Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve uz sēkļa

(Turpinās no 9.septembra laikraksta)

- Ir nu gan Ģiedrai prāts! Vai tev ir kāds puisis?
- Jā, viņš man patika, bet mamma teica, ka tik agri ar puišiem gulēt nevarot. Viņa necieta, ka es smēķēju un vēlu nāku mājās. Tad es izdomāju, ka man pietiek būt mazai, un atstāju vecākus. Kad sāku strādāt, Ģiedra teica, ka no manis iznāks lietaskoks, es daudz pelnīšot. Man ne prātā nenāca, ka tā tā pelnīšana notiek.
- Nu nekas, katrs var uzsēsties uz sēkļa. Tagad tikai tev jātiek atpakaļ mājās. Saki, kur ir tavu vecāku dzīvesvieta? - jautāja meitene.
Virma sastostījās, tomēr nosauca vietu.
- Tad viss kārtībā! Ejam.
- Bet man kafejnīcā palika virsdrēbes un galvenais - mobilais, nesen pirkts, - uztraucās Virma.
- Nomierinies! Še manējais un uzraksti sev īsziņu, gan šie atradīs.
Tā arī notika - Vits izlasīja ziņu un nopriecājās, ka Virma ir dzīva. Tikmēr pati Virma, meitenes atnestajās drēbēs ieģērbusies, atkal iekāpa tajā pašā mašīnā. Tikai tagad viņa izskatījās pēc nogurušas ceļotājas. Ērti iegrozījusies aizmugurējā sēdeklī, viņa pievēra acis. Nāca miegs. Vismants ieslēdza sildītāju un, sameklējis piemērotu mūziku, uzņēma kursu uz Virmas dzimto mazpilsētu...
* * *
Tajā pašā laikā Virmas sapņu pilsētas nomalē, kur sākās privātmājas, norisinājās ne mazāk svarīgs notikums, varētu sacīt, pat šaušalīgs, par kuru ilgi runāja un rakstīja vietējā laikraksta kriminālajā hronikā.
Sākums bija pavisam parasts. Digna izgāja pagalmā un lūkojās uz to pusi, kur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Spānijai. Turp pirms gada aizbrauca viņas draugs Ervīns un apsolījās regulāri rakstīt vēstules. Taču, kad noliktais laiks bija garām, nebija ne Ervīna, ne arī kādas ziņas no viņa. Pat mazākā zīmīte nebija pienākusi. Digna nopūtusies paņēma priekšnamā pieslieto slotu ar krietni apdilušu kātu un sāka tīrīt pagalma celiņus. Nebija jau nekā, tikai kādi sabirzuši zāles stiebri, kas drīzāk atgādināja siena smalkumus, kurus kāds aiz gara laika izkaisījis. Istabu viņa slaucīja reti, bet pagalmam bija jābūt tīram: lai Ervīns redzētu, ka viņa viņu gaida. Arī puķu dobes nevarēja sūdzēties par aizmirstību. No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim tajās kaut kas ziedēja. Pat veco spaini pie akas Digna bija pacentusies nomainīt pret jaunu. Tagad tas lepni spīdināja sānus, kamēr vecais pacietīgi sevī krāja atkritumus. Jā, Digna bija darījusi daudz, lai Ervīns justos kā saimnieks. Ka viņš tāds būs, par to viņa ne mirkli nešaubījās. Vai gan citādi prombraucot būtu piekodinājis, lai gaidot, un piedevām vēl uzdāvinājis zilu krūzīti. Pagalms bija izslaucīts, nu varēja pagulēt zem ābeles. Digna strādāja lielveikalā par maiņas pārdevēju tāpēc saule maz bija skārusi viņas ādu. Tagad, esot atvaļinājumā, vajadzēja atgūt nokavēto. Gribējās ēst. Digna iegāja istabā, ielēja aukstu tēju un nogrieza šķēli maizes. Nekas, rīt viņa nopirks kaut ko vairāk. “Cik nu vienam cilvēkam vajag. Kad būs mājā saimnieks, tad vajadzēs parūpēties vairāk,’’ sprieda Digna. Viņa domīgi dzēra tēju. Kaktā zirnekļa tīklā dīca muša. Bija pats dienas vidus. Digna paņēma segu un izgāja ārā. “Istabā nepieciešams remonts,” nožāvājusies domāja viņa.
Digna bija apņēmusies dabūt Ervīnu. Sākums bija grūts. Apkārtnē iznesīgāko puisi nebija nemaz tik viegli pievilināt. Viņa pat bija pie kādas izslavētas zīlnieces, lai pasaka, kas tur sanāks. Kad tā nekā konkrēta nepateica, Digna apskaitās un meklēja citu, gudrāku. Šoreiz atbilde bija daudzsološāka un vienkārša - viņai tikai jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida. To Digna prata. Taču, kad vēl nebija nekādas skaidrības, viņa puisi uzaicināja pie sevis mājās. Tas līdzēja, tagad Ervīns pie viņas nāca kā muša pie medus. Bet nu atkal jāgaida. Tas jau kļuva nedaudz apnicīgi. Varēja jau iepazīties ar kādu citu - vai nu negadītos, bet Digna gribēja tikai Ervīnu. Katru mēnesi viņa no nelielās algas atlika istabas remontam. Nepieciešamā summa glabājās viņai vien zināmā vietā. Ervīns būs pārsteigts, ka viņa tik izdarīga. Vajadzēja tikai meistaru. Viens jau puslīdz bija sarunāts. Atlika tikai vienoties par darba apjomu un samaksu. Lūkodamās mākoņos, Digna pārdomāja savu likteni.
Viņu bija uzaudzinājusi attāla radiniece. Runāja, ka māte Dignu mazu bija atstājusi un pati aizbraukusi līdzi kādam jūrniekam. Tā varēja būt, jo uz septīto dzimšanas dienu pastnieks atnesa vēstuli ar neredzēti skaistām markām un vēl krāšņāku kartīti. Digna to neizlaida no rokām, pat gulēt ejot, paņēma līdzi. No lielās nēsāšanas kartīte nopluka, un drīz pāri palika tikai strēmelītes. Digna auga. Mācīties viņai nepatika, bet kaut kā deviņas klases beidza. Viņa gribēja būt pārdevēja, bet tur prasīja lielāku izglītību, vajadzēja vien mācīties profesionāli tehniskajā skolā, tur viņa izmācījās par pavāri un galvenais, ka bija klāt vidusskolas izglītība. Nu jau varēja cerēt arī uz pārdevējas vietu. To viņa arī dabūja. Jāsagaida mājās tikai Ervīns, tad...
