Dzīvi no jauna sāktu ar namiņu smiltīs

“Es jūtos kā skolotāja vai kolhoza priekšsēdētāja, kam tūlīt jāuzstājas,” saka aktrise Irīna Tomsone, ienākdama pa klausītāju zāles durvīm.

"Es jūtos kā skolotāja vai kolhoza priekšsēdētāja, kam tūlīt jāuzstājas," saka aktrise Irīna Tomsone, ienākdama pa klausītāju zāles durvīm. Īsu brīdi viņa atbild uz mobilā telefona zvanu, tad to izslēdz un jautā: "Ko vēlaties dzirdēt?" "Visu," skan atbilde. "Nu tad par to, kā es rakstu grāmatu," Irīna saka, un sākas viņas monologs.
Pirms vairākiem gadiem māksliniece Rīgā uz ielas satikusi Gunnaru Treimani, kurš bildis, ka nolēmis rakstīt grāmatu par "caurbirušajiem" aktieriem. Arī par Irīnu. Toreiz viņa idejas autoram teikusi, ka to nevēlas. Tad aktrises rokās nonākušas Mudītes Šneideres un Džovitas Grebzdes grāmatas par Antru Liedskalniņu.
"Tās izdarīja griezienu aktiera biogrāfijā, jo pirms tam par aktiera mūžu visi rakstīja kā par brīnišķu dziesmu. Neviens nav rakstījis, kas teātrī aktieri ceļ, kas gremdē. Neviens ne ar vārdu nav pieskāries melnajam ikdienas darbam. Patiesība ir cita. Aktieris izdzīvo smagu un pārdzīvojumiem bagātu mūžu. To, ka abas grāmatas lasītājos izsauca šoku, vērtēju pozitīvi. Tās arī man parādīja ceļu, kā vajadzētu rakstīt par sevi," saka I.Tomsone. Pie grāmatas, kam pagaidām vēl nav nosaukuma, rakstīšanas viņa ķērusies pagājušā gada 13.novembrī un šobrīd aizrakstījusies līdz Nacionālajā teātrī pavadītajam laikam.
"Es nevaru rakstīt, ja to, par ko stāstu, neizjūtu. Emociju pārpilna dažkārt nespēju valdīt asaras vai arī smejos," māksliniece raksturo izjūtas.
Jūrmalas meitene no Salacgrīvas
"Atceros, kā ap manām kājām skalojās nelieli vilnīši. Tad atskanēja plunkšķis, un es uz mutes iekritu ūdenī. Uz mēles sajutu sāļumu un smilšu graudus. Nepilnu divu gadu vecumā iekritu jūrā. Izkļuvusi no ūdens, skaļi raudāju. "Ir nu gan jocīgs bērns," pēc pāris gadiem teica māte, kad es atkal birdināju asaras, juzdamās nobijusies, pamesta un savādas trauksmes pārpilna. Piedzimu maijā, būdama ģimenē ceturtais bērns," stāsta Irīna. Stāsta vērta esot arī vārda došana jaundzimušajam meitēnam. Tantes pareizticīgo kalendārā izlasījušas vārdu Febronija. Māte to uzrakstījusi uz papīra lapas un iedevusi tēvam, lai tas aizbrauc pie Salacgrīvas mācītāja un bērnu piereģistrē. Pa ceļam tēvs iegriezies kādā veikalā, nopircis pudeli lēta vīna un devies pasērst pie draudzenes Irīnas Bērziņas. Kad attapies no ciemošanās un nobraucis pie mācītāja, viņš atklājis, ka lapa ar svešādo vārdu palikusi kaut kur aiz kūtspakaļas. Tēvs to nevarējis atminēties, tāpēc mācītajam izšāvis pirmo, kas ienācis prātā - Irīna. "Vēl šodien priecājos, ka tā notika, jo tiku vaļā no Febronijas," smejas māksliniece un stāsta nākamo epizodi, kurā viņai bijuši trīs gadi.
"Tēvs laboja jumtu. Nolēmu, ka jāparauga, kā tur ir, tik augstu pie debesīm. Uzmanīgi pārvietoju kājeles no viena trepju spraišļa uz nākamo. Tas nenācās viegli, bet drīz vien mana galva jau sniedzās pāri jumta malai. Paskatījos lejā un ieraudzīju vecāko brāli Nikolaju, kas stāvēja trepju galā. Arī tēva seja bija sastingusi šausmās. Nesapratu, kāpēc visi tā uztraucas. Tad, vēlreiz paraudzījusies lejā un apjautusi, cik augstu atrodos, no bailēm sajutu gar kājām notekam kaut ko siltu, kas pilēja uz Nikolaja galvas, kurš mani cieši turēja pie kāju potītēm. Nikolajs mira pirmais - 66 gadu vecumā. Man ir sajūta, ka viņš no viņsaules piegādā bērnības atmiņas. Tik spilgtas un neaizmirstamas, pilnas ar nedarbiem," domīgi saka topošās grāmatas autore.
Biļete uz teātri - zupas šķīvis
1939.gadā Irīnu uz Rīgu pie sevis paņēmusi tante Paulīna, kam nebijis savu bērnu. Šodien aktrise vecākus par to nevaino, bet toreiz šķiršanās no brāļiem un mājām atstājusi nedziedināmu rētu bērna dvēselē. Dzīvojot netālu no Biķernieku meža, viņa centusies saskatīt un izbaudīt lielpilsētas jaukumus - metusi kūleņus, lēkājusi pa kurmju rakumiem un apsaukājusi kaimiņu bērnus.
Rīgā Irīna pirmo reizi nokļuvusi teātrī, bet pirms tam vajadzējis izēst šķīvi ar tantes vārīto skābeņu zupu, kas meitenei šķitusi negaršīga. "Man centās iestāstīt, kādi vitamīni ir skābenēs, bet es gan labāk zināju, ko tās satur, augdamas tuvu pie govju un kazu atstātajām čupām Biķernieku pļavās. No zaļās žļurgas šķīvī atbrīvojos, to izliedama pa logu."
