kad sākušās izvešanas, viņš vienmēr uzsvēris, ka nodevēju nevajagot meklēt starp okupantiem, bet gan starp radiem, draugiem un kaimiņiem. Arī daktere atceras, ka nelaimēs vainojama tuvu cilvēku nodevība.
"1949.gada deportācijas mūsu ģimeni tieši neskāra. Manu krustmāti un citus radiniekus gan šis liktenis piemeklēja. Manu brālēnu kā Latvijas armijas virsnieku izveda jau 1940. gadā. Ilgu laiku par viņu neko nezinājām. Tikai pēc Staļina nāves viņu atrada. Daudzus iznīcināja jau 1929.gadā," stāsta D.Stīpniece.
No skolas gadiem visspilgtāk atmiņā palicis atgadījums, par kuru stāstot vēl tagad pārņemot nelāga sajūta. "Tas bija pēc kara. Es mācījos Mārkalnes septiņgadīgajā skolā. Rīta agrumā, vēl puskrēslā uz skolu ejot, redzu, ka zemē guļ cilvēki. Sākumā neaptvēru, kas noticis. Kad piegāju tuvāk, sapratu, ka cilvēki ir nošauti un izlikti apskatīšanai. Biju pārbijusies līdz nāvei. Vēlāk tēvs teica, lai uz skolu ejot pa citu ceļu," atceras ārste.
Nav laika kavēties atmiņās
D.Stīpniece savā profesijā nostrādājusi gandrīz četrdesmit gadus un šo darbu joprojām turpina. Tagad ir ģimenes ārste Liepnas pagastā. Jautāju, kā viņa izvēlējās, manuprāt, šo cildeno profesiju.
"Man nav laika kavēties atmiņās. Es nesaprotu, kas tie par cilvēkiem, kuri runā par kādu tur brīvo laiku. Viņiem esot brīvais laiks, hobiji?! Ne man hobiju, ne brīva laika. Vai man 70 gadu vecumā vajadzētu strādāt? Man vajadzētu tā kā amerikāņu pensionāriem iesēsties lidmašīnā un ceļot. Pat savas mašīnas man nav. Ko es pa šiem gadiem esmu nopelnījusi? Pazaudējusi veselību - to gan! Visu mūžu esmu braukusi ar autobusu. Ar aprīli mēs būsim kā komersanti, kā visi tirgoņi. Cik gribu, tik ņemu. Cik gribu, tik strādāju. Ārstiem arī padomju laikos nebija viegli. Toreiz bija nauda, nebija zāļu. Tagad zāles ir, bet nav naudas. Tad vēl tā atlaižu grāmata. Tas vienkārši ir paradokss! Par to nekādu finansējamu nesaņemam. Tad nu iznāk, ka valdība laba, bet dakteris slikts. Pacients uzskata: grāmatā ir, bet, redz, ārsts man neraksta, tātad bāž savā kabatā. Tāpēc es par medicīnu nemaz negribu runāt," strikti nosaka ārste.
Vidusskolā D.Stīpniecei bijuši pavisam citi sapņi. "Literatūru mācīja erudīta skolotāja Pelēce. Viņa un citi skolotāji ļoti cerēja, ka es studēšu filologos. Ticu, ka no manis iznāktu labs Biļinskis, bet neiznāca. Visiem par lielu brīnumu es iestājos Medicīnas institūtā. Iestājos tāpēc, ka biju nolēmusi stāties tādā fakultātē, kur nebūs jāmācās marksisms, taču biju kļūdījusies. Puse mācību laika aizgāja tieši šim priekšmetam. Tā bija komēdija! 1964.gadā beidzu institūtu, mani pēc sadales nosūtīja uz Baltinavu," atminas daktere.
Darbā saņem pirmos belzienus
Viņa atceras, ka jaunai, vēl nepieredzējušai speciālistei nācies saskarties ar dažādiem nepieņemamiem aizliegumiem. Piemēram, personālajam pensionāram nedrīkstēja diagnozē rakstīt, ka viņš ir hronisks alkoholiķis. Par tādu norādi ārstei gandrīz esot atņemts diploms. Pateicoties vecākajiem kolēģiem, kuri viņu aizstāvējuši, tas tomēr nenotika. Jaunajai ārstei piedāvāta draudzība ar rajona partijas komiteju. Viņa izlikusies to nemanām, taču vēlāk par to nācies ciest. Pēc nepilna gada no darba bijis jāaiziet.
"Mēs ar Oļģertu sarakstījāmies Baltinavā. Viņam dzīvesvietas pieraksts bija Rīgā, man - Baltinavā. Pēc nedēļas atnāca ciema padomes sekretāre (tā pati, kura mūs sarakstīja) kopā ar iecirkņa inspektoru un sacīja: "Dakter, pie jums dzīvo nekur nepierakstīts svešs vīrietis!" Tas bija kā ar sētas mietu pa galvu. Pārcēlāmies uz Alūksni. Gadus desmit nedeva dzīvokli. Braukāju uz savām lauku mājām Mārkalnē. Uz vienu pusi autobusa pietura - piecus, uz otru - trīs kilometrus. Reizēm līdz viduklim nācās brist pa sniegu, dažreiz braucu ar slēpēm. Lūk, kāds bija padomju ārsta darbs - līdz 50 izsaukumiem dienā! Jāmaksā toreiz nebija, kas sauca, pie tā bija jāiet.
Vecākās paaudzes alūksnieši droši vien atceras Šarloti Kaķīti. Viņa bieži aicināja pie sevis, lai es pateiktu, vai viņai veselības stāvoklis ļauj iet uz partijas sapulci. Jāteic, ka viņa nebija tā sliktākā. Ja gribēji palikt darbā, visu vajadzēja pieciest," stāsta daktere.
Tiek vesti uz nopratināšanu
Septiņdesmito gadu beigās, kad ārste strādājusi Alūksnes poliklīnikā, viņai atkal nācies saskarties ar valsts drošības pārstāvjiem. "Pieņemšanas laikā pie manis ienāca medmāsiņa un pavēstīja, ka pēc manis taujājot milicija. Pēc brīža ienāca gara auguma, plecīgs vīrs un, uzrādījis orderi, lūdza sekot. Tā es tiku vesta cauri cilvēku pilnajai uzgaidāmajai telpai uz mašīnu. Vīrs jau bija priekšā. Mūs aizveda uz nopratināšanu un jautāja: "Vai jūs zināt, ka atrodaties iestādē, kurā nodarbojas ar sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem?" Es atbildēju ar jautājumu: "Jūs domājat, ka es tāda esmu?" Tagad daudzi veido dzimtas kokus, bet toreiz tie pašiem nemaz nebija jātaisa - "čeka" zināja visu, pat to, ko pats par sevi nezināji. Tur bija zināms viss - līdz pēdējam atzaram. Mums gribēja "piesiet" politisku lietu. Kad nekas neiznāca, uz manu vīru kliedza, lai pasakot, pie kuras organizācijas viņš piederot. Oļģerts atbildēja: "Tā ir Mākslinieku savienība!" Tagad Latvijā mēs esam tik brīvi, cik brīvi vien varam būt. Taču plaisa starp tautu un tā saucamo elitāro sabiedrību kļūst lielāka," saka D.Stīpniece.
Daktere nolasa dažas vīra dzejas rindas, piebilstot, ka autors pats to izdarītu daudz labāk.
"Nav vētras sējējs olu dējējs,
bet kungiem grūti saprast to,
tie skraida līdzi visiem vējiem
un ķersta makus spožākos.
Nav vētras sējējs olu dējējs,
bet kungi nesapratīs to,
ka katrs vējiem līdzi skrējējs
vien aizmirstību iemanto.

