Dzīvi izgaismo tā, lai katra stunda ir jauns sākums

Ir cilvēki, kuriem ne jau gadi nosaka dzīvi, viņi tiem iet garām, un katra nodzīvotā stunda ir jauns sākums dzīvei. Pie tādiem cilvēkiem pieder arī Alūksnes novada sociālās aprūpes centra ,,Alūksne” darbiniece Ņina Vasiļjeva.
Aprūpes centrā Ņina strādā jau 26 gadus. Viņa ir cilvēks ar dvēseli, bez kuras būtu grūti iztikt. Pedantiska līdz pēdējam sīkumam, ar lielu taisnības izjūtu un humora dzirksti, ar kuru piepilda dienu. Nav jau tā, ka viņas dzīvē nav problēmu. Ņina teic, ka visu atstājot ārpusē. Kādreiz raudājusi, tagad vairs ne. Ir lietas, kuras viņa pārdzīvo sevī. „Nav labi, ja cilvēks atnāk uz darbu dusmīgs, saīdzis. Ar laiku viss tāpat nokārtojas, tad pašai ir prieks, ka neesmu kādam sabojājusi dienu,” saka Ņina.

Grūta bērnība, patiesa
mīlestība
Mūsu saruna notiek pusdienas pārtraukumā viņas darbistabā. ,,Esmu dzimusi Pededzes pagastā astoņu bērnu ģimenē. Daudzi jau aizgājuši mūžībā. Vecāki strādāja kolhozā, lielas rocības nebija, tāpēc jau sešpadsmit gadu vecumā uzsāku savas patstāvīgās darba gaitas turpat skolā par veļas mazgātāju. Veļu vārīju katlos, mazgāju ar rokām un berzu uz veļas dēlīša. Mana gājuma sievietes to labi zina. Vienīgie mazgājamie līdzekļi bija hlors un saimniecības ziepes. Tur strādājot, pabeidzu vakarskolā 8.klasi. Tur satiku arī sava mūža pirmo un pēdējo mīlestību - man bija divdesmit, viņš bija divus gadus jaunāks. Pēc medusmēneša vīru iesauca uz trīsarpus gadiem dienestā Murmanskas apgabalā. Pa šiem gadiem tikai reizi satikāmies. Mūsu abu mīlestība bija stipra, tāpēc paliku uzticīga un pat sirdī nevienu nepielaidu sev tuvumā. Ja mīl, tad var,” stāsta Ņina un jau ar asarām acīs piebilst, ka vēl tagad, kad vīrs jau gadus trīs dus kapos, mīlestības putns nav pazudis.

Dzīve nolika citā vietā
Ņina pēc apprecēšanās pieņemta darbā par pārdevēju un reizē arī par veikala vadītāju Kalnapededzē. Šis darbs vilinājis jau kopš bērnības. Strādājusi arī bijušajā VEF rūpnīcā. Pēc tam darbs piedāvāts Alūksnes putnu fabrikā. Tad jau auklēja arī savu pirmdzimto.
“Galvenais - tikām pie dzīvokļa, kurā vēl tagad dzīvoju. Olu noliktavā nostrādāju trīspadsmit gadus. Šis laiks paliks atmiņā ar vēl vienu būtisku notikumu. Mūsu ģimenē pēc sešu gadu pārtraukuma piedzima otrs dēls. Taču mani vienmēr vilinājis darbs veikalā, šoreiz tas bija gastronomijas veikals Alūksnē, kur nostrādāju desmit gadus. Ļoti patika! Ar siltumu sirdī pieminu toreizējo veikala vadītāju, nu jau nelaiķi, Annu Kavaci. Tad sākās lielais pārmaiņu laiks, runāja par štatu samazināšanu. Es vienkārši nobijos, ka varu palikt bez darba, tāpēc atnācu strādāt uz Alūksnes pansionātu. Mani darbā pieņēma toreizējā direktore Anita Pāsa,” atceras Ņina.

Pansionātā - citi darba
apstākļi
Salīdzinājumā ar tiem darba apstākļiem, darbavietām, kur Ņina strādāja iepriekš, pansionātā bija jāpierod pie citas darba specifikas.
,,Ar veciem cilvēkiem ir grūtāk strādāt. Viņi nāk no dažādām vietām, katrs ar savu raksturu, ieražām, kādam vairs nav atmiņas. Daudzi no viņiem ir guloši, un tādu nāk arvien vairāk, citi labākajā gadījumā spēj aizkļūt līdz tualetei un paši noturēt karoti. Es arī nekļūstu jaunāka un saprotu viņus, bet, strādājot pansionātā, vajag stiprus nervus. Apbrīnoju aprūpētājas, mediķus, kuriem diendienā ar viņiem iznāk saskarsme,” saka Ņina.

