Dzīve vecumdienās - spēja izdzīvot nabadzībā

Rīt, 1.oktobrī, valstī atzīmē Veco ļaužu dienu. Kāda tā ir cilvēkiem mūža nogalē, kas saņem pensiju un ik gadu no valdības gaida tās palielinājumu?

Rīt, 1.oktobrī, valstī atzīmē Veco ļaužu dienu. Kāda tā ir cilvēkiem mūža nogalē, kas saņem pensiju un ik gadu no valdības gaida tās palielinājumu? Dažs pensionārs prot priecāties par to, kas ir, nekrīt pesimismā, bet cits vaino valdību un Latvijas sociālekonomiskos apstākļus, kādos spiests pavadīt mūža nogali. Par pensionāru dzīvi šodien "Alūksnes Ziņu" sarunas ar satiktajiem cilvēkiem.
Pārceļ pāri Gaujas upei
"Man ir ļoti labi," saka sešdesmit vienu gadu vecais Laimonis Gradovskis no Līgatnes.
Viņš joko, ka saņem "baltā lāča pensiju", jo ir represētais. Par veselību nesūdzas.
"Ja saņemtu mazu pensiju, tad būtu grūtāk dzīvot, lai gan man ir arī darbs. Es neko sliktu nevaru teikt," spriež viņš. Alūksnes rajonā dzīvojis līdz 1949.gadam Mārkalnes pagastā, tad viņam bija pieci gadi.
"Biju mazs, kad braucu no šejienes projām, tāpēc nostalģija, atbraucot uz Alūksni, mani nemāc. Mamma joprojām šeit dzīvo. Vairākas reizes mēnesī braucu pie viņas ciemos. Mammai ir jau 83 gadi. Gribētu, lai viņa dzīvo pie manis, taču viņa nevēlas. Ģimenē esam pieci bērni, kur nu kurais tagad dzīvojam - Rīgā, Talsos, Kuldīgā, Cēsīs," saka vīrietis.
Laimonis joprojām strādā. "Man ir darbs, kādu Baltijā dara tikai trīs cilvēki.
"Esmu pārcēlājs - prāmnieks, vedu cilvēkus pāri Gaujai," lepojas vīrietis. Šajā darbā viņš strādā jau trīs gadus.
"Darbs ir interesants. Arī no Alūksnes ir braukuši pāri Gaujai," skaidro līgatnieks.
Trīs dienas nākas strādāt, pēc tam sešas ir brīvas. Pirms tam 35 gadus nostrādājis par mežsargu. Galvenais, kas iepriecina - tas ir darbs un tikšanās ar dažādiem cilvēkiem.
"Daudz ārzemnieku nākas celt pāri Gaujai. Arī jaunlaulātos. Tā ir populāra vieta Līgatnē, vienīgā Baltijā," atklāj L.Gradovskis, kas aicina arī "Alūksnes Ziņu" lasītājus izbaudīt ceļošanu ar prāmi pāri Gaujai.
***
Lielākais prieks ir mazbērni
Alūksniete Aija Liepapure nesūdzas, ka dzīvot ir sevišķi grūti.
"Abi ar vīru saņemam pensiju. Vīram tā ir lielāka, bet man tikai 62 lati. Dzīvojam kopā ar meitu, tāpēc nevar teikt, ka mums klājas grūti. Iztikai iznāk. Ja nu gribas aiziet uz kādu koncertu vai teātri, tad nauda ir jāatlicina. Tagad ar nepacietību gaidām, kad saņemsim pensijas pielikumu," saka A.Liepapure. Viņa dzirdējusi no citiem pensionāriem, ka vairāk nekā nedēļu nākoties dzīvot bez naudas, kamēr saņems pensiju. "Mums tā nekad nav," atklāj sieviete.
Grūtākais esot, ka dzīvoklī, kuram ir centrālapkure, ir auksts, vīrs šogad bieži slimojis. 28 gadus Alūksnē nostrādājusi aptiekā. "Alūksnē dzīvoju apmēram 35 gadus. Mana dzimtā puse ir Annas pagasts, strādāju kolhozā par brigadieri, kad vēl nebiju nodibinājusi ģimeni. Vīrs nāk no Zeltiņiem," stāsta A.Liepapure.
Lielākais prieks ir divi mazbērni un bērni. Ik mēnesi katram mazbērnam vecmāmiņa atlicinot divus latus. "Mazbērni man ir labi, izpalīdzīgi un strādīgi," vecmāmiņa apgalvo. Viņa secina, ka laimīgākais laiks viņas dzīvē bijis, kad pirms trīsdesmit gadiem piedzimusi meita. Vakar Aijai bija septiņdesmit gadu jubileja.
