Dzīve bez stresa ir nāve

Stresu tradicionāli izprot kā negatīvu parādību. Satraukumu nereti izraisa pat stresa jēdziens, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sasprindzinājums.

Stresu tradicionāli izprot kā negatīvu parādību. Satraukumu nereti izraisa pat stresa jēdziens, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē sasprindzinājums.
Taču, aizmirstot, ka eksistē arī labais stress, mēs par savu ienaidnieku padarām vienu no iespaidīgākajiem cilvēka dzīves virzošajiem spēkiem. Stress var būt mūsu lielākais draugs vai lielākais ienaidnieks.
Labs un slikts stress
Stress var būt: situācijai atbilstošs. Hanss Seljē ir teicis: "Dzīve bez stresa ir nāve". Stress sakopo cilvēka spēkus un var kļūt par mūsu lielāko draugu un sabiedroto. Pārmērīgs - tas parasti rada psiholoģiskas, veselības vai attiecību grūtības. Nepietiekams - nepietiekama spriedze darbavietā var izraisīt nosacītu vai akūtu apātijas stāvokli, mazvērtības izjūtu, depresiju.
"Sliktais" stress ir cēlonis līdz pat 99 procentiem saslimšanu. Stresa daudzums, kurā sasprindzinājums kļūst kaitīgs, ikvienam ir atšķirīgs, atkarīgs no personības iezīmēm un iepriekšējās pieredzes, no psiholoģiskajām un fizioloģiskajām īpašībām. Taču šī robeža viegli nosakāma – stresu jāsāk uzlūkot kā problēmu, tiklīdz tas sāk traucēt. "Slikto" stresu darbavietā reizēm, var izjust pat fiziski, pat tad, ja stresa stāvoklī atrodas tikai viens kolektīva loceklis. Skaidrs, ka konkurētspēja darba tirgū būs augstāka, ja būsim nosvērtāki un možāki, bet stresā pienākumus pildīt ir grūti.
Stress mainās
Pirmā ir trauksmes fāze. Draudu priekšā cilvēks tāpat kā dzīvnieks vispirms sastingst, lai iepazītu un aptvertu situāciju, nolemtu, ko darīt tālāk. Atkarībā no personības iezīmēm un situācijas nopietnības, sastingums var ilgt sekundes tūkstošdaļu, simtdaļu, minūti vai pat vairākus gadus. Nenosvērta cilvēka sākotnējā trauksme pāraug bailēs, kas ar laiku var kļūt hroniskas un izraisīt trešo - izsīkuma fāzi.
Nenosvērts cilvēks, pārvarot sākotnējo trauksmi, uzsāk darbību, kas vērsta uz trauksmes izraisītāja novēršanu. Tas notiek pretošanās fāzē, ko raksturo cilvēka spēku koncentrēšanās.
Organisma atbilde uz ieilgušu sasprindzinājumu ir izsīkums, kas parādās, ja pretošanās nav devusi gaidītos rezultātus. Darbavietā tas bieži ir saistīts ar situācijām, kad darbinieks maksimāli koncentrējies kāda uzdevuma veikšanai, bet tas izrādījies veltīgi, nevienam nevajadzīgi; vai arī – ja kā balvu par paveikto viņš saņem pārmetumus (izdarītais ir par dārgu un par labu, un nekam neder). Tas rada psiholoģisku izsīkumu, nogurumu, apātiju, tam seko bezspēcības izjūta.
Jāmeklē cēloņi
Lai mazinātu un vadītu stresu, vispirms ir jāmeklē tā patiesie cēloņi. Tie var būt divējādi - ārējie un iekšējie faktori. Stresa ārējie faktori darbavietā var būt:
Nepareiza iekšējā kārtība darbavietā.
Kolektīva locekļu profesionālo mērķu nesakritība. Piemēram, viens iet uz darbu, lai pelnītu naudu, otrs – tāpēc, ka viņam darbs patīk, bet kāds cits – tādēļ, ka strādāt šajā darbavietā viņam ir godalieta un viņš varbūt piekristu to darīt arī par velti. Agri vai vēlu atšķirīgi profesionālie mērķi kolektīvā radīs iekšēju spriedzi un kāds no minētajiem darbiniekiem ātrāk nekā pārējie sāks izjust spriedzi.
Nav skaidras pienākumu sadales. Šai gadījumā spriedze var rasties, sadalot pienākumus, jo vienmēr ir kāds, kuram jāmazgā netīrās krūzītes, un ir citi, kas to labprātāk nekad nedara.
Pārlieku strikta pienākumu sadale, kad kāda no jomām (piemēram, kafijas vārīšana) var palikt nepārklāta un kļūt par darbinieku "karalauku".
Kolektīva vadības stils, kas var sliekties uz autoritāro vai uz demokrātisko. Autoritārs priekšnieks radīs sasprindzinājumu padotajos, kuri labprātāk darbību balstītu uz demokrātiskiem principiem, bet demokrātisks – tiem, kuri drīzāk darītu vienīgi to, ko liek priekšnieks, tādējādi jūtoties droši un pārliecināti, ka visu izdarījuši "pareizi".
