Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī

Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi, ņēmusi, bet arī devusi.

Jāni Āboltiņu dzīvīte šūpo jau 85 gadus. Gana daudz solījusi, ņēmusi, bet arī devusi. Nu jau 46 gadus viņš roku rokā staigā ar dzīvesbiedri, četrpadsmit gadus jaunāko Āriju, kuru Jānis uzskata par vislielāko ieguvumu. Kad abi pēc pusgadu ilgas cerēšanās svinējuši kāzas, Ārijai bijuši 25, bet Jānim - 39 gadi.
Par vislielāko zaudējumu omulīgais vīrs uzskata karā kritušo sirdsdraugu Jāni Lietiņu. Abi dzimuši 1919.gada 14.jūnijā.
Kopš 1959.gada Ārija un Jānis Āboltiņi sevi sauc par alūksniešiem, bet 22 gadus viņi dzīvo Jāņkalna ielā. Tagad trešā stāva dzīvoklis ir privatizēts. Jānim nav viegli staigāt, kopš nelaimīgā kritiena ziemā, kājām nav agrākā vingruma. Taču šī liga nav atņēmusi dzīvesprieku. Ja blakus ir žirgtā Ārija, tad var jautri pasmieties un dzīves pelēko pusi darīt krāsaināku.
Sākumā domāju, ka stāsts būs tikai par Jāni Āboltiņu, taču klausoties abu dzīvīgajā sarunā, sapratu, ka viņu dzīves ir savijušās pārāk cieši kopā, lai šķirtu.
Karš pārtrauc iecerēto
Jānis atminas bērnību, tad kopā ar atmiņu zirgiem auļo cauri gadu vējiem un pārskaita, cik baltu un melnu dienu viņa ceļā augušas kā puķes. Viņš stāsta, ka dzimtas saknes meklējamas Kuivižos. Ģimenē bijis trešais bērns. No divām māsām un diviem brāļiem esot palicis viens. Pirmās skolas gaitas uzsācis Staiceles pamatskolā. 1938.gadā pabeidzis Valmieras ģimnāziju. Vecākiem savas saimniecības nav bijis, tēvs ģimenei maizi pelnījis, strādādams amatnieka darbu.
"Pēc Valmieras ģimnāzijas absolvēšanas gribēju studēt arhitektūru, bet šo ieceri pārtrauca karš. Darba nebija, aizgāju pie tēva, kurš tolaik strādāja Rīgas - Rūjienas dzelzceļa izbūvē. Jaunībā bija daudz jāstrādā. Kara gadi nesaudzēja. No 45 iesauktajiem tikai nedaudzi atgriezāmies. Pēc mobilizācijas sāku strādāt ceļojošā teātrī par administratoru," atminas J.Āboltiņš.
Mīlestība nav bez ērkšķiem
Izrādās, ka Jānis jau zēna gados izjutis vēlēšanos spēlēt teātri. Pirmā nopietnākā loma bijusi Annas Brigaderes lugā "Sprīdītis". Vēlāk mācījies Rīgā teātra studijā, tā finansiālu apstākļu dēļ gadu pirms absolvēšanas bankrotējusi. Taču ar šo "mīlestību" Jānis rokrokā nostaigājis gluži tāpat kā ar likumīgo sievu. Sieva joprojām ir līdzās, bet no teātra veselības dēļ nācies aiziet, tomēr atveidotās lomas palikušas sirdī.
"Toreiz daudz braukājām apkārt viesizrādēs, dažkārt pāris nedēļas nācās pavadīt ārpus mājas. Kamēr nebija piedzimusi meita, sieva braukāja līdzi. Vēlāk abas dzīvoja mājās. No manas puses tā bija liela kļūda - jaunu sievieti vienu ar bērnu atstāt bez uzraudzības. Visādi varēja gadīties. Vēl šodien saku viņai paldies par uzticību. Vārdu pārmaiņas, kā jau katrā ģimenē, negāja secen arī mums. Kā saka, mīlestība nav bez ērkšķiem, bet Ārija mācēja visu nogludināt. Abi dziedājām korī "Brūklenājs". Tagad veselība neļauj, bet Ārija negrib mani atstāt vienu. Tā mēs viens otru balstām," saka Jānis.
Izvēlas meitai vārdu
"Jau no bērna kājas esmu liels makšķernieks. To man iemācