Dzīve uz sēkļa

Ilma bija cieši nodomājusi kaut ko savā dzīvē krasi mainīt. Ko tieši, viņa konkrēti nemācēja pateikt. Tomēr iesākums jau bija.

Ilma bija cieši nodomājusi kaut ko savā dzīvē krasi mainīt. Ko tieši, viņa konkrēti nemācēja pateikt. Tomēr iesākums jau bija.
Ilma jutās lepna, ka viņa, noraidot vecāku piekrišanu, bija aizbraukusi uz citu pilsētu, noīrējusi istabu un sameklējusi darbu kafejnīcā. Nekas jau izcils neķērās. Viņu pieņēma par trauku mazgātāju. Darbs bija maiņās, tomēr vairāk iznāca strādāt vienai. Pēdējā laikā tas sanāca pārāk bieži, jo Dzestra, kura viņu nomainīja, dienām ilgi nerādījās darbā. Šefs bija aizbraucis uz ārzemēm, turklāt uz ilgāku laiku, tāpēc nebija kam žēloties. Vietnieks ar tādiem sīkumiem nenodarbojās. Viņu interesēja tikai bizness. Par pārējo vajadzēja rūpēties pašiem darbiniekiem.
No septiņu cilvēku lielā kolektīva Dzestra bija pirmā, kura izrādīja īpašu draudzību pret Ilmu. Viņa nemitīgi atkārtoja:
Tu esi skuķis uz goda! Man patīk apsviedīgi cilvēki, drīz tu tiksi uz augšu. Turklāt tev ir skaists ģīmītis, tas meitenei ir no svara.
To sakot, viņa daudznozīmīgi novaikstījās. Ilma šo žestu nesaprata un jutās pacilāta, ka viņu tā novērtē. Viņa nodomāja, ka nevienam neatklās, ka beigusi tikai deviņas klases. Lai kaut kā izceltos Dzestras acīs, viņa sacerēja pasaciņu par nelaimīgu mīlestību, kuras dēļ vajadzējis nolaisties līdz pelnrušķītes lomai, un par lepno dzīvokli no tēva puses. Neviens jau neprasīja, no kurienes viņa te ieradās, kāda bija motivācija. Taču viņa bieži, it kā starp citu, izmeta:
Vienkārši briesmīgi, neiedomājami, ka te tā var darīt! Lai nu Laimis kāds, bet pie viņa visiem bija jāstrādā. Pat minūti nevarēja nokavēt. Un kāda tur bija tīrība! To pat izstāstīt nevar. Atceros, ka vienu darbinieci atlaida no darba tikai tāpēc, ka viņai uz grīdas bija palikusi beigta muša.
Vai tas bija tavs mīļākais? - neticīgi pārjautāja Dzestra, kad viņas reiz bija palikušas divatā.
Protams! Tikai greizsirdīgs bez jēgas. Tāpēc jau dabūju laisties lapās. Es biju viņa sekretāre. Nāca visādi čomi, bet es pat lūpas nedrīkstēju krāsot, - savā cietējas lomā iejutusies, tēloja Ilma.
Paskat tikai! Es jau teicu, ka tu esi burvīgs skuķis. Nekas, drīz tu tiksi topā, - mierināja Dzestra un klusībā berzēja rokas. Viņas kontā bija jauns skuķis, tieši tāds, kādu vajadzēja viņas tiešajam šefam. Neviens jau nezināja, ka Dzestra patiesībā ir klientu piegādātāja kādam veikli nomaskētam publiskajam namam. Šī skaitījās tikai tāda acu aizmālēšana.
Ilma klusībā cerēja ar kādu iepazīties. Vismaz izmest kādu ēsmu, par kuru varētu padomāt un pie reizes palielīties. Vākdama traukus, viņa sapņoja, ka reiz būs ievērojama un visi uz ielas sačukstēsies, ieraugot viņu. Bet bijušās darbabiedrenes cita citai skaudīgi teiks: "Redziet, tā lepnā dāma ir mūsu Ilma!" Trauki bija novākti, telpa sakopta, tagad varēja pasēdēt un pasēdēt. "Kas nekaiš bufetniecei? Stāvi tikai aiz letes. Visi pievērš uzmanību. Jau atkal krāso lūpas. Droši vien gaida vakarējo kungu, kurš te ilgi uzkavējās un nevarēja vien no Airas atvadīties," domāja viņa.
Ilma, iesim šovakar abi pastaigāties! - garāmejot viņu uzrunāja Agris un viegli pieskārās viņas plecam.
Nevaru! Tu taču zini, ka vakaros esmu aizņemta ar angļu valodas kursiem, - Ilma tīšām runāja skaļi, lai tie citi arī dzird, cik viņa ir perspektīva. Patiesībā viņa nekur nemācījās, tikai runāja, lai tiktu vaļā no Agra, jo cerēja uz lielāku partiju.
Agris bija tikai palīgstrādnieks un uz darbu brauca ar velosipēdu. Dzestra gan bija ieminējusies, ka viņš esot bagāts, vecākiem sava māja ar iekoptu saimniecību pilsētas pievārtē. Tomēr Ilmai viņš šķita pārāk vienkāršs, tāds nespēja apžilbināt. Nē, tādu viņai nevajadzēja.
Ilma, tevi viens meklē! - galvu pabāzusi ģērbtuvē, paziņoja Aira un, nedaudz izbrīnīta, noskatījās Ilmā. Uzrunātā nedaudz satrūkās, jo nezināja, kas viņu gaida.
Varbūt māte, tad tā sataisīs pamatīgu traci. Varbūt kāda draudzene būs iedomājusies atbraukt? - minēja Ilma un klusībā cerēja, ka gaidītājs ir kāds cits.
Novilkusi virsvalku, viņa ātri uzkrāsoja lūpas un iegāja kafejnīcā. Tā bija tukša. Tikai viens apmeklētājs sēdēja un, Ilmai ienākot, piecēlās kājās, panāca pretī un klusā balsī aicināja iznākt uz ielas. Kaut arī vīrietis bija glīts un izskatījās pēc biezā, Ilmai kļuva neomulīgi.
Seko man un nedomā bēgt! - svešais pavēlēja. Kā hipnotizēta Ilma viņam sekoja. Uz ielas neviena nebija. Tuvākajā šķērsielā stāvēja mašīna.
Ja darīsi, ko likšu, tev nekas ļauns nenotiks. Taču drošības pēc aizsiešu tev acis...
Meitenes, kādā "krutā" mašīnā iesēdināja mūsu Ilmu! Es tādu vēl nebiju redzējusi. Kavalieris arī izskatījās pēc mākslinieka. Gariem matiem. Bet tā mašīna! Tādu mirstīgais nenopirks, - jūsmoja no āra ienākusī Judīte. - Bet īsti ar viņu nebija, kā vajag. Ilma sēdēja tādā kā nedabīgā pozā. Var jau būt, ka man no pārsteiguma tikai tā šķita, - viņa domīgi piebilda.
Tu saki, ka tam puisim bija gari mati? Te bija ienācis viens ar īsiem matiem, - ieminējās Aira. - Ka tikai neatgadās kaut kas slikts. Vispār pilsētā klīst visādas baumas par to pašu Dzestru. Tā sapinusies ar kaut kādiem tipiem. Es jau nezinu, kas un kā, bet Dzestra jau sākumā tēloja lielo draudzeni Ilmai. Lielījās, ka vajagot mācēt paņemt naudu. Gandrīz vai varu apzvērēt, ka vēlāk, kad abas kopā izgāja uz ielas, šis pats tips pagāja te garām. Es toreiz tieši stāvēju pie loga un gaidīju savējo.
Ienāca apmeklētāji, tāpēc sarunu vajadzēja pārtraukt. Pagāja viena stunda, pagāja otra, bet no Ilmas nebija ne vēsts. Pārējie nosprieda, ka pagaidām viņu aizstās Judīte. Ja arī nākamajā dienā Ilma neatgriezīsies, tad ziņos policijai.
Ko tu par visu domā, Agri? - jautāja Judīte.
Labi jau nav, - atbildēja puisis un sevī sodījās, ka nebija mācējis pierunāt meiteni palikt kopā ar viņu. - Žēl, ka Ilma nav paņēmusi līdzi mobilo tālruni, varētu aizsūtīt īsziņu, varbūt tiktu kaut kādā skaidrībā, tagad nekā, - viņš ieminējās, norādīdams uz plauktu, kur līdzās rokas somiņai gulēja mobilais tālrunis.
