Dzīve maina fasādi

Vasara, ielīgojusi pļavās, brien klusumā, kur tīruma malā, iedurdams knābi garajā zālē, stāv stārķis. Ceļmalās zied madaras.

Vasara, ielīgojusi pļavās, brien klusumā, kur tīruma malā, iedurdams knābi garajā zālē, stāv stārķis. Ceļmalās zied madaras. Vientulīgais lauku ceļš ved uz Kalncempju pagasta "Madarām", kur kādreiz saimniekoja tagadējais Alūksnes spēļu zāles "Klondaika " pārvaldnieks Jānis Sockis.
Atmiņā ataust 1990. gada vasara, kad Jānis ar sievu Ingrīdu un tolaik vēl mazajiem bērniem - Mario un Mārtiņu - dzīvoja vagoniņā, apkārt pletās plaši lauki ar sējumiem. Mājas vēl nebija, bet kūti jau piepildīja vienpadsmit slaucamas govis un piecdesmit barokļi.
Socki šajā pusē bija ienācēji. Jānis uz bijušo kolhozu "1.maijs" atnāca tūlīt pēc dienesta padomju armijā 1983. gadā. Viņa dzimtā puse ir Balvu rajons. Ingrīdai - Lejasciems. Toreiz abi cerīgi raudzījās nākotnē un ticēja, ka viņu laimes ādere ir zemnieka sēta. Tad vēl šāda klusuma nebija.
Visapkārt kaut ko cēla, pļāva sienu. Vēl pastāvēja par "Kalncempjiem" pārdēvētā kopsaimniecība, vēlāk paju sabiedrība. Tās vadīšanu uzticēja zemniekam Jānim Sockim. Ģimene čakli rosījās arī savā saimniecībā un pat sapņos nepieļāva domu, ka dzīve varētu iegrozīties citādi. Tomēr tā apmeta ne vienu vien kūleni un nostādīja jaunsaimniekus izvēles priekšā.
Mēs stāvam pie Socku ģimenes pirmās mītnes, un es mudinu Jāni pastāstīt, kāpēc viņš atsacījās no saimniekošanas laukos.
Lopus turēt vairs nebija izdevīgi. Tad izveidojām savu gateri un vairākus gadus zāģējām tarai dēlīšus. Kad pietrūka koku, gateri slēdzām. Bija arī savs pārtikas veikals. Taču nespējām konkurēt ar valsts veikalu. Tad mēs nolēmām, ka jāmeklē cits peļņas avots.
Palikām pie paipalām. Straupē nopirkām olas. Kad pirmie cālēni bija izšķīlušies, govju kūtī ierīkojām nosiltinātu telpu un tajā ievietojām pusotra tūkstoša paipalu. Arī tirgu bijām daļēji iekarojuši. Lielākais noiets bija "Rimi" un citi Rīgas lielveikali, kuri nedēļā pieprasīja divus tūkstošus olu. Tas problēmas nesagādāja.
Taču mums radās konkurenti no Rīgas rajona. Līdz ar to pieprasījums tirgū samazinājās līdz 600 olām nedēļā. Sākās olu uzkrājumi, arī izdevumi pārsniedza ieņēmumus. Nācās atteikties arī no šī varianta. Olas atdevām radiem, draugiem, paziņām, bet paipalas pamazām likvidējām savām vajadzībām. Nekas zudumā neaizgāja. Kad arī truši nedeva cerēto peļņu, sapratām, ka mūsu saimniekošanas sistēmā kaut kas nav kārtībā.
Kas notika pēc tam?
2002.gada beigās ģimenes sapulcē nolēmām, ka pārdosim atlikušās govis un iesim dzīvot uz pilsētu. Citu iespēju vairs neredzēju. Meklēju darbu, kamēr nekā pieņemama neatradu, strādāju Rīgā, taisīju eiroremontus. Tad nāca šis piedāvājums. Pēc pārrunām 2003.gada 9.jūnijā sāku strādāt Alūksnē par spēļu zāles "Klondaika" pārvaldnieku.
Kā jūties?
Labi. Arī sievai un bērniem ir darbs. Vecākais dēls, kuram palika astoņpadsmit, vasarā darbiniekus laiž atvaļinājumos. Sešpadsmitgadīgais Mārtiņš appļauj zālāju. Neviens dīkā nedzīvo.
Jāņi aiz muguras. Kā nosvinējāt?
Ļoti klusu. Kādreiz braucām pie draugiem, bet pēdējos gados vairāk svinam mājās.
Arī šogad "Madarās" kopā ar bērniem kurinājām ugunskuru, pasēdējām un draudzīgi aizgājām gulēt. Gribas mieru un saulainas dienas.
Paceļot iznāk?
Reizi gadā apciemojam radus Kurzemē. Tur man dzīvo brālēni un māsīcas. Šogad līdz turienei vēl neesam tikuši.
Kas tagad pieskata māju? - Sievasmāte. Viņa kopā ar kaimiņieni vēl pabaro pārdesmit trušus un vistas.
Kāds tavā skatījumā tagad ir pagasts?
Neierasti tukšs, jo daudzi strādā pilsētā, daļa devusies peļņā uz Īriju. Iedzīvotāju lielākā daļa ir veci cilvēki. Domāju, ka tagad, kad vārti vaļā uz Eiropas Savienību, varētu apvienoties Alūksnes, Balvu un Gulbenes rajoni un izveidot kopēju ražotni. Tad cilvēkiem būtu darbs, arī Kalncempjos sāktos atmoda. Ņemot vērā, ka zeme šeit ir lētāka kā Rīgas pievārtē, te varētu krietni izvērsties arī kāds naudīgāks uzņēmējs no galvaspilsētas," spriež bijušais zemnieks.
Jānis Sockis vēlas sakopt "Madaru" apkārtni, kur ielikts tik daudz pūļu un kopīgu sapņu par dzīvi laukos. Te zied pļavas, kuras cīrulis pieber ar sudrabu. Te var skatīties mākoņu pilīs, kas, vēju dzītas, maina fasādi. Tāpat kā dzīve, kurā aizvien jārēķinās ar pārsteigumiem.

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...

  • Skolēni sakopj pagasta teritoriju

    Ziemeru pamatskolas rīkotajā vasaras darba un atpūtas nometnē “Vasara, cik jauki tas!” 40 bērni ne tikai sakopa Ziemeru pašvaldības teritoriju, bet...

  • Bērni ar īpašām vajadzībām rīko popielu

    Bērni ar īpašām vajadzībām no Alūksnes rajona desmit dienas pavadīja interesantā un atraktīvā nometnē “Saulessvece 2004”, ko organizēja Latvijas...

  • Brīvdienas un vēlme strādāt

    Šis gads ar brīvdienām neskopojas, teju visu pagājušo nedēļu liela daļa sabiedrības varēja nodoties vasarīgām baudām.Šis gads ar brīvdienām...

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...