Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve uz sēkļa

Virma bija cieši nodomājusi kaut ko savā dzīvē krasi mainīt. Ko tieši, viņa konkrēti nemācēja pateikt. Tomēr iesākums jau bija.
Virma jutās lepna, ka viņa, noraidot vecāku piekrišanu, bija aizbraukusi uz citu pilsētu, noīrējusi istabu un sameklējusi darbu kafejnīcā. Nekas jau izcils neķērās. Viņu pieņēma par trauku mazgātāju. Darbs bija maiņās, tomēr vairāk iznāca strādāt vienai. Pēdējā laikā tas iznāca pārāk bieži, jo Velita, kura viņu nomainīja, dienām ilgi nerādījās darbā. Šefs bija aizbraucis uz ārzemēm, tāpēc nebija kam žēloties. Vietnieks ar tādiem sīkumiem nenodarbojās. Viņu interesēja tikai bizness. Par pārējo vajadzēja rūpēties pašiem darbiniekiem.
No divpadsmit cilvēku lielā kolektīva Ģiedra bija pirmā, kura izrādīja īpašu draudzību pret Virmu. Viņa nemitīgi atkārtoja:
- Tu esi skuķis uz goda! Man patīk apsviedīgi cilvēki, drīz tu tiksi uz augšu. Turklāt tev ir skaists ģīmītis, tas meitenei ir no svara. To sakot, viņa daudznozīmīgi novaikstījās.
Virma šo žestu nesaprata un jutās pacilāta, ka viņu novērtē. Viņa nodomāja, ka nevienam neatklās, ka beigusi tikai deviņas klases. Lai kaut kā izceltos Ģiedras acīs, viņa sacerēja pasaciņu par nelaimīgu mīlestību, kuras dēļ vajadzējis nolaisties līdz pelnrušķītes lomai, un par lepno dzīvokli no tēva puses. Neviens jau neprasīja, no kurienes viņa te ieradās, kāda bija motivācija. Taču viņa bieži izmeta:
- Vienkārši briesmīgi, neiedomājami, ka te tā var darīt. Lai nu Rojs kāds, bet pie viņa visiem bija jāstrādā. Pat minūti nedrīkstēja nokavēt. Kāda tur bija tīrība! Atceros, ka vienu darbinieci atlaida no darba tikai tāpēc, ka viņai uz grīdas bija palikusi beigta muša.
- Varbūt viņš bija arī tavs mīļākais? - neticīgi pārjautāja Ģiedra.
- Protams! Tikai greizsirdīgs bez jēgas. Tāpēc jau dabūju laisties lapās. Es biju viņa sekretāre. Nāca visādi čomi, bet es pat lūpas nedrīkstēju krāsot, - savā cietējas lomā iejutusies, tēloja Virma.
- Paskat tikai! Es jau teicu, ka tu esi burvīgs skuķis, - un klusībā berzēja rokas.
Viņas kontā bija jauns skuķis, tieši tāds, kādu vajadzēja viņas tiešajam šefam. Neviens jau nezināja, ka Ģiedra patiesībā ir klientu piegādātāja kādam veikli nomaskētam publiskajam namam. Šī skaitījās tikai tāda aizmālēšana.
Virma klusībā cerēja ar kādu iepazīties. Vismaz izmest kādu ēsmu, par kuru varētu padomāt un pie reizes palielīties. Vākdama traukus, viņa sapņoja, ka reiz būs ievērojama un visi uz ielas čukstēsies, ieraugot viņu. Bet bijušās darba biedrenes cita citai skaudīgi teiks: „Redziet, tā lepnā dāma ir mūsu Virma!” Trauki bija novākti, telpa sakopta, tagad varēja pasēdēt un padomāt: “Kas nekaiš bufetniecei? Stāvi tikai aiz letes. Visi pievērš uzmanību. Jau atkal krāso lūpas. Droši vien gaida vakarējo kungu, kurš te ilgi aizkavējās un nevarēja vien no Simonas atvadīties.”
- Virma, iesim šovakar pastaigāties! - garāmejot uzrunāja Vits un viegli pieskārās viņas plecam.
- Nevaru! Tu taču zini, ka vakaros esmu aizņemta ar angļu valodas kursiem, - Virma tīšām runāja skaļi, lai citi arī dzird, cik viņa ir perspektīva. Patiesībā viņa nekur nemācījās, tikai runāja, lai tiktu vaļā no Vita, jo cerēja uz lielāku partiju.
Vits bija tikai palīgstrādnieks, uz darbu braukāja ar velosipēdu. Ģiedra gan bija ieminējusies, ka viņš ir bagāts, vecākiem sava māja ar iekoptu saimniecību pilsētas pievārtē. Tomēr Virmai viņš šķita pārāk vienkāršs, tāds nespēja apžilbināt. Nē, Vitu viņai nevajadzēja.
- Virma, tevi viens meklē! - galvu pabāzusi ģērbtuvē, paziņoja Simona un nedaudz izbrīnīta noskatījās Virmā.
Uzrunātā nedaudz satrūkās, jo nezināja, ka viņu varētu gaidīt. Varbūt māte, tad tā sataisīs pamatīgu traci. Varbūt kāda draudzene būs iedomājusies atbraukt, minēja Virma un klusībā cerēja, ka gaidītājs ir kāds cits. Novilkusi virsvalku, viņa ātri nokrāsoja lūpas un iegāja kafejnīcā. Tā bija tukša. Tikai viens apmeklētājs sēdēja un, Virmai ienākot, piecēlās kājās, panāca pretī un klusā balsī aicināja iznākt uz ielas. Kaut arī nepazīstamais bija glīts pēc vaiga un izskatījās pēc biezā, Virmai kļuva neomulīgi.
- Seko man un nedomā bēgt! - svešais pavēlēja.
Kā hipnotizēta Virma viņam sekoja. Tuvākajā šķērsielā stāvēja mašīna.
- Meitenes, es tādu vēl nebiju redzējusi, izskatījās pēc mākslinieka. Gariem matiem, mašīna kāda! Tādu parastais mirstīgais nenopirks, - jūsmoja no āra ienākusī Justīne. - Blakus laikam sēdēja Virma, bet kaut kas nebija, kā vajag, varbūt man no pārsteiguma tā šķita, - viņa domīgi piebilda.