"Sestdien sanācām kopā - bērni, mazbērni, citi radi, lai šo notikumu atzīmētu," saka A.Liepapure.
***
Uzskata, ka citiem ir vēl grūtāk
Ziemerietis Vladimirs Gavrilovs spriež, ka viņam kā pensionāram dzīves līmenis ir vidējs. Viņš pensijā saņem 64 latus.
"Man pie pensijas pielika četrus latus. Ja vēl pieliks, tad būs labāk. Kaut kā jau izdzīvot var," stāsta V.Gavrilovs.
Alūksnes rajonā viņš dzīvo kopš 1940.gada. 12 gadus nostrādājis kolhozā "Maliena" par traktoristu, pēc tam - Ziemeru putnu fermā.
"Par pajām nopirkām trīsistabu dzīvokli, kurinām ar malku. Agrāk, kad bija valsts apkure, tā nebija izdevīga," apgalvo ziemerietis. Viņam ir divi mazbērni.
"Meita aizbrauca uz Īriju, jo nevarēja šeit atrast darbu. Jau gadu ir projām no Latvijas. Smagi tur gāja, bet tagad ir pieradusi," atklāj viņš.
V.Gravrilovs uzskata, ka valdība par maz rūpējas par pensionāriem. "Medikamenti ir dārgi. Sieva slimo. Arī pašam veselība nav laba. Par ko tad dzīvē lai daudz priecājas? Ja palielinās pensiju, tad arī varēs priecāties. Zinu, ka citiem klājas daudz grūtāk," atzīst viņš.
***
Latviešu valodas zināšanas agrāk neprasīja
Alūksniete, 71 gadu vecā Valentīna Soročinskaja uzskata, ka dzīve pensionāram ir slikta.
"Man pensija ir maza - 62 lati. Kas tas ir, ja iztikas minimuma patēriņa groza vērtība vienam iedzīvotājam noteikta 100 lati?" saka viņa. Viņa ir bijušā Padomju Savienības oficiera sieva, tagad atraitne. "Man ir dēls un meita. Dēls dzīvo šeit, bet meita - Jūrmalā. Ja meita finansiāli nepalīdzētu, tad es nezinu, kā dzīvotu. Komunālie maksājumi ir dārgi," secina V.Soročinskaja.
Visu mūžu strādājusi skolā par skolotāju vecākajās klasēs. "Dzīvē prieka ir maz. Atceraties, ka agrāk no mums neprasīja, lai mēs prastu latviešu vai igauņu valodu. Mēs kādu laiku dzīvojām Igaunijā, kur vīram bija darbs. Tagad man ir grūti, jo latviešu valodu nesaprotu. Ja ir īpaša nepieciešamība, tad pārtulkoju. Maniem bērniem ir labākas latviešu valodas zināšanas," apgalvo sieviete.
Viņa stāsta, ka mazmeita šogad sākusi skolas gaitas privātskolā, kur mācības notiek krievu valodā. "Zinu, ka arī tur prasa apgūt latviešu valodu. Domāju, ka Latvijā ir jāsaglabā skolas, kur mācības notiek krievu valodā. Te ir daudz krievu tautības iedzīvotāju, kuriem jāapgūst arī latviešu valoda," ir pārliecināta V.Soročinskaja.

Citu datumu laikraksti

  • Rajonā šogad izvietos 14 ceļa zīmes

    Tūrisma attīstības valsts aģentūra šogad uzsākusi īstenot projektu “Vienotas tūrisma informācijas ceļa zīmju sistēmas izveide”, kuram beidzies...

  • Rajonā būvniecības pārkāpumu ir maz

    Par patvaļīgu būvniecību vai tās renovāciju bez akceptēta projekta vai būvatļaujas, juridiskas personas varēs sodīt ar naudas sodu no 200 līdz 3000...

  • Uz semināru aicina sociālos darbiniekus

    Jaunalūksnes pagasta “Paideros” 23. un 24.septembrī notiek seminārs par cilvēku tirdzniecības problēmu, tajā aicināti piedalīties Alūksnes, Gulbenes...