Dzīve pēckara Latvijā devusi lielu rūdījumu

Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara laikā zem uzlidojuma bumbām, kad krievu armija no Latvijas padzina vāciešus.

Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara laikā zem uzlidojuma bumbām, kad krievu armija no Latvijas padzina vāciešus. Šis zīmīgais dzimšanas brīdis un dzīves apstākļi pēckara Latvijā ir devuši Jaunlaicenes pamatskolas skolotājai Vijai Miķelsonei tādu dzīves rūdījumu, kāda mūsdienu jauniešos vairs nav.
V.Miķelsone dzīvo Alsviķu pagastā ilgāk nekā desmit gadus, bet par alsviķieti sevi nedēvē. "Es sevi neizjūtu kā alsviķieti, jo manas dzimtās mājas ir Annas pagastā," viņa saka. V.Miķelsone ir dzimusi briesmīgos apstākļos: 1944.gada 7.oktobrī uz frontes līnijas Allažos, zem uzlidojuma bumbām, meža ielokā. Bija sācies krievu armijas uzbrukums, un cilvēki ar lopiem bija iebēguši mežā. Vijas mammai sākās dzemdību sāpes, tādēļ viņa nevarēja doties kopā ar pārējiem. Ģimenē bija vēl četri bērni. Viņiem māte teikusi, lai paliek mežsarga būdiņā un, ja uz tās būs lemts uzkrist bumbai, tad lai visi uzreiz ir miruši. Dzemdībās sievietei neviens nepalīdzēja, bet viņa spēja arī viena pasaulē laist veselīgu meitenīti.
Nesapņoja par gardumiem
"60 gadu vecumā man bija kolosāla veiksme - neplānoti būt Allažu pagastā. Tad nobraucu garām arī mežsarga mājai, kurā, vadoties pēc mammas stāstītā, esmu dzimusi. Uzreiz pēc manas piedzimšanas būdiņā esot ienācis krievu virsnieks. Mamma baidījusies, kas nu notiks, bet, par laimi, nekas ļauns nenotika. Pieļauju, ka līdzīgi dzimšanas apstākļi savulaik bija simtiem cilvēku. Domāju, ka tas arī mana gadagājuma cilvēkus ir norūdījis," piebilst V.Miķelsone.
Viņa atzīst, ka, to visu tagad pārdomājot un salīdzinot ar mūsdienu dzīves apstākļiem, strādājot skolā un mācot bērnus, kaut kādā ziņā ir interesanti. "Tagad bērnus ir pārņēmusi bezgalīga nespēja iekļauties dzīvē. Viņi ir tik kusli! Arī pieaugušie ir nespējīgi, piemēram, dzīvot bez elektrības, jo mūsdienās no tās esam tik ļoti atkarīgi! Bērniem stāstu, kādos apstākļos pati esmu dzimusi, kad neviens nesapņoja par krāšņu apģērbu, gardumiem. Toreiz cilvēki nebija izmisuši materiālo problēmu dēļ. Kad janvāra vētras laikā trīs dienas nebija elektrības, veicu skolēnu aptauju, kā viņi izjūt šo problēmu. Un tikai 6 no 15 atzina, ka viņiem netraucē tas, ka nav elektrības. Pārējie 9 atzina, ka bijuši izmisuši," norāda alsviķiete.
Bija muzeja vadītāja
Bērnību V.Miķelsone ir pavadījusi Annas pagastā, mācījusies Annas un Malienas skolā, Alūksnes vidusskolā, kur "uznāca jaunības dullums" un apprecējās. 19 gadu vecumā piedzima pirmais bērns un 20 gadu vecumā - otrais.
"Tik agra laulība man bija neveiksmīga, jo pēc vairākiem gadiem ar vīru izšķīrāmies. Pēc tam vakarskolā pabeidzu 12.klasi un sāku studēt vēsturniekos neklātienē, kā arī strādāju par slaucēju kolhozā. Esmu strādājusi arī VEFā, krājkases grāmatvedībā, bet pēc tam - Alūksnes muzejā. Tolaik tas bija Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle. Sākumā biju zāles uzraugs, bet daudzus gadus nostrādāju par filiāles vadītāju. Darbs muzejā man daudz ko nozīmēja, jo bija arī hobijs un sirdslieta. Tas man bija brīnišķīgs laiks profesionālajā jomā un arī pašai sev, lai pilnveidotu personību. Mēs toreiz rīkojām daudz ekspedīciju, tikāmies ar cilvēkiem un dokumentējām viņu piedzīvoto. Vēl tagad atceros ekspedīciju divu vecu vecīšu - vīra un sievas - mājās Jaunlaicenes pusē. Pēc viesošanās pie viņiem sapratu, ko nozīmē Mīlestība ar lielo burtu. Šis pārdzīvojums man deva tik daudz pozitīvu emociju un enerģijas, ka tās pietiek vēl šodien," uzsver V.Miķelsone.
Skolotāja ir laimīga, jo viņai vienmēr ir izdevies satikt brīnišķīgus cilvēkus. "Tur laikam ir nopelns manam sargeņģelim, jo viņš mani saved ar šiem bezgala jaukajiem cilvēkiem," viņa piebilst.
Deviņdesmitajos gados Alūksnes rajonā vajadzēja cīnīties, lai muzejs būtu rajona, nevis pilsētas pakļautībā. "To nepanāca, tāpēc muzejam daudzējādā ziņā "apgrieza spārnus", arī finansiālā. Zuda arī daudzas iestrādes, ko vajadzēja attīstīt. Ir grūti pateikt, vai kādreiz izdosies atgūt zaudēto.
Ir vajadzīga ģimenei