Informācijas nepietiekamība.
Pārāk daudz informācijas. Ar informācijas došanu vai nedošanu var ērti manipulēt. Nesaņēmis svarīgu informāciju, darbinieks var nonākt neērtā situācijā, kas izraisīs tik lielu stresu, līdz būs iemesls parādīt, ka ar šādu cilvēku nevar nopietni rēķināties, tātad – viņš ir lieks šajā darbavietā.
Savstarpējās saderības problēma. Te jāizšķir nesaderība būtiskos un nebūtiskos jautājumos. Svarīga ir darbinieku rīcības mērķu saderība, bet zināma psiholoģiska nesaderība darbavietā ir pat nepieciešama, ja vien neskar profesionālos jautājumus. Piemēram, noteiktas interešu atšķirības (vienam patīk makšķerēšana, citam – medības) dažādo kolektīva ikdienu.
Viens no svarīgākajiem stresa cēloņiem ir piederības izjūtas trūkums. Vajadzība pēc piederības ir ikviena (arī šķietami neatkarīga) cilvēka kā "bara dzīvnieka" pamatvajadzība. Ja darba vietā darbinieks nesaņem kolēģu atbalstu, nejūtas "savējais", viņš kļūst nervozs un sasprindzis. Agri vai vēlu tas atstumtajā var izraisīt neapmierinātību, vēlmi kaut ko pierādīt, "izcīnīt" savu vietu. Diemžēl darba devēji piederības izjūtu kolektīvā bieži vien neveicina, jo ir pārliecināti: "Kamēr darbinieku savstarpējās attiecības nav visai labas, viņus ir vieglāk kontrolēt. Ja viņi būs vienoti, tad drīzāk noslēps kādu no kolēģu pārkāpumiem, viņus būs vairāk jākontrolē." Tomēr, ja komanda ir vienota, tā noteikti daudz labāk tuvosies kopējam mērķim.
Stresu var radīt arī apstāklis, ka personīgās lietas darbavietā ir "jānoliek malā". Tiek aizmirsts, ka ikviens darbinieks nāk ar privātajām problēmām un, ja darba vietā viņam nav iespējas par tām parunāt, saņemt morālo atbalstu, viņš diez vai jutīsies apmierināts. Iekšējā spriedze darbiniekam traucēs labi un auglīgi strādāt, uztvert un nodot tālāk saņemamo informāciju.
Stresa cēloņi var būt arī iekšēju faktoru izraisīti. Bieži vien darbavieta sasprindzinājumu tikai veicina, bet tā galvenie cēloņi slēpjas darbinieka psihē, viņa privātajā dzīvē. Ieradies darbā stresa stāvoklī, viņš var kļūt viegli nokaitināms. Šī iekšējā konflikta situācijā jebkurus "kaitinošus" apstākļus darbavietā (kolēģa skatienu, priekšnieka lūgumu, klienta vēlmi un citu) viņš uztver sevišķi jūtīgi.
Iekšējo spriedzi var izraisīt: problēmas ģimenē; ikdienā apspiestas vēlmes; nesaskaņa starp darbinieka personīgajiem un profesionālajiem mērķiem, motīviem un reālajām iespējām; ja mērķis ir sasniegts, bet par to samaksāta pārāk dārga cena.
Ko darīt?
Ar stresu ir jācīnās. Indivīds vispirms to dara gluži neapzināti. Viens dodas uz sporta zāli, cits – skatīties kino, vēl kāds cits sāk pārmērīgi ēst, vai ļauties apetītes trūkumam, cits mierinājumu atrod alkoholā, smēķēšanā. Kaut gan neliela stresa gadījumā minētās darbības var šķist efektīvas, tomēr, ja tās kļūst par ieradumu, sekas var būt graujošas.
Jebkuras psiholoģiskas problēmas, arī stresu, ir vēlams "izrunāt". Arī tad, ja esam augstākā amatā un, pēc pieņemtajiem standartiem, iekšēju problēmu mums vienkārši nedrīkst būt! Paraugoties apkārt, ikviens konstatēs, ka viņam līdzās ir daudz cilvēku, kas ir gatavi uzklausīt un arī paši atklāt savas problēmas. Runājot, cilvēks jau risina problēmas, izceļ tās savā apziņā, un noformulē, bet, izprotot problēmu, indivīds var sākt to kontrolēt. Tā mazinās spriedze.
Lai palielinātu darba efektivitāti, priekšniekam ir pienākums stresu darbavietā laikus pamanīt un gādāt par tā "savaldīšanu". Taču tas ir sarežģīti, ja arī pats priekšnieks atrodas stresā. Tādēļ ikvienam darba vadītājam stresa "savaldīšanu" darbavietā vajadzētu sākt ar pašanalīzi. Ja stresa apjoms darba kolektīvā būs adekvāts veicamajiem pienākumiem un kolektīva mērķiem, tad arī darba efektivitāte būs daudz augstāka, nekā tad, ja tas būs nepietiekams vai pārspīlēts.
