Dzīve “PĒC TAM”

Runā, ka laiks dziedē visas rētas, taču neviens nekad nepateiks, cik šis laiks būs ilgs, un vai maz visas rētas var aizdziedēt. Un varbūt arī nevajag. Varbūt rētas jātur klusā piemiņā un tām pāri jādzīvo ar jaunu sparu, elpu, cerībām. Novērtējot dzīvību. Jo tu nekad nezini, kas būs rīt, kur ķieģelis kritīs, kur vētra plosīsies, kur automašīna ietrieksies...
Pagājis pusgads, kopš dažas sekundes neatgriezeniski un traģiski uz visiem laikiem mainīja alūksniešu Rajas Davletšinas un Naura Ābeltiņa ģimenes dzīvi. Pēc aizvadītās vasaras 13. jūlija pulksten 12.50, kad meitu Viktoriju uz trotuāra Alūksnē nāvējoši notrieca automašīna, viņu dzīve vairs nekad nebūs tāda, kāda bija. Arī “Alūksnes un Malienas Ziņām” bija ilgi jāsadūšojas, lai pieteiktos ciemos pie Naura, Rajas un mazās Emīlijas un uzzinātu, kā viņiem klājas.
“Labdien, labdien, nāciet tālāk,” durvis Torņa ielas daudzdzīvokļu nama ceturtā stāva dzīvoklī ver Nauris, kurš vēl mazliet pieklibo, taču palīdz novilkt mēteli un iepazīstina ar mājiniekiem. Uz dīvāna sēž Raja, siltajā dzīvoklī tērpusies šortiņos, tādēļ labi redzama gara rēta uz augšstilba, kur operācijā iegūti vajadzīgie audi apakšstilba salikšanai kopā. Tam vēl krietnu laiku jāsaaug, lai tas būtu tikpat slaids un spēcīgs kā agrāk. Raja pa dzīvokli pārvietojas biroja krēslā uz ritenīšiem, un pati pajoko, ka mazajā vienistabas platībā visu var aizsniegt, nepieceļoties no krēsla. Arī mazo Emīliju, kura rosās pa grīdu abiem pa vidu gluži kā mazs saulstariņš. Emīlijai jau ir desmit mēneši, un pašlaik viņa jau pamazām pošas uz staigāšanu. Kaut arī mazulītei pie actiņas vēl samanāms zilums, viņai ar veselību viss esot kārtībā – un tā esot pati svarīgākā un labākā ziņa, kādu traģēdijas skartie vecāki kopš baisā notikuma saņēmuši. Veiktas visas iespējamās medicīniskās pārbaudes, un secināts, ka Emīlija nudien ir dzimusi laimes krekliņā.

Turpinās no 1. lappuses

“Parasti viņai diezko nepatīk svešinieki. Pie mums nāk tikai pāris cilvēki, tādēļ uztraucos, kā būs,” brīnās Nauris, bet Emīlija jūtas ļoti omulīgi, mirklīti pārsteigta uzlūko atnācēju, aptausta manu diktofonu, bet tad jau ir pievērsusies savai mazuļu planšetei. “Jā, tehnoloģijas tagad jau lieto pat šajā vecumā,” pasmaida Raja. Taču smaids tikpat pēkšņi kā uzradies, uzlūkojot mazo Emīliju, pazūd, un varam tikai iztēloties, ko sieviete iekšēji pārdzīvo.

Beidzot tikai ar vienu kruķi
“Tagad jau viss ir labi,” jautāts par atveseļošanās procesu, optimistiski saka Nauris. “Visas operācijas mums ir cauri. Tagad tikai pašiem jākustas un regulāri jāvingrinās, lai tiktu ātrāk uz kājām, un vismaz daļēji atgrieztos ierastajā fiziskajā formā.” Abi pārcietuši vairākas operācijas un tagad pat saminstinās, lūgti uzskaitīt gūtās traumas, jo vairs tās smalki nevar atminēties. “Sākumā visu nemaz nevarēja aptvert, tikai vēlāk mēs sākām lasīt, ko kurš lūzums vai trauma nozīmē, un sapratām, cik nopietni tas ir. Papīros jau viss ir sarakstīts, mums bija pilns komplekts visa veida traumu,” stāsta Raja. Naurim bijušas divas operācijas: kājai, kurai bija atvērtais dubultlūzums, veikta operācija ar dzelzs stieņa ielikšanu caur ceļgalu, un diska ievietošana kakla skriemeļos, kas bijusi sarežģītāka operācija ar ilgu šinas nēsāšanu pēc tam. Pēc avārijas Nauris nedēļu nogulējis reanimācijā, jo bija traumētas arī plaušas, līdz ar to operācijas drīkstēja veikt tikai vēlāk. Nemaz nerunājot par galvas traumām – abiem tās šūtas, un Rajai vēl tagad samanāma rēta pieres augšpusē.
“Taču mums nebija ilgstoša ārstēšanās slimnīcā vai zāļu lietošana. Ja nu vienīgi pretsāpju medikamenti, ja ļoti vajadzēja,” piebilst Raja.
Pašlaik Nauris trīs reizes nedēļā apmeklē fizioterapiju gan kaklam, gan kājai.  Arī mājās sarūpēti vajadzīgie vingrošanas palīglīdzekļi, kaut vieta vingrošanai jādala ar kustīgo Emīliju. “Kaklu gan bija grūtāk iekustināt pēc trīs mēnešus nēsātas šinas, rokas sāpēja un tirpa, bet tagad ir daudz labāk,” teic Nauris un palepojas, ka jau otro nedēļu staigā vairs tikai ar vienu kruķi. Tagad viņš ir ģimenes tiešais apgādnieks ar vajadzīgo un saikne ar ārpasauli. Viņš iet uz veikalu, vingrošanu, satiek paziņas, kuri vienmēr apjautājas par atveseļošanos, un nu jau var apciemot arī mammu, 2. grupas invalīdi, kura no dzīvokļa praktiski neiziet, bet dzīvo līdzi visam notikušajam.
Cer uz februāra brīnumu
“Nauris droši vien jau nākammēnes staigās bez kruķiem. Kad jutīsies pavisam stabili uz kājām, gribēs atsākt arī strādāt, kaut gan nekad jau nevar zināt, kādu slodzi varēs izturēt. Tādus smagumus, kā līdz šim, jau nevarēs celt, arī kakls vairs neturēs tādu režīmu kā iepriekš,” uztraucas Raja.
Nauris līdz avārijai strādāja SIA “Alta S” par šoferi. Arī Raja strādājusi šajā uzņēmumā par pavāri. Tur arī abi iepazinušies. “Es gan vēl nezinu, ko darīšu, kad izveseļošos. Iepriekšējā darbā negribētu atgriezties, bet man vēl ir gana laika izlemšanai. Es vēl ilgi sēdēšu mājās,” rūgti pasmaida Raja. Viņa tāpat kā Nauris pārcietusi galvas operāciju – liktas šuves, dziedēti nobrāzumi, kuri ķermenim bijuši no vienas vietas. ”Līdz kaulam viss bija noplēsts,” saka Raja, un saprotu, ka tagad man grūti iztēloties, kāda sieviete izskatījusies jūlijā. “Pats smagākais man bija vaļējais kājas lūzums, kurā pēc šķembu izņemšanas bija vajadzīga mikroķirurģija – izgriežot un pārstādot audus, saliekot kopā kaulu un atjaunojot kaulaudus. Lauzts ir arī kājas pirksts, kas tagad saborēts ar skrūvīti,” stāsta Raja, atklāti parādot un pastāstot, kas kur izņemts, kur pāršūts un cik labi “piedzīvojies”... Kopumā pārciestas piecas operācijas. “Kad kauls “sakaulosies”, es varēšu staigāt. Šim procesam man ir dots laiks līdz februārim, tad ārsti skatīs. Ja nebūs “sakaulojies”, sēdēšu vēl trīs mēnešus, un, ja ne, tad vēl trīs,” apņēmīgi stāsta Raja, nodemonstrējot savu kompresijas zeķi, kas tagad ir viņas ikdienas aksesuārs.
Tagad tiek paši galā
Abi nākotnē raugās diezgan optimistiski, jo pats grūtākais laiks jau esot garām. Pirmo mēnesi pēc traģēdijas Raja joprojām atceras tikai fragmentāri, jo, nemaz nerunājot par psiholoģisko stāvokli, arī fiziskais stāvoklis bijis ļoti smags, nospiedusi smaga nolemtības sajūta un sāpju tuneļa galā nebijis iespējams saskatīt ne mazāko gaismas stariņu. “Mums piedāvāja arī psiholoģisko palīdzību, bet... nevajag,” domīga saka Raja. “Psihologu vajag tiem, kuriem nav, ar ko parunāt, bet mēs abi varam tikt ar to galā. Varbūt ir cilvēki, kuri var ar svešu izrunāties, es nevaru, man tad vēl vairāk “aiziet ciet”,” teic Raja.
Kādu pusotru mēnesi pēc avārijas abi bezpalīdzīgi nogulējuši gultās. “Mēs bijām gana sazāļoti, citādi jau nevarēja. Es nevarēju parūpēties par Emīliju, tādēļ mazulīti pie sevis uz trim mēnešiem paņēma māsa Kristīne, kura dzīvo Jelgavā,” stāsta Raja. Iesaistījušies arī citi palīgi. “Viktorijas draudzene Annija mums no veikala atnesa pārtiku, iznesa atkritumus, savukārt citiem rindas kārtībā zvanījām un lūdzām palīdzēt kaut ko pagatavot, padot un tamlīdzīgi. Mums ir arī ļoti atsaucīgi kaimiņi. Paldies visiem,” saka Raja. Tad, apmēram septembrī, Nauris jau pats sācis “laisties lejā pa kāpnēm”. “Jā, nokļūšana no un uz ceturto stāvu bija grūta, bet nemeklējām nekādas iespējas mainīt dzīvokļus, jo mājas ir mājas,” Nauris uzsver.