Teātris Irīnu ārkārtīgi pārsteidzis. Brīdī, kad zālē nodzisušas gaismas un vēries smagais skatuves priekškars, bet Raiņa lugas "Zelta zirgs" viens no varoņiem pavēlējis: "Vecais dēls, ver durvis vaļā!" bērna dvēsele pacēlusies līdz mirdzošajām teātra lustrām. Brīdī, kad Saulcerīti grasījušies nolaupīt ļaunie spēki, Irīna no visa spēka iekliegusies: "Antiņ, Antiņ, palīgā, palīgā!" "Antiņš, paldies Dievam, mani sadzirdēja," viņa saka.
Pirmo mīlestību izdzēš paģiras
Sākoties karam, Irīna atgriezusies Salacgrīvā, kur vērojusi apkūlības talkas un pārliecinājusies, ka cilvēku darbs un prieks par to sadzīvojuši kā dvīņi. Kad talkas beigušās, notikušas balles. Uz palodzes nolikts patafons, bet puiši ar meitām dancojuši uz nebēdu. Arī Irīna - visiem pa vidu.
"Man patika kāds puisis Alfreds Girgensons, tāpēc es viņam ik pa laikam uzminu uz kājas. Tas nekas, ka man bija seši, bet viņam - 36 gadi. Noskatījos, ka viņš ik pa laikam pazūd priekšnamā, kur no mucas ar trubiņas palīdzību tecina krūzē kaut ko sarkanu. "Skic, mazā uts!" pirmajai reizei man tā bija pietiekama uzmanība. Nolēmu nobaudīt visu cienīto šķidrumu. Tas izrādījās salds, lipīgs un garšīgs. Pieaugušie mani bija atraduši sakņupušu pie vīna mucas. Atmodusies attapos sava sapņu prinča mugurā un aiz prieka iedziedājos "Pie Dzintara jūras". Bet tad pār Alfreda galvu pārbrāzās "devītais vilnis". Tā - līdzi pirmajām paģirām un nelabumam - izgaisa mana pirmā mīlestība."
Ķērusi teātra "trakumsērga"
Dzīvē Irīna iepazinusi gan izsūtīšanas nakts vājprātu, kad viņa kopā ar vecākiem aiz pārskatīšanās iesēdināta mašīnā, tomēr vēlāk no tās izkāpusi. Zina, ko nozīmē ebreju iznīcināšana un daudz cita. Tomēr neaizmirstama paliks tā nakts un mēnesnīca, kad viņu "ķērusi teātra trakumsērga". Meitene vienaudžiem sākusi rādīt, kā jāspēlē teātris, katram iedalīdama konkrētu lomu. Kopš tā laika Irīnai vienmēr paticis būt režisorei. Viņa bijusi pašdarbības un bērnu teātru režisore. Irīna mācījusies toreiz Ļeņingradas Teātra institūtā, kā aktrise plūkusi laurus Valmieras Drāmas un Liepājas teātrī, strādājusi Nacionālajā teātrī. Šodien teātrim pārvilkusi, kā pati saka, baltu svītru, un pirms gada kopā ar mazdēlu Niklāvu, kam Irīna ir aizbildne, pārcēlusies uz dzīvi Valmierā. "Niklāvu, kuram vēl nav seši gadi, es saucu par dzīves draugu. Mēs abi lieliski saprotamies, jo mūsu dvēseles ir radniecīgas. Tāda saskaņa ar meitu man nekad nav bijusi. No Niklāva un viņam līdzīgiem nāk milzu gudrība. Mums tikai jāprot ieklausīties. Mazdēls man bieži dod vērā ņemamus padomus. Ja kaut kas neizdodas, viņš saka, man esot atvienojušies vadiņi, kas saistot ar Dieviņu. Mēs abi runājam par gudrām lietām un dodamies ekspedīcijās pa Valmieru," ar patiesu mīlestību un prieku māksliniece runā par mazdēlu.
Dzīvi nepakārto teātrim
"Ja tu esi aktieris, tas nenozīmē, ka nav citas dzīves - tikai teātris. Man bez darba teātrī vienmēr bija arī citas intereses. Desmit vasaras pēc kārtas kāpu kalnos, jo kalni ir vieta, kur tu saproti, ka viss, kas notiek tur, lejā, ir sīkumi, blefs. Kalni cilvēkam liek sevi pārvarēt ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
Vienmēr bezgala esmu mīlējusi dabu. Dzīvojot Rīgas mūros, jutos tā, it kā būtu salaulāta ar nemīlamu vīru. Esmu piedzīvojusi klīnisko nāvi un sajutusi, kā Dievs man pieskaras. Studējot Bībeli un strīdoties ar mācītājiem, nonākusi pie atziņas, ka ne vienmēr, lai tiktos ar augstāku spēku, ir vajadzīga baznīca. Esmu sapratusi - ja jūties garīgi izsmelts, nekad dzīvē negriezies atpakaļ. Kad darbojos teātrī, uz skatuves valdīja māksla, bet šodien Latvijā viss ir bezgala samocīts, jo pie varas ir cilvēki, kas nepazīst morāli. Arī kritika ir nepārdomāta un subjektīva," spriež Irīna. "Mana dzīve kā visiem - te gājusi kalnā, te - atkal vedusi lejā, bet, ja to vajadzētu sākt no jauna, es atkal būvētu namiņu smiltīs kā pirms daudziem gadiem bērnībā. Neticiet tiem, kas bilst, ka dzīvotu citādāk. Tā nenotiek. Viss ir tieši tāpat," pārliecināta māksliniece.