Veltīgi būtu meklēt arī katalogā iespējamo cilvēku, kurš nolaupījis Ilmu. To Agris saprata un sāpīgi novaidējās. Tikmēr Ilma, noreibusi no ātrā brauciena, gandrīz vai grīļojās, kad viņu vai raušus izrāva no mašīnas un ieveda kādā telpā. Visapkārt skanēja smiekli.
Bravo, Viktor! Kur tu izrāvi tik jauku putniņu?
Tas piederēs tikai man! - kāda balss stingri noteica. - Vai tevi neviens nepamanīja? - tā vērsās ar jautājumu pie Viktora.
Domāju, ka ne, - uzrunātais atbildēja.
Labi! Ved iekšā un pasaki Dzestrai, ka esi uzdevumu izpildījis.
Pagāja labs brīdis, kamēr Ilma aptvēra, kas ar viņu ir noticis. Stāvoklis izrādījās bezcerīgs. Viņa bija nonākusi uz sēkļa un nezināja, vai vispār no tā tiks nost. Pēc dušas un nelielas maltītes viņai vajadzēja iet uz istabu gaiteņa viņā galā. Galvā dunēja un ausīs skanēja Dzestras vārds. "Kāpēc pieminēja tieši viņu? Kas te vispār notiek? Varbūt saukt palīgā?" Taču, apskatījusies apkārt, Ilma saprata, ka tas ir bezcerīgi. Viņa apātiski vēra vaļā durvis... Gultā kāds gulēja. Viņa apstājās un gaidīja. Neviens neaicināja tuvāk. Pati viņa neuzdrošinājās neko bilst. Taču tā arī ilgi nevarēja nostāvēt. Ilma atspiedās pret durvīm. Kad pārgurums jau ņēma virsroku un šķita, ka viņa tūliņ nokritīs, vīrietis pacēla galvu un lika nogulties uz grīdas. Tālāko Ilma vairs neatcerējās. Viņa pamodās uz grīdas. Mocīja nelabums. Mēģināja piecelties, bet nevarēja. Aiz durvīm sarunājās:
Kā bija? Ne velna. Skuķis nepieradis. Vēl jau pie dzīvības ir, bet Dzestra par to dabūs pamatīgu sutu. Iesmērē man zaļu gurķi un gaida samaksu. Trīs pirkstu kombināciju viņa dabūs, - kāds nikni nokliedza un nospļāvās.
Es domāju, ka nav ko smērēties. Ja spēs pavilkties, nogaidi izdevīgu brīdi un aizved kaut kur un izsvied. Pirms tam iespricē, lai domā, ka piedzērusies un neapjēdz, kur atrodas.
Bet viņai nav gandrīz ko vilkt mugurā.
Izbeidz tēlot žēlsirdīgo! Teicu, un "basta"! Saprati?
Jā, jau jā, - vīrietis negribīgi novilka.
Es tagad aizbraukšu, atgriezīšos vēlu. Lai līdz tam laikam no viņas nebūtu ne smakas. Šovakar mani iepriecinās ugunīgā Beāte. Viņa te atbrauks pati. Tā kā gādājiet par komfortu!
Ilma visu dzirdēja un drebēja pie visām miesām. Viņai bija žēl, ka noraidīja Agri. Varbūt abi tomēr būtu aizgājuši kaut kur pastaigāties. Ilma sarāvās kamoliņā un sastinga. Nē, tā arī nebija ērti. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Labi būtu, ja varētu nomazgāties. Viņa pierāpoja pie stenderes un mēģināja piecelties. Kāds vēra durvis. Ilma nobijusies atslīga atpakaļ.
Nebaidies! Es atnācu pie tevis, lai palīdzētu. Strādāju te par viesu apkalpotāju. Pagaidām visi ir projām, un mēs abi ar Viktoru, kuram tevi jāaizved atpakaļ, norunājām, ka viņš tevi aizvedīs uz mājām. Tev ir tāda vieta? Viktors nav ļauns. Viņš izdarīs visu, kā nākas. Tā, tagad mēģināsim iet. Pamatīgi esi apstrādāta! Lielais Džims jau nezina mēru. Bet viņš te ir noteicējs, un pārējiem jāklusē. Jābrīnās, kā tu vispār izturēji. Ir bijuši gadījumi, kad skuķi ved vai taisnā ceļā uz morgu. Tu kaut kur strādā vai mācies? - meitene ievaicājās.