Emīlija drīz staigās
Mamma sarunā atplaukst vienīgi tad, kad jautāju par mazo Emīliju. Viņa ir ģimenes acuraugs, nesot prieku un dzinuli turpmākajai dzīvei. Rosīšanās ar mazulīti ļauj mazāk skatīties atpakaļ, vairāk uz priekšu. “Fantastiski mierīgs bērns, arī pēc negadījuma viņa bija tik pacietīga, kaut abas kājiņas sākotnēji bija ģipsī. Kad noņēma ģipsi, tad uzzinājām, kā bija noilgojusies pēc kustībām. Nu, ļoti lokana! Tiklīdz māsa viņu pārveda mājās, jau otrajā dienā sāka rāpot, un drīz vien pēc tam - celties un stāvēt,” saka Raja. Māmiņa lēš, ka jauno gadu Emīlija sagaidīs, pati iedama tam pretim.
“Emīlīte ir pilnīgi vesela. Viņai nebūs nekādu seku. Galviņai nekas nav ticis, bija tikai actiņa zila uzsista, bet tā ir sadzijusi. Arī plēstais kreisās kājiņas kauls, kas piecus mēnešus dzija ģipsī, tagad ir vesels,” stāsta Raja un klusu piebilst: “Mums visiem tās kreisās kājas...”