Citu datumu laikraksti

  • Konkursa 6.kārtas rezultāti

    Jānis Kūms (Gaujienas vidusskola, 10.klase) - 11,5 punkti.Jānis Kūms (Gaujienas vidusskola, 10.klase) - 11,5 punkti. - Līga Kūma (Gaujienas...

  • Veselā miesā vesels gars

    Šodien publicējam konkursa “Veselā miesā vesels gars” 7.kārtas jautājumus, ko veidoja Alūksnes rajona tūrisma informācijas speciālisti. Savukārt...

  • 7.kārtas uzdevums

    Pētījums: “X pirts darbība un attīstības tendences”.Pētījums: "X pirts darbība un attīstības tendences" Pētījumam jāizvēlas vienu sava...

  • Jāmaksā katrreiz, šķērsojot robežu

    Baltkrievijas Transporta un komunikāciju ministrija informē LR SM, ka saskaņā ar likumu, veicot pārvadājumus, kas nav atbrīvoti no maksājuma par...

  • Vai šogad kāps kredītu likmes?

    Statistika liecina, ka Latvijā turpinās līdzšinējo piecu gadu kreditēšanas pieauguma tendence. Kopējie kredītu apjomi janvārī gada laikā...

  • Rajona invalīdiem dāvina svētku sajūtu

    Invalīdu biedrības Alūksnes rajona nodaļas Lieldienu pasākuma dalībniekus pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem uzrunāja luterāņu draudzes mācītājs...