Mainījušies vadītāji un
pienākumi
Pēc A.Pāsas par direktori atnāca strādāt Rasma Muceniece. Kad viņa aizgāja pensijā, vadības grožus pārņēma Baiba Meistere. Taču, gadiem ritot un mainoties vadībai, mainījušies arī Ņinas darba pienākumi.
,,Agrāk atbildēju tikai par veļu, mīksto inventāru, tagad izdodu un saņemu produktus. No rīta vispirms aizeju uz virtuvi, paņemu pavadzīmes, ievadu datus no tām datorā. Tad izdodu veļu tiem cilvēkiem, kurus mazgā. Tad eju uz veļas mājas gludinātavu pēc tīrās veļas. Pēc tam izdodu produktus. Tāpat man jāatbild par to veļu, kura atrodas pie klienta. Kad pansionātā iestājas jauns klients, jāpārbauda apģērbs, jāstāda akts. Jāpieņem jauns inventārs. Kad cilvēks aiziet mūžībā, atkal jāzina, kādas drēbes palikušas. Par visu jābūt skaidrībā. Es izdodu arī mazgājamos līdzekļus, kurus izraksta vecākā māsa, bet produktus pasūtu, pieņemu, izdodu pēc paredzētās ēdienkartes, kuru sastāda mūsu vadītāja. Esmu jau pieradusi pie visiem šiem darba pienākumiem. Domāju gan, ka nekad ar datoru nestrādāšu, bet, kā saka, darbs māca darītāju. Galu galā viss nāk tikai par labu,” atzīst Ņina un piebilst, ka arī inventarizācija ir viņas ziņā.

Labprāt strādātu Mālupes „Pīlādžos’’
Ņina atzīstas, ka mīļu prātu pastrādātu jaunajā Alūksnes novada pašvaldības sociālās  aprūpes centrā “Pīlādži” komfortablākos apstākļos. „Viegli šeit nav, labprāt pastrādātu „Pīlādžos’’ Mālupē, vienīgi tā braukšana tālu, bet dzīvesvietu mainīt negribu. Ceru, ka ar laiku arī te iemītnieku būs mazāk, nebūs pārpildīti drēbju skapi un man atliks laiks pievērsties vairāk arī drēbju noliktavai. Tagad katru dienu jāplāno, lai paveiktu darbus laikā. Dzīve ir kļuvusi sarežģītāka, birokrātiskāka - tas nogurdina. Tomēr labi, ka strādāju. Ko es mājās darītu? Bērniem - sava dzīve, mazbērni arī vairs nav auklējami. Man patīk būt cilvēkos, tikai kaitina tas, ka runā tukšas runas un apzināti melo, baumo. Tas ne pie kā laba nenoved. Ciešu arī no atklātības, jo daudziem  nepatīk, ja runā taisnību, bet tāpēc jau neiešu glaimot. Strādāšu tik ilgi, kamēr vien spēšu veikt savus pienākumus!” apņēmīgi saka Ņina.

Sievietei jāprot saglabāt šarmu
Strauji tuvojas pusdienlaika pārtraukuma beigas. Ņina ir precīza, bet vēl, pirms beidzam sarunu, piebilst, ka nu jau gadus divdesmit vairs nesmēķējot un arī nelietojot alkoholiskos dzērienus. „Katrai sievietei jācenšas sevi uzturēt formā. Jaunībā visi ir skaisti, bet sievietei jāmāk savu šarmu noturēt, arī ejot uz dzīves norietu. Ja tikai būs spēks kaulos, tad braukāšu ar velosipēdu un arī nākamos gadus panesīšu ar lielāko prieku,” viņa saka.
Tāda ir Ņina. Viņas dzīve vēl zied un gana ilgi vēl ziedēs, bet galvenais, ka viņa ir saprotoša un neliedz citiem savas sirds siltumu.

— Teksts un foto: Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Bērni zīmē  dzejoļus

    Bērni zīmē dzejoļus

    Līdz septembra beigām Alūksnes pilsētas bibliotēkā izstādē “Zīmēju dzejoli” apskatāmas Alūksnes mākslas skolas audzēkņu darinātās grāmatiņas. Katra...

  • Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki 2

    Alūksnes slimnīca – kā ķīlnieki

    Šis būs stāsts par Alūksnes slimnīcu, par gulbeniešiem un balveniešiem, par Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielajiem, melnajiem robiem, par...

  • Liels paldies,  ka Alūksnes slimnīca ir!

    Liels paldies, ka Alūksnes slimnīca ir!

    Gulbenietes, četru bērnu māmiņas Inetas Sidorovas-Ragas pieredzes stāsts un pārdomas par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Alūksnē, Gulbenē un...