“Ejiet pa priekšu...”
Ritinot notikumus atpakaļgaitā, sarunā uzmanīgi aiztaustījāmies arī līdz sāpīgākajam. “Cenšos par to nedomāt. Neiestigt tajās domās. Jo nav jau arī jēgas,” uztvērusi manu mēmo jautājumu par Viktoriju, saka viņas mamma. Taču 13. jūlijs abiem joprojām ir acu priekšā, it kā tas būtu noticis vakar. “Mēs gājām uz laivu sacīkstēm. Īsi pirms tam atbraucu no darba, ātri paēdām un devāmies uz centru,” sāk stāstīt Nauris, un Raja pamazām viņu papildina. “Lielā meita Viktorija ar draudzeni jau bija izgājušas pirms mums. Kad nonācām pie veikala “Lats”, skatos, abas nāk atpakaļ. Saku: “Ko tad jūs atnācāt atpakaļ?”, uz ko Viktorija atbildēja: “Mēs izdomājām ar jums iet kopā.” Un sāka iet mums pa priekšu. Skvēriņā pirms Pils un Siguldas ielu krustojuma Vika vēl ritentiņus pavēla... Tad pēdējais, ko atceros sakām, bija: “Meitiņ, ejiet ātrāk pa priekšu, lai ar ratiem neuzstumjos jums virsū. Viņas pagāja, un tad tas notika...” stāsta Raja, ātri pievēršoties Emīlijai, lai apturētu asaras, un varētu stāstīt tālāk. “Attapos uzreiz pēc trieciena, guļot zemē, un lūkoju apkārt pēc bērniem. Tikai dzirdēju, kā raud Emīlija. Kas noticis ar Viku, tobrīd nesapratu. Redzēju, ka kāds paceļ Emīliju un jautā, vai var vest uz slimnīcu, negaidot “ātros”. Teicu, lai ved projām...” stāsta Raja un Nauris piebilst, ka tie bijuši kaimiņi. Viss norisinājies ļoti strauji. Visi nogādāti slimnīcā, kur notikumi risinājušies kā pa miglu, taču Raja atceras, ka par Viku viņai neviens neko nav teicis - nedz policija, nedz personāls, kaut viņa vairākkārt prasījusi. “Tikai nākamajā dienā, kad mūs veda uz Rīgu, dakteris Perevertailo ienāca un pateica...” stāsta Raja, atzīstot, ka viņa līdz pēdējam domājusi, ka Vika nenāk tikai tādēļ, ka viņai viss kārtībā. “Teicu Naurim: “Varēja jau viņu ielaist, lai atnes mums telefonus, un varam tuviniekiem paziņot... Bet taču nebija, kam nākt...” saka Raja. Viņa brīnās, kā no nāvējošā trieciena izdevies izglābties Vikas draudzenei. “Abas gāja pa priekšu, rokās sadevušās. Vika - ielas pusē, draudzene iekšmalā. Un draudzene kaut kā palēkusi malā...” stāsta Raja.

Steigusies dzīvot
Raja Viktoriju sauc par lielo meitu, taču viņai ir viena vēl lielāka - Kristiāna, kura nu jau dzīvo pastāvīgi un kopā ar mammu ļoti pārdzīvojusi traģēdiju. Tagad, atskatoties uz aizvadīto vasaru caur notikušās traģēdijas prizmu, Raja saka, ka lielā meita - Viktorija - ļoti steigusies dzīvot. “Vasaras sākumā Naurim ieminējos, ka Vika kaut kā neierasti pie visiem ciemojas. Iepriekš ilgi nebija bijusi pie vecmammas, bet tad pat vairākkārt. Tieši pirms avārijas viņa pat trīs dienas pie “babas” ciemojās. Visos pasākumos meitai bija jābūt, visi jāsatiek... 19. jūlijā man ir dzimšanas diena, bet Vika jau kaut kad jūlija sākumā man jautāja, ko es vēlos dāvanā. Teicu, ka lai neuztraucas, vēl līdz dzimšanas dienai laika gana. Bet viņa gribot zināt savlaicīgi. Kad pārbraucu no slimnīcas, meitas atvilktnē atradu rokassprādzi un kartīti,” stāsta māmiņa, un mēs sarunā ieturam garāku pauzi. Pat Emīlija pārstāj rosīšanos un pievienojas klusumam. “Mēdz teikt, ka cilvēki to kaut kā sajūtot iepriekš. Zemapziņā. Un es domāju, ka arī Vika to juta. Neapzināti, protams, bet juta,” domā Raja.
Jautāta, vai tic kādam augstākam spēkam, kas cilvēkus un viņu likteņus ietekmē, Raja  saka - tic, ka kaut kas noteikti ir, tikai viņa īsti nezina, vai tas ir labs vai ļauns. “Man arī visādi dzīvē ir gājis un šķita, ka pēdējā laikā viss kaut kā nokārtojies, kļūt arvien labāk. Aizvadītais gads man taču iedeva Emīliju... Bet laikam jau tā ir - ja liktenis kaut ko iedod, tas varbūt kaut ko arī atņem,” spriež Raja.
Viktorija bijusi ļoti dzīvespriecīgs un sabiedrisks bērns, aizrāvās ar visu, ar ko divpadsmitgadīga meitene aizraujas. “Mācīties gan nemīlēja, mēdza jokot, ka viņai būs bagāts vīrs, nebūšot jāstrādā, tāpēc arī nemācīšoties,” stāstot par Vikas nepiepildītajiem dzīves plāniem, pasmaida arī mamma. “Vikai ļoti patika peldēt un dzīvoties pa ezeru, līdz jūlijam viņa jau bija iedegusi kā šokolāde. Es jau meitai teicu - ko tu visu atlikušo vasaru darīsi,” stāsta mamma.