"Esmu romantiska optimiste. Toreiz, kad muzejs kļuva par pastāvīgu vienību un atdalījās no Madonas muzeja, šķita, ka nu tik viss sākas. Laikam ritot, es noguru strādāt ar cilvēkiem un gribējās kaut ko mierīgāku, bet vadība negribēja laist mani prom no šā darba. Tas bija zīmīgs laiks arī manā dzīvē, kad it kā noslēdzās atkal viens posms un es 40 gadu vecumā otrreiz apprecējos, piedzima meita. Pēc dekrēta atvaļinājuma mani gaidīja muzejā atpakaļ, bet es vēl nebiju emocionāli atpūtusies. Kopumā mani darba gadi muzejā bija brīnišķīgi," uzsver V.Miķelsone.
Viņa atzīst, ka vēl tagad muzeja telpās ieiet kā savās mājās. "Muzeja būtība ir redzēt to, kas notiek apkārt, un fiksēt būtiskāko, bet ir grūti paredzēt to, kas pēc 50 gadiem būs svarīgākais vēstures fakts. Es zinu, ka Alūksnes muzejā pašlaik meklē vadītāju, bet es to tagad nevarētu un negribētu uzņemties, jo apzinos, cik ļoti esmu vajadzīga savai ģimenei un bērniem," atklāj V.Miķelsone.
Būt skolotājai ir interesanti
Nu jau 11 gadus viņa strādā Jaunlaicenes pamatskolā par vēstures, ģeogrāfijas un sociālo zinību skolotāju. Viņa ir secinājusi, ka mūsdienu bērniem ir pārāk maza saskare ar reālo dzīvi, kas viņiem daudzējādā ziņā traucē. "Padomju varas gados visi gājām uz talkām, vasarā strādājām brigādēs un zinājām, kas ir darbs un kas - atpūta. Tagad skolēnus jau skolā vajagot profesionāli orientēt viņiem vēlamajai profesijai, bet uz ko lai skolotājs viņus orientē, ja viņiem pašiem nav par to intereses? Parādot vien kādu videofilmu? Tā ir miglas pūšana acīs, jo bērnam vajag reāli strādāt, lai viņš saprastu, par ko dzīvē vēlas kļūt," ir pārliecināta skolotāja.
Skolotājam esot grūti strādāt tādēļ, ka skolā mācītais ne vienmēr sakrīt ar vērtībām bērna ģimenē. "Es bērniem vienmēr uzsveru, ka katrs pats ir atbildīgs par padarīto. Latvijā problēma pašlaik ir attieksme pret iedzīvotājiem, piemēram, ministrs valstī var būt bez augstākās izglītības, bet skolotājam tai ir jābūt obligāti - reizēm pat vairākām. Kā lai bērnam iegalvojam, ka agrāk kolhozā bija sliktāk nekā tagad, ja mājās vecmamma viņam stāsta: "Strādājot kolhozā, es saņēmu 300 rubļu un varēju daudz ko iegādāties." Kādu patriotismu mēs bērnam varam iemācīt, ja viņa brālis palaikam maina darbavietu, pēc tam aizbrauc strādāt uz Īriju un atraksta vēstuli, ka Latvijā vairs neatgriezīsies, jo viņam te nav ko darīt un viņš te nav nevienam vajadzīgs... Tomēr strādāt skolā ir interesanti," viņa atzīst.
Neapstājas pie sasniegtā
V.Miķelsoni spilgti raksturo teiciens: "Padari, kas darāms, pasaki, kas sakāms, un ej projām!" jo viņai nepatīk cilvēki, kas runā aplinkus, tādējādi kavējot citu cilvēku laiku.
"Pati esmu zinātkāra, tādēļ arī citos cilvēkos man patīk kritiskā domāšana. Es neapstājos pie sasniegtā - man gribas tiekties pēc vēl kaut kā. Kad esmu mājās, spēju nedomāt par skolu un otrādi. Reizēm tas palīdz, reizēm varbūt traucē. Vienmēr esmu bijusi tieša savos darbos un vārdos, kas reizēm mani nostāda neērtās situācijās. Uzskatu, ka cilvēks ar cilvēku ir ienaidnieki šobrīd, bet, tiekoties nākamajā dienā, - vairs ne, jo naidīgais brīdis ir pagājis un to nevajag atgādināt," ir pārliecināta V.Miķelsone.
Viņas vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. "Mani interesē globālas lietas. Agrāk mani interesēja varonība - kā cilvēks sevi pārvar, kā cilvēks sasniedz savus mērķus. Tagad mani interesē tas, no kā tad cilvēks īsti ir cēlies, cik liela nozīme uz zemeslodes ir ūdenim, jo ūdens taču sevī ietver arī garīgo informāciju. Šis laiks ir bezgala interesants, žēl, ka man jau ir 60 gadu," viņa saka.

Citu datumu laikraksti

  • Politiķi izprot, bet nesola

    Spilgta Alūksnes 4. Grāmatu svētku epizode bija sociālajiem jautājumiem veltītā diskusija, kurā piedalījās pieci Latvijā pazīstami politiķi.Spilgta...

  • Latvijā ir melno stārķu populācijas centrs

    Alūksnes Dabas muzejā “Vides labirints” izveidota jauna izstāde, kas stāsta par mūsu spārnoto draugu tālajiem ceļojumiem.Alūksnes Dabas muzejā "Vides...

  • Dibina jaunu asociāciju

    Ceturtdien, 17.novembrī, Rīgā, viesnīcā “Rīga”, paredzēta Latvijas Augļu un dārzeņu importētāju un vairumtirgotāju asociācijas dibināšana.Ceturtdien,...