- Tu saki, ka tam puisim bija gari mati? Te bija ienācis viens ar īsiem matiem, - ieminējās Simona. - Ka tikai neatgadās kaut kas slikts. Vispār pilsētā klīst visādas baumas par to pašu Ģiedru. Tā sapinusies ar kaut kādiem tipiem. Es jau nezinu, kas un kā, bet Ģiedra jau sākumā tēloja lielo draudzeni Virmai. Lielījās, ka vajagot mācēt paņemt naudu. Gandrīz vai varu apzvērēt, ka vēlāk, kad abi izgāja uz ielas, šis pats tips pagāja te garām. Es toreiz tieši stāvēju pie loga un gaidīju savējo.
Ienāca apmeklētāji, tāpēc sarunu vajadzēja pārtraukt. Pagāja viena stunda, pagāja otra, bet no Virmas nebija ne vēsts. Pārējie nosprieda, ka pagaidām viņu aizvietos Justīne. Ja arī nākamajā dienā Virma neatgriezīsies, tad ziņos policijai.
- Ko tu par to visu domā, Vit? - jautāja Justīne.
- Labi jau nav, - atbildēja puisis un sevī sodījās, ka nebija mācējis pierunāt meiteni palikt kopā ar viņu. - Žēl, ka Virma nav paņēmusi līdzi mobilo tālruni, varētu aizsūtīt īsziņu, varbūt tiktu kaut kādā skaidrībā, tagad nekā, - ieminējās, norādīdams uz plauktu, kur līdzās rokas somiņai gulēja mobilais.
Ka Virma ir nolaupīta, to Vits saprata un sāpīgi novaidējās.
Tikmēr Virma, izrauta no mašīnas, kā noreibusi streipuļoja līdzi svešiniekam.
- Bravo, Vismant! Kur tu izrāvi tik jaunu putniņu?
- Tas piederēs tikai man! - kāda balss stingri noteica. - Vai tevi neviens nepamanīja? - tā pati balss vērsās pie Vismanta
- Domāju, ka nē, - uzrunātais atbildēja.
- Labi! Ved iekšā un pasaki Ģiedrai, ka esi uzdevumu izpildījis.
Pagāja labs brīdis, kamēr Virma aptvēra, kas ar viņu ir noticis. Stāvoklis izrādījās bezcerīgs. Pēc dušas un nelielas maltītes viņai vajadzēja iet uz istabu. Galvā dunēja un ausīs skanēja Ģiedras vārds: “Kāpēc pieminēja tieši viņu? Kas te vispār notiek? Varbūt saukt palīgā?” Taču, apskatījusies apkārt, Virma saprata, ka tas ir bezcerīgi, un lēnām vēra vaļā durvis... Gultā kāds gulēja. Viņa apstājās un gaidīja. Neviens neaicināja tuvāk. Pati neuzdrošinājās neko bilst. Taču tā ilgi nevarēja nostāvēt. Virma atspiedās pret durvīm. Kad pārgurums jau ņēma virsroku, vīrietis pacēla galvu un lika nogulties uz grīdas. Tālāko Virma vairs neatcerējās. Viņa arī pamodās uz grīdas, nekur tālāk viņa nebija tikusi. Mocīja nelabums. Gribēja piecelties, bet bezspēkā atkrita atpakaļ.
- Kā bija? Ne velna. Skuķis nepieradis. Vēl jau pie dzīvības ir, bet Ģiedra par to dabūs pamatīgu sutu. Iesmērē man zaļu gurķi un gaida samaksu. Trīspirkstu kombināciju viņa dabūs, - kāds nikni nobļāva un nospļāvās. - Es domāju, ka nav ko smērēties. Ja spēs pavilkties, nogaidi izdevīgu brīdi, aizved kaut kur nomalē un izsvied. Pirms tam iespricē, lai domā, ka piedzērusies un pati neapjēdz, ko dara.
- Bet viņai nav, ko vilkt mugurā.
- Izbeidz tēlot žēlsirdīgo! Teicu un “basta”! Saprati?
- Jā jau jā, - vīrietis negribīgi novilka.
- Es tagad aizbraukšu, atgriezīšos vēlu. Lai līdz tam laikam no viņas nebūtu ne smakas. Šovakar mani iepriecinās Ugunīgā Odziņa. Viņa atbrauks pati. Tā ka gādājiet par komfortu!
Virma visu dzirdēja un drebēja pie visām miesām. Viņai bija žēl, ka noraidīja Vitu. Virma sarāvās kamoliņā un sastinga. Nē, tā arī nebija ērti. Labi būtu, ja varētu nomazgāties. Ar pārcilvēcīgu spēku viņa pierāpoja pie stenderes un mēģināja piecelties. Kad jau tas gandrīz bija izdevies, kāds vēra durvis un Virma izbailēs atkrita atpakaļ.
- Nebaidies! Es atnācu pie tevis, lai palīdzētu. Te strādāju par viesu apkalpotāju. Pagaidām visi ir projām, un mēs abi ar Vismantu norunājām, ka viņš tevi nenozāļos, bet aizvedīs uz mājām. Tev ir tāda vieta? Vismants nav ļauns. Viņš visu izdarīs, kā nākas. Tā, tagad mēģināsim iet. Pamatīgi esi apstrādāta. Lielais jau nezina mēru, taču viņš te ir noteicējs un pārējiem jāklusē. Jābrīnās, ka vispār izturēji. Ir bijuši gadījumi, ka skuķi pēc tam nonāk morgā. Tu kaut kur strādā vai mācies? - meitene ievaicājās.
- Strādāju. Bet kā mani sameklēja? - jau vannas istabā jautāja Virma.
- Sameklēja? Tevi ieteica tāda Ģiedra. Viņa piegādā klientus.
- Ģiedra? Vienu es pazīstu, kopā strādājam kafejnīcā.
- Tad tā pati vien būs. Boss jau spļāva zilas ugunis. Solījās nemaksāt. Taču tā viņš runā, kad ir viens. Patiesībā viņš ir zem viņas tupeles. Vismaz Vismants tā apgalvo. Mēs jau arī negribam te palikt. Bet tad jābrauc uz ārzemēm, citādi te dzīves nebūs. Sākumā jau sludinājumā bija, ka meklē darbiniekus viesu mājai. Tiesa, viena mājas daļa šim nolūkam arī kalpo. Te ir skaista apkārtne. Netālu ezers, pirts. Nevienam pat prātā nenāk, kas te īstenībā notiek. Tā bosa izdoma, ka arī miesai vajag svētkus. Pie viena tiek arī pašam. Tikai viņš ir zvērs. Tikai Ugunīgā Oga, vārdu nezinu, var viņa gājienus izturēt. Bet nu gan brauksim, citādi labie nodomi izkusīs kā sviests uz pannas. Cik tev gadu?
- Drīz būs astoņpadsmit, - no siltā ūdens atžirgusi, pavisam mundri atbildēja Virma.

Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Paši savas laimes kalēji

    Paši savas laimes kalēji

    Alūksnes Kultūras centrā noritējušas divu dienu mācības “Mazo un vidējo uzņēmumu darbības uzsākšana, investīciju piesaiste, tirgus segmenta...

  • Būs atvieglojumi nekustamā īpašuma nodoklim

    Alūksnes novada pašvaldība izdos jaunus saistošos noteikumus, kas noteic atvieglojumus nekustamā īpašuma nodokļa maksātājiem Alūksnes novadā....

  • Apē atgriežas  Elīnas Zālītes skulptūra

    Apē atgriežas Elīnas Zālītes skulptūra

    Rakstnieces, dzejnieces, prozaiķes un tulkotājas Elīnas Zālītes skulptūra atgriezusies savā vietā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas – pateicoties...

  • Kas sagaida Alūksnes  novada skolotāju saimi? 2

    Kas sagaida Alūksnes novada skolotāju saimi?  21

    Jaunajā pedagogu atalgojuma modelī valsts noteikusi zemāko amatalgas līmeni skolotājiem, kas ir augstāks nekā līdz šim un kā apmērs atkarīgs no bērnu...

  • Atcerēsies  “Baltijas ceļu”

    Atcerēsies “Baltijas ceļu”

    Jau vairākus gadus Alūksnē izveidojusies skaista tradīcija - atzīmēt “Baltijas ceļa” gadadienu, veidojot dažādus ziedu rakstus. Arī šovasar...

  • Alūksne īsumā

    14.augustā ◆ ap pulksten 18.00 Alūksnes novadā, Malienas pagastā, uz autoceļa Alūksne-Liepna, traktora, kuru vadīja 1976.gadā dzimis vīrietis, un...