Neizpratnē par ilgo
izmeklēšanu
Jautāti, kā norit izmeklēšana, Raja un Nauris smagi nopūšas. Dienu pirms mūsu sarunas Naurim bijusi tikšanās ar juristu, kurš ir valsts nozīmēts advokāts nepilngadīgajai Emīlijai, taču nekādu jaunu pavērsienu izmeklēšanā pagaidām nav. “Izmeklētāja ir kārtējā atvaļinājumā, pašlaik nekas nenotiek. Cik saprotu, ir pieprasīta otrreizēja avārijā iesaistītās automašīnas ekspertīze. Kad būs tā, tad arī varbūt notiks kaut kāds pavērsiens,” stāsta Nauris, taču uz lietas operatīvu virzību jau sen cerības zudušas.
“Es nesaprotu, ko viņi tur dara, ko pusgadu izmeklē. Viss taču ir skaidrs kā uz delnas, liecinieki aptaujāti, mums visas ekspertīzes veiktas, ārstu slēdzieni kaudzē stāv... Vai tad pusgada garumā nav iespējams automašīnai ekspertīzi uztaisīt? Kāpēc viss tiek vilkts garumā?” retoriski jautā Raja, un viņu var saprast. Jo šajā procesā ir vajadzīga arī ģimenes iesaiste. Liecības policijai, vēlāk arī liecības tiesai, kas zina, varbūt ne vienreiz vien... “Gribu, lai tas ātrāk beidzas,” gandrīz čukstus saka Raja.

Vainīgais neizrāda interesi
Taču tas nav atkarīgs no viņiem, tādēļ Raja un Nauris par to cenšas neiespringt un dzīvo tālāk. Bet vai abiem kaut kas zināms par cilvēku, ar kuru liktenīgajā dienā ceļi krustojās vistraģiskākajā veidā? “Vainīgais par mums nav izrādījis pilnīgi nekādu interesi, kaut arī es viņu pazīstu gadiem ilgi. Ne zvans, ne vēstule, nekas... Tas pat sarūgtina daudz vairāk nekā ilgā izmeklēšana,” saka N. Ābeltiņš. Arī viņi dzirdējuši dažādas baumas par negadījuma izraisītāja iespējamām vai neiespējamām slimībām, taču nevēlas baumas tiražēt, jo galu galā arī to var noteikt ekspertīze.
Tāpat Raja un Nauris uztraucas par satiksmes drošību pilsētā. “Pils iela posmā no Torņa ielas līdz centram nav droša, un es apbrīnoju, ka tā var organizēt satiksmes drošību. Te neviens uz 50 km/h nebrauc, fūres brauca tik ātri, ka man rati nolīgojās un mati gāja pa gaisu. Protams, var iet pa citu ceļu, bet šis ir ērtākais. Es nepārstāju domāt par to, ka ielu norobežojošās barjeras tomēr būtu kaut ko līdzējušas. Kāpēc tās ir ceļā uz “Maximu”, bet te nav? Kam vēl ir jānotiek, lai par to padomātu?” retoriski jautā cietusī sieviete. Tagad Raja secina, ka krustojumā ar Siguldas ielu viņu vienmēr pārņēmušas nepatīkamas sajūtas, un arī to viņa saista ar zemapziņas sūtītiem signāliem, kuros nav ieklausījusies.