Citu datumu laikraksti

  • Kļūdas labojums

    Laikraksta “Alūksnes Ziņas” 25.marta numurā rakstā “Vokālie ansambļi ieskandina pavasari” ir kļūda. Veclaicenes pagasta jauktais ansamblis vokālo...

  • Uzņēmēju dienās notiks seminārs

    Alūksnes Uzņēmēju dienu laikā paredzēts organizēt semināru “Par Eiropas Reģionālā attīstības fonda izmantošanas iespējām uzņēmējiem”.Alūksnes...

  • Bērni projektēs atpūtas laukumus

    Alūksnes rajona bērni varēs piedalīties konkursā “Bērnu rotaļu, atpūtas vai sporta laukuma iekārtošana”, izstrādājot un iesniedzot savus...

  • Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

    Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko...

  • Politiskie vēji pagaidām pieklusuši

    Latvijas politiskā dzīve pagājušās nedēļas laikā bija mierīga. Nemanīja ne krievu valodas aizstāvju aktivitātes, ne kreisā politiskā spārna...

  • Alūksnē svinēs Eiropas dienu

    Valsts galvenās kultūras inspektores Alūksnes rajonā Astrīdas Bēteres projekts “Ar mums sākas Eiropa” saņēmis Kultūrkapitāla fonda finansiālu...