Kolektīvā stresa gadījumos cēloņu noskaidrošanai var rīkot diskusijas, pārrunas, sapulces, taču labāk, ja šo procesu vada speciāli apmācīts cilvēks, kurš nepazīst darbiniekus, tāpēc runāto spēj uztvert objektīvi.
Spriedzes mazināšanai gudrs vadītājs rūpēsies par padoto ērtībām, firma apmaksās, piemēram, baseina apmeklējumus, sporta un izklaides pasākumus.
Liela nozīme ir arī personāla atlasei pēc profesionālajām prioritātēm. Ja kādam tās radikāli atšķiras, tad, varbūt, ir jādomā, vai viņš atrodas īstajā vietā.
Bet ja es aizeju uz darbu un man jau no paša rīta sāp galva un gribas iet mājās, taču arī tur nav miera?
Ja problēmu avots ir darbā, piemēram, ja ir radušās nesaskaņas, var mēģināt izrunāties, atrisināt konfliktu mierīgā ceļā. Taču galvenais ir izlemt, ko darīt. Jums ir tiesības problēmu arī nerisināt, it sevišķi tad, ja saprotat, ka jums nav spēka, nav pietiekami daudz ietekmes, laika vai nepieciešamo spēju. Taču tādā gadījumā ir jānolemj, ko iesākt pašam ar sevi. Varbūt ir vērts un iespējams paņemt atvaļinājumu un atpūsties, lai iemācītos tikt ar visu galā, vadīt savas izjūtas.
Ko darīt cilvēkam, lai stress būtu viņa draugs?
Tas ir pašapziņas jautājums. Katrs var atrast vismaz desmit iemeslus, lai būtu par sevi pārliecināts. Stress varētu būt draugs, ja varētu sev iestāstīt, ka spēju ar visu tikt galā, ka pats sevi mīlu.
Tātad, vai stress būs draugs vai ienaidnieks – to izšķir cilvēka nostāja. Tas, cik trauksmaini uztveru apkārtējo vidi, ir atkarīgs no iedzimtajām īpašībām. Ikviens var apkārtējos brīdināt, ka ir sevišķi trauksmains, lai attiecīgā situācijā viņu varētu vieglāk pieņemt tādu, kāds viņš ir. Ja mēs trauksmainajai vecmāmiņai nepateiksim, ka būsim mājās pēc pusnakts, tad līdz mūsu atnākšanai viņa varbūt būs apzvanījusi visas medicīnas iestādes un morgus.
Savu rīcību un izjūtas varam vadīt ar prātu, respektīvi, ar prāta slēdzieniem. Iemācoties vadīt trauksmainību, indivīds var vieglāk kontrolēt situāciju. Stresu par draugu mēs padarām ar prāta palīdzību.
Bieži vien problēma nav pašā situācijā, bet gan veidā, kā šo situāciju uztver.
***
Izjūtu vadīšanas paņēmieni:
Ja man ir priekšnieks, kas mani ļoti uztrauc, es, iespējams, varu nolikt uz galda glāzi ūdens un, kad priekšnieks ienāk, paņemt to rokās. Lai ūdens neizlītu, man vienkārši būs jāsaņemas.
Stresa situācijā var iedomāties, kurš no pazīstamajiem personāžiem ar noteikto problēmu varētu tikt galā. Var domāt par to, ko viņš darītu, kā rīkotos, ko runātu, uzdot sev jautājumus: "ko viņš darītu citādi nekā es, kā man pietrūkst?". Tad var iedomāties sevi viņa vietā un rīkoties atbilstoši šī personāža modelim, piemēram, mēģināt būt tikpat pārliecinošs vai atturīgs.
Atceries!
Nekad nedomā, ka esi tik stiprs, ka stress tev nekad nekaitēs! Pat visstiprākie koki lūst. Ir jādara viss, lai tas nenotiktu.
Ne visi cilvēki uz stresu reaģē vienādi. Tas, kas vienam ir sliktais stress, citam var būt labs un otrādi.
Dzīve ir jāuztver kā spēle, kurā ne vienmēr varam laimēt. Ja kādreiz mums nesanāk, tad ir jāatceras, ka mēs varam spēlēties arī citās smiltiņās un tad mums varbūt sanāks labāk.
Nekad neatmet cerību, ka nākamreiz viss izdosies!
DAINA ŠKUŠKOVNIKA, psiholoģijas maģistre, LU lektore ("Mans Īpašums")

Citu datumu laikraksti

  • Gatavošanās dziesmu svētkiem rit pilnā sparā

    Lai arī nākamo dziesmu svētku budžets nav apstiprināts un vēl nav zināms, ar kādiem finanšu līdzekļiem varēs rēķināties svētku organizatori, tomēr...

  • Automašīnas dekorēt nedrīkst

    Dekoratīvos nolūkos aprīkojot savu transportlīdzekli ar papildu lukturiem un citām gaismas ierīcēm dažādās krāsās, autovadītāji pārkāpj vairākus Ceļu...

  • Darbojas informatīvais tālrunis

    Līdz 2003.gada 1.janvārim darbosies Latvijas Pretvēža apvienības informatīvais tālrunis 8000099.Līdz 2003.gada 1.janvārim darbosies Latvijas Pretvēža...