Paldies atsaucīgajiem
cilvēkiem
Šajā nelaimē ģimeni ļoti spēcinājusi atskārsme, cik cilvēki ir atsaucīgi. “Ir neiespējami visus atbalstītājus nosaukt, un mēs pat visus nemaz nezinām, taču viņu ir daudz, un šis atbalsts - gan morālais, gan materiālais - mums ļoti palīdzēja,” saka Nauris, ar laikraksta starpniecību pateicoties visiem palīgiem, ziedotājiem un citiem atsaucīgajiem cilvēkiem. Īpašu paldies ģimene saka Zemessardzes 31. Kājnieku bataljonam, kur Nauris iesaistījies. “Kolēģi mūs sagaidīja, pārbraucam no Rīgas slimnīcas, ar nešanu uznesa abus augšā ceturtajā stāvā, pēc nedēļas nesa lejā, jo atkal braucām pie dakteriem... Nemaz nerunājot par saziedoto palīdzību,” stāsta N. Ābeltiņš.
Negaidītu, bet ļoti noderīgu palīdzību sniedzis arī Alūksnes un Apes novada fonds Dzintras Zvejnieces vadībā, kas organizēja ziedošanas kampaņu, kurā savākti 4870  eiro. “Kaut arī operācijām bija valsts finansējums, pašiem noteikti nebūtu tādu līdzekļu, lai segtu pilnīgi visus ārstēšanās un atveseļošanās izdevumus, tad būtu jāņem kredīts. Bet tagad iztiekam labi - abiem ir slimības lapas, man dekrēta naudiņa. Arī fonds palīdz ar pamperu vai bērna pārtikas iegādi,” stāsta Raja.

