Dzīve nekad nav garlaicīga

Apeniete Ināra Soloveiko apgalvo, ka viņas dzīve ne mirkli nav bijusi garlaicīga. Viņa vienmēr varējusi atrast sev kādu nodarbošanos.

Apeniete Ināra Soloveiko apgalvo, ka viņas dzīve ne mirkli nav bijusi garlaicīga. Viņa vienmēr varējusi atrast sev kādu nodarbošanos.
I.Soloveiko dzimusi netālu no Apes. 1957.gadā, kad Ināra bija beigusi septiņgadīgo skolu, viņas vecāki nolēma celt māju kolhoza ciemata centrā, jo līdzšinējā dzīvesvieta atradās apmēram piecus kilometrus no centra un kājām bijis grūti katru dienu veikt šo ceļa posmu. 1960.gadā Ināras vecāki jau sāka dzīvot jaunuzceltajā mājā Vaidavas upes krastā, tādēļ arī mājām dots nosaukums - "Upmaļi - 2".
Pa šo laiku, absolvējusi 7.klasi, I.Soloveiko devās uz Cēsīm, kur dzīvoja viņas māsa. "Es apmetos pie māsas un gada laikā pabeidzu pavāru kursus," atceras Ināra. Pēc tam viņa līdz 1962.gadam dzīvoja Aizkraukles rajona Secē, kur auklēja radinieces dēlu. 1962.gadā, atgriezusies vecāku mājās, Ināra sāka strādāt Apes vidusskolā par pavāra palīgu, bet 1964.gadā viņa uzsāka darba gaitas pilsētas ēdnīcā, kur nostrādāja līdz pat ēdnīcas likvidēšanas brīdim.
Sagaidīja pārsteigumi
"Ēdnīcā sāku strādāt kā pavāra palīgs, vēlāk jau biju maiņas šefpavāre. Lai arī darbs bija diezgan grūts (nostrādāto gadu laikā esmu sagriezusi vairākas tonnas gaļas), man tas patika. Es varēju pagatavot jebko. Daudz klājām galdus dažādām viesībām. Arī kolektīvs bija jauks," atzīst Ināra.
Darbs bija maiņās. Viena nedēļa bija jāstrādā, bet nākamo varēja pavadīt mājās - atpūsties, audzināt bērnus. Ināra apgalvo, ka nekad nav licies - darbs ir apnicis.
Šajā darbā Ināra nepārtraukti nostrādāja 34 gadus, bet tad nāca juku laiki un ēdnīcu likvidēja. I.Soloveiko pārdzīvoja mīļotā darba zaudējumu. "Man tas bija liels pārdzīvojums. Ēdnīcu likvidēja, šķita, ka nevienam vairs nevajag ēst, bet es nezināju, kur turpmāk strādāšu," atceras pavāre.
Tad Ināra iestājās bezdarbniekos, bet pēc tam sāka strādāt kokapstrādes uzņēmumā. "Sākumā no kokapstrādes neko nesapratu. Jaunajā darbā mani sagaidīja vairāki pārsteigumi un pat kuriozi atgadījumi," stāsta I.Soloveiko.
Pāris gadus nostrādājusi,
55 gadu vecumā viņa priekšlaicīgi devās pensijā, bet nespēja sēdēt mājās un neko nedarīt, tādēļ, kad pēc gada viņai piedāvāja strādāt par sardzi, Ināra ne mirkli nešaubījās un pieņēma piedāvājumu. Viņa joprojām turpina strādāt.
Noskata uz ielas
Kad lūdzu Inārai pastāstīt, kā viņa iepazinusies ar vīru Laimoni, Ināra atklāja, ka iepazīšanās bijusi nedaudz neparasta. Vīrs viņu esot noskatījis Apē uz ielas. "Laimonis ir no Kokneses, bet tobrīd viņš dienēja Zeltiņos armijas daļā. Dienā, kad viņš mani ieraudzīja, viņš bija ieradies uz Api pie fotogrāfa," smaidot stāsta sieviete.
Laimonis velti laiku nav tērējis un pajautājis fotogrāfam, kas ir šī skaistā meitene. Mazā pilsētiņā viens otru labi pazīst, tādēļ fotogrāfs Laimonim izstāstījis ne tikai, kā sauc meiteni, bet iedevis arī adresi. Pēc kāda laika Ināra jau saņēma pirmo vēstuli no nākamā vīra. Tā, kādu laiku sarakstījušies, Ināra un Laimonis nolēma satikties, kad Laimonis nākamreiz viesosies Apē.
"1962.gadā mēs iepazināmies, bet pēc diviem gadiem jau svinējām kāzas. 1964.gadā dzima arī mūsu vecākā meita, pēc gada - dēls, bet pāris gadus vēlāk - jaunākā meita," stāsta I.Soloveiko. Šobrīd Inārai prieku sagādā arī četri mazbērni.
Atlika vairāk laika
I.Soloveiko vaļasprieks ir tamborēšana un adīšana. Nelielu sedziņu Ināra var notamborēt pusstundas laikā. "Mana māsa kādreiz daudz tamborēja un adīja, laikam šo mākslu esmu apguvusi no viņas. Kad aizgāju pensijā, atlika vairāk laika vaļaspriekam. Es īsināju laiku, strādājot dažādus rokdarbus. Šādi daudz ātrāk paiet arī garās darba stundas, pildot sardzes pienākumus," saka Ināra, rādot dažāda lieluma sedziņas, gultas pārklājus, dīvāna spilvenus.
Interesants rokdarbnieces veidots sienas dekors greznojas arī pie ieejas durvīm. Inārai patīk krāšņas krāsas un interesanti raksti, kurus viņa nolūko žurnālā "Pavards". Sieviete atklāj, ka viņa izārda vecos adījumus un, kombinējot dažādu krāsu diegus, top atkal jauni adījumi un tamborējumi. Vaicāta, vai viņa pati ada un tamborē arī dažādus apģērbus, I.Soloveiko atklāj, ka ar to nodarbojas viņas meitas.
Gāja rādīt vītolu
Kopā ar vīru Ināra rūpējas arī par mājas apkārtnes sakopšanu. "Man nepatīk dārzkopība, tomēr katru pavasari sastādu puķes, lai mājas apkārtne izskatās skaista," saka sieviete.
Daudz darba Soloveiko ģimene ieguldījusi arī Raganu takas, kas ved tieši gar viņu mājām uz Dzenīšu dižvītolu, kā arī paša vītola apkārtnes sakopšanā.
"Padomju laikos pie vītola bija mašīnu mazgātava, bet pašam vītolam neviens nepievērsa uzmanību. Vītolu neuzskatīja par ievērības cienīgu. Tikai pirms pāris gadiem, kad pamazām sāka attīstīties tūrisms, šeit ieradās arvien vairāk ekskursantu un interesējās par dižvītolu. Tolaik nebija norāžu, tāpēc cilvēki nāca uz mūsu māju un jautāja ceļu uz vareno koku. Bieži vien mēs ar vīru gājām rādīt vītolu," atceras Ināra.
Viņa stāsta, ka pēc tam ierosinājusi izveidot norādes, pat piešķīrusi zemi stāvvietas izbūvei. Kādreiz abi ar vīru arī pļāvuši zāli apkārt vītolam, lai tūristiem nebūtu pa to jābrien. "Sevišķi liela uzmanība vītolam tiek veltīta šogad, kad svinam lielo jubileju, tomēr man šķiet, ka tam ir daudz vairāk gadu. Mana mamma stāstīja, ka 1910.gadā, kad viņai bijuši astoņi gadi, vītolu vairs nevarēja apņemt ar rokām," skaidro I.Soloveiko.
Toris ir uzticams draugs
Kopā ar Ināru dižvītolu vienmēr apraudzīt dodas Soloveiko ģimenes suns Toris. "Sunīti paņēmu no kādas igauņu ģimenes, tādēļ viņam arī tāds igaunisks vārds," atklāj sieviete. Toris Ināru mīl un ir uzticams draugs. Viņš seko saimniecei, lai arī kurp viņa ietu. "Ja dodos uz pilsētu, piesienu viņu pie ķēdes, lai nepazūd pa ceļam, bet, ejot aplūkot vītolu, Tori labprāt ņemu līdzi," stāsta suņuka saimniece. I.Soloveiko atklāj, ka viņas mīlulis ir bezgala greizsirdīgs. Viņš neļauj pat vīram sēdēt tuvumā, nemaz nerunājot par svešiniekiem. Tora labvēlību izdodas iegūt ne visiem.