Strādāju. Bet kā mani sameklēja? - jau vannas istabā jautāja Ilma.
Sameklēja? Tevi ieteica tāda Dzestra. Viņa piegādā klientus.
Dzestra? Vienu es pazīstu, kopā strādājam kafejnīcā.
Tad tā pati vien būs. Boss jau spļāva zilas ugunis. Solījās viņai nemaksāt. Taču tā viņš runā, kad ir viens. Patiesībā viņš ir zem viņas tupeles. Vismaz Viktors tā apgalvo. Mēs jau arī te negribam palikt. Bet tad jābrauc uz ārzemēm, citādi dzīves te nebūs. Sākumā jau teica, ka darbs būs viesu mājā. Viena mājas daļa šim nolūkam arī kalpo. Te ir skaista apkārtne. Netālu ezers, pirts. Nevienam pat prātā nenāk, kas šajās pāris istabās notiek. Tā bosa izdoma, ka vajag arī miesai svētkus. Pie viena tiek arī pašam. Tikai viņš ir zvērs. Tikai Beāte, iesaukta par Ugunīgo, var viņu izturēt. Bet nu gan brauksim. Citādi labie nodomi izkusīs kā sviests uz pannas. Cik tev ir gadu?
Drīz būs astoņpadsmit, - no siltā ūdens atžirgusi, jau pavisam mundri atbildēja Ilma.
Ir nu gan Dzestrai prāts! Vai tev ir kāds puisis?
Jā, vismaz man viņš patika, bet mamma teica, ka tik agri ar puišiem gulēt nevarot. Viņa necieta, ka es smēķēju un vēlu nāku mājās. Tad es sadomāju, ka pietiek man būt mazai, un atstāju vecākus. Kad sāku strādāt, Dzestra teica, ko manis iznāks lietaskoks, es daudz pelnīšot. Man ne prātā nenāca, ka tā viss var notikt.
Nu nekas, katrs var uzsēsties uz sēkļa. Tagad tikai tev jātiek atpakaļ mājās. Saki, kur ir tavu vecāku dzīvesvieta? - jautāja meitene.
Ilma sastostījās, tomēr nosauca vietu.
Tad viss kārtībā! Ejam!
Bet man kafejnīcā palika virsdrēbes un galvenais - mobilais tālrunis, - uztraucās Ilma.
Nomierinies! Še manējais un uzraksti sev īsziņu, gan šie atradīs.
Ilma tā arī izdarīja. "Esmu uz sēkļa, pēc nedēļas tiksimies," lasīja Agris. "Ko tas varēja nozīmēt, acīmredzot ar Ilmu patiešām noticis kaut kas nelāgs. Labi, ka vismaz ir dzīva," viņš sevi mierināja. Tikmēr Ilma, meitenes atnestajās drēbēs ieģērbusies, atkal iekāpa tajā pašā mašīnā. Tikai tagad viņa izskatījās pēc ceļotājas.
Laimīgi! Ceru, ka satiksimies labākos apstākļos, - atvadoties teica meitene un, pamājusi ar roku, steidzās atpakaļ mājā. Viņai vajadzēja uzkopt telpas.
Ilma ērti iegrozījās aizmugurējā sēdeklī un pievēra acis. Nāca miegs. Viktors ieslēdza sildītāju, sameklēja piemērotu mūziku un uzņēma kursu uz Ilmas dzimto pilsētu.

Citu datumu laikraksti

  • Oktobris - zemliku mēnesis

    Šis ir laiks, kad, atstājot aiz sevis krāšņu lapu zeltu, dienu nomaina tumši violeta nakts, pilna mistikas, burvības un smeldzes.Šis ir laiks, kad,...

  • Zemes dienestā gatavojas reorganizācijai

    Līdz nākamā gada sākumam tiks pabeigta Valsts zemes dienesta reorganizācija, kas paredz mainīt zemes dienesta funkcijas un izveidot jaunu...

  • Alūksnē atver daudzveidīgu pakalpojumu biroju

    Alūksnē šonedēļ ir atvērts jauns Juridisko, grāmatvedības, tūrisma un lietišķo pakalpojumu birojs. To izveidojušas piecas alūksnietes - Ilze Rubene,...