Dzīvē vairs neko neplānos
Nauris ir kaislīgs makšķernieks, tādēļ cer, ka tiklīdz veselība ļaus, vaļasprieku atkal atsāks. Viņš plāno atsākt arī Zemessardzes gaitas, kaut gan varbūt ne tik intensīvas. Rajai nav izteiktu vaļasprieku, jo tāpat kā agrāk sanācis pakārtoties Viktorijas interesēm, tagad viņa dzīvo līdzi mazulītes Emīlijas vajadzībām. Taču Rajai un Naurim ļoti patīk pastaigāties, un tieši šī nodarbe 13. jūlija dienā ģimenei kļuva liktenīga. “Mēs daudz staigājām pa pilsētu, Pilssalu... Cerams, pastaigas neapsīks, var taču iet arī pa citu ceļu, caur parku,” spriež Nauris.
Savukārt Raja sapratusi, ka savā dzīvē vairs neko neplānos. “Līdz ar Emīlijas piedzimšanu sākās jauns periods mūsu dzīvē, un mēs centāmies visu saplānot, lai visiem būtu kopīgi skaisti brīži, svētki un tradīcijas. Plānojām arī pasākumus, lūk, vasarā pirmais kopīgais pasākums būs laivu sacīkstes, ļoti gaidījām pilsētas svētkus... Nedrīkst plānot. Tad viss izjūk. Un kā vēl izjūk. Jādzīvo spontāni, kaut ko izdomā - dari, nesanāk - neuztraucies. Ir prieks - priecājies, jo nezini, kas tevi sagaida rīt,” saka Raja Davletšina.
Ģimenei Ziemassvētku eglītes nebūs, bet viņi cer, ka jaunais gads nesīs veselību. Kad tā būs, būšot arī pārējais. “Ja būs sniegs, vilkšu abas ragaviņās,” uz atvadām pajoko N. Ābeltiņš.
Bez izmeklētāja ziņas nesniedz
Lasītāji atceras, ka 13. jūlijs Alūksnē iegāja vēsturē ar pēdējos gados traģiskāko negadījumu. 1954. gadā dzimis vīrietis, vadot automašīnu “VW Passat”, joprojām nenoskaidrotu iemeslu dēļ iebrauca Pils ielas malā novietotajā elektrības sadales skapī un elektrības stabā, pēc kā uzbrauca uz gājēju ietves, kur notrieca vairākus gājējus. Tika ievainoti četri cilvēki, bet bojā gāja 2006. gadā dzimusi meitene. Tieši tāpat kā pirms pusgada, policija vēl nevar pateikt precīzus negadījuma apstākļus, jo joprojām notiek izmeklēšana.
“Pirmkārt, lietas virzību var komentēt tikai pats lietas virzītājs – lietas izmeklētājs, un man nav viņa atļaujas to darīt. Savukārt izmeklētājs pašlaik atrodas atvaļinājumā, būs darbā janvārī. Tāpat ne visi procesi ir pieejami sabiedrībai, arī šajā lietā noteikti ir savi izmeklēšanas noslēpumi, tāpēc mēs nevaram patvaļīgi sniegt ziņas par izmeklēšanu,” saka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes priekšnieka palīdze Ilze Bukša.
Viņa norāda, ka process turpinās, nekas nav apstājies. “Ir nozīmētas ekspertīzes, kas šo procesu pagarina,” piebilst policijas pārstāve.
I. Bukša nezina, vai tās ir kādas jaunas vai papildu ekspertīzes, bet viss notiekot. “Neko vairāk uz šo brīdi mēs nevaram komentēt,” saka policijas pārstāve.
Viņa izprotot ģimenes situāciju, kas cer uz raitāku lietas izmeklēšanu, bet reizēm daudz ko, tostarp laikietilpību izmeklēšanā, nosaka arī ekspertīžu sarežģītības pakāpe. Viņa arī neatļaujas spekulēt, nosaucot aptuveno laiku, kad izmeklēšana varētu būt pabeigta. Tiku aicināta zvanīt janvārī.

Teksts un foto: Sandra Apine

Citu datumu laikraksti

  • Vilksim svētkus kalniņā!

    Vilksim svētkus kalniņā!

    Visi, kuri iecienījuši Alūksnes muzeja rīkoto vasaras saulgriežu pasākumu gada īsākajā naktī, noteikti priecāsies uzzinot, ka līdzīgi varēs svinēt...

  • “Atzele” radīs svētku noskaņu

    Ziemassvētku gaidīšanas laiks Alūksnē nav iedomājams bez Kultūras centra skolotāju kora “Atzele” koncerta. Šoreiz tas izskanēs sestdien, 21. decembrī...

  • Represēto klubs “Sarma” svin 30 7

    Represēto klubs “Sarma” svin 30

    Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā svinēja Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileju un krājuma...

  • Izstādē rada ziemas sajūtu 3

    Izstādē rada ziemas sajūtu

    Vai ledus var būt vienlaikus salts un silts? Izrādās var, jo no 7. decembra Alūksnes muzejā skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās...

  • Pagastu pārvaldēm – jauni vadītāji

    Vakar Alūksnes novada domes ārkārtas sēdē apstiprināja jaunos Alūksnes novada pagastu pārvalžu vadītājus. Tagad sešu pārvalžu vadītāju vietā būs 15 -...

  • Nobrauc no ceļa

    Alūksnes novadā autoceļa Rīga – Sigulda - Igaunijas robeža 182. kilometrā 6. decembrī pulksten 12.05 automašīnas “BMW” vadītāja neizvēlējās drošu...