Citu datumu laikraksti

  • Jābūt iedvesmai, lai kaut ko paveiktu

    Katrs cilvēks ir kā milzīga dārgumu lāde, kurā katru gadu tiek iebērta jauna riekšava dzīves gudrības, kurā dalīties, ar ko lepoties.Katrs cilvēks ir...

  • Autobuss kursēs arī trešdienās

    Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” satraukti pasažieri stāstīja, ka trešdien, 30.jūnijā, veltīgi pieturās gaidīja autobusu Alūksne - Mārkalne -...

  • Aicina pieteikties bērnu žūrijā

    Alūksnes pilsētas bibliotēka trešo reizi saņēmusi Kultūrkapitāla fonda atbalstu lasīšanas veicināšanas mērķprogrammā “Bērnu žūrija”.Alūksnes pilsētas...

  • Skolēni sakopj pagasta teritoriju

    Ziemeru pamatskolas rīkotajā vasaras darba un atpūtas nometnē “Vasara, cik jauki tas!” 40 bērni ne tikai sakopa Ziemeru pašvaldības teritoriju, bet...

  • Bērni ar īpašām vajadzībām rīko popielu

    Bērni ar īpašām vajadzībām no Alūksnes rajona desmit dienas pavadīja interesantā un atraktīvā nometnē “Saulessvece 2004”, ko organizēja Latvijas...

  • Brīvdienas un vēlme strādāt

    Šis gads ar brīvdienām neskopojas, teju visu pagājušo nedēļu liela daļa sabiedrības varēja nodoties vasarīgām baudām.Šis gads ar brīvdienām...

  • Svinēs dižvītola simtgadi

    Apenieši: jūtas atbildīgi par koka likteni. Pirmo reizi nākamnedēļ Apē rīkos Dižvītola svētkus, lai atzīmētu Dzenīšu dižvītola 100 gadu...

  • Baronu dzimtas pārstāve interesējas par senčiem

    Alūksnes Jauno pili un parku, kas kādreiz bijis baronu Fītinghofu īpašums, apmeklēja Kristina Sibilla Johanna Dīringa (dzimusi Fītinghofa). Viņas...

  • Sāksies pagastu konkurss

    No 1.jūlija sāksies konkurss “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts 2004”, kura nolikumu apstiprināja Alūksnes rajona padomes jūnija sēdē.No 1.jūlija...