- Labdien! Vai te dzīvo Digna Kalnāja?
Jautātājs bija kāds šajā pusē neredzēts vīrietis. Digna pietrūkās kājās un nostājās svešinieka priekšā. Tas ar interesi un manāmu iekāri noraudzījās jaunās sievietes puskailajā augumā, tad, norijis siekalas, pārjautāja:
- Jūs tā esat?
- Jā, bet kas jūs tāds būtu?
- Man teica, ka jūs meklējat meistaru, kurš varētu izremontēt istabu.
- Patiešām es tādu meklēju. Vai, kāda es izskatos! - viņa iesaucās un ieskrēja istabā.
Vīrietis domīgi nolūkojās pakaļ. Haralds, tā viņu sauca, bija iznācis no cietuma. Viņam gadījās sabraukt cilvēku, sabijās, aizbēga. Tagad svešā pusē gribēja uzsākt jaunu dzīvi. Viņam necerēti laimējās. Iegājis kafejnīcā, viņš apjautājās, vai nezina cilvēku, kuram varētu pa vasaru palīdzēt. Meitenes saskatījās, tad, par kaut ko apspriedušās, nosauca Dignu un pastāstīja, kā pie viņas nokļūt.
- Tīri jauks putniņš, - Haralds nomurmināja, kad Digna iznāca uz lieveņa, ģērbusies īsos svārciņos un krāsainā blūzītē.
Viņa pieklājīgi aicināja svešinieku istabā. Haralds lietpratīgi novērtēja situāciju un jau vakarpusē ķērās pie darba, sākot ar veco tapešu noplēšanu. Digna cepa pankūkas un prātoja, kur lai meistaru guldina. Beidzot viņa nolēma, ka dos Haraldam mazo istabu, kurā savas pēdējās mūža dienas pavadīja viņas audžumamma. Tad viņa netraucēs, kad celsies gatavot brokastis. “Rīt noteikti jātiek uz veikalu, jānopērk gaļa un vēl kaut kas stiprāks. Kad jau vīrietis mājās, tad ar maizi vien nepietiek,” nodomāja Digna.
Kad ar pankūkām bija piepildīts šķīvis, Digna aicināja meistaru vakariņās. Abi ēda klusēdami un kautrējās paskatīties viens otram acīs, kaut gan skaidri zināja, ka ilgi tā nebūs. Digna juta pārskrienam trīsas, kad Haralds, piecēlies no galda, garām iedams, ar roku pieskārās viņai pie muguras. Varbūt tas bija nejauši, tomēr satriecoši. Brīdi vēl padarbojušies, abi gatavojās iet pie miera. Bija jau tumšs, kad Haralds izgāja no mājas. Viņam bija tikšanās ar kādu cilvēku. Digna aizmiga.
Kad viņa pamodās, istaba bija pielieta ar sauli. Mājā valdīja klusums. Haraldu viņa ieraudzīja pie akas. Pamanījis Dignu, viņš plati uzsmaidīja un pajautāja, kā saimniece gulējusi. Viņš esot aizmidzis, tiklīdz galva pieskārusies spilvenam. Digna pagatavoja brokastis. Kad abi paēda, katrs devās savās gaitās. Digna gatavojās braukt uz centru, Haralds teicās aiziet līdz upei. Viņa bija cerējusi, ka viņš brauks līdzi un palīdzēs orientēties būvmateriālu veikalā: kā jau meistars viņš labāk zinātu, kas tieši nepieciešams. Abi nosprieda, ka to izdarīs nākamajā nedēļā, kad darbs būs pavirzījies uz priekšu. Viņa prata būt pacietīga. Tikai ieraugot pastnieku, sirds sāka sist straujāk. Atkal nekā! Staigājot pa ielām, radās tukšuma sajūta. Dignai gribējās visam atmest ar roku un kaut kur aizbraukt. Haralds rādījās glīts no vaiga. Gandrīz vai ņemams. Tomēr - nē! Viņa sagaidīs Ervīnu. Nopirkusi pārtiku, Digna devās uz 1.maršruta autobusu.
Palicis viens, Haralds rūpīgi pārlūkoja māju. Kaut kur vajadzēja būt dēlim, par kuru runāja Ervīns. Vakar viņi bija tikušies tālu aiz pilsētas robežām. Draugs atsūtīja pretī mašīnu, lai pa nakts melnumu, neviena netraucēti, abi varētu parunāties. Kad Haralds bija ieminējies, ka nebūtu par ļaunu kādu klusāku vietiņu pilsētas nomalē, Ervīns ieteica Mazciema ielu. Turklāt piekodināja, ka, tiklīdz viņš būs iekārtojies, paziņos apmešanās vietu. Uzzinājis, ka tagad viņš dzīvos pie Dignas un remontēs māju, Ervīns klusu iesvilpās un atzinīgi pamāja ar galvu. Veicās labāk, nekā bija domājis. Mazliet satrūkās, ka Dignu ieteica meitenes no kafejnīcas, tas nozīmēja, ka jārīkojas ļoti uzmanīgi. Tad, noplēsis gabalu no cigarešu paciņas, sāka zīmēt plānu.
- Kā tu visu tik labi zini? - nenoturējies pajautāja Haralds.
Ervīns neatbildēja.
- Tikai nedomā skuķim kaut ko pļāpāt! Tiklīdz manta rokā, ziņo man! Paroli atceries?
- Jā!
Haralds nebija priecīgs par uzdevumu. Bet, ja gribēja palikt ar veselu ādu, vajadzēja paklausīt. Galvenais, nedrīkstēja radīt aizdomas, ka viņš kaut ko meklē. Kā viņam viss bija apnicis! “Kāpēc nevarēju saņemties un pateikt, ka nekur vairs nemaisīšos! Lai Ervīns meklē citus muļķus. Spānijas braucējs! Smiekli nāk, pat no Latvijas ārā netika,” īgnuma pārņemts, pukojās Haralds. Digna viņam patika. Nabadzīte domā, ka viņš beigs remontu. Tas nebija paredzēts plānā, vismaz Ervīna. Kā viņš tik labi zināja Dignas māju? Droši vien pats te dzīvojis, vismaz tik ilgi, kamēr radās ideja par Spāniju. Tad noslēpa, kas slēpjams, un projām bija. Haralda uzmanību piesaistīja zilā krūzīte ar nelielu rotājumu. “Tā, pat tik daudz kauna viņam nebija, kā zagtas mantas atdāvināt meitenei!” dusmojās Haralds. Ervīns pats lielījās, ka uzlauzuši vienu dzīvokli un... Jā, tā bija viņa krustmātes krūzīte. To viņa bija atvedusi no kāda ceļojuma pa ārzemēm. Daudz jau tāda nevarēja maksāt, tāpēc kā nevērtīgāko no visa laupījuma atmeta skuķim: “Suns tāds!”

Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Dažās sekundēs paliek bez mājām 3

    Dažās sekundēs paliek bez mājām  6

    3.septembra vakaru Torņa ielas 15.nama iedzīvotāji Alūksnē neaizmirsīs ilgi, jo gāzes eksplozija dažu sekunžu laikā bez mājām atstāja 15 dzīvokļu...

  • Lepojas ar  gardām kūkām 2

    Lepojas ar gardām kūkām

    Linda Barkovska: “Galvenais noslēpums kūku gatavošanā – patīk pašai un prieks, ja citiem garšo!”Apes novada kūku cepējas savas prasmes nesen izrādīja...

  • Mīlošs vīrs sievai un tēvs  divām meitām 2

    Mīlošs vīrs sievai un tēvs divām meitām

    Būt par vecākiem, iespējams, ir grūtākais, taču arī vislabāk atalgotais darbs pasaulē. Un, tikai nomainoties paaudzēm, varēs novērtēt, kā šis darbs...

  • Paši savas laimes kalēji

    Paši savas laimes kalēji

    Alūksnes Kultūras centrā noritējušas divu dienu mācības “Mazo un vidējo uzņēmumu darbības uzsākšana, investīciju piesaiste, tirgus segmenta...

  • Būs atvieglojumi nekustamā īpašuma nodoklim

    Alūksnes novada pašvaldība izdos jaunus saistošos noteikumus, kas noteic atvieglojumus nekustamā īpašuma nodokļa maksātājiem Alūksnes novadā....

  • Apē atgriežas  Elīnas Zālītes skulptūra

    Apē atgriežas Elīnas Zālītes skulptūra

    Rakstnieces, dzejnieces, prozaiķes un tulkotājas Elīnas Zālītes skulptūra atgriezusies savā vietā pie Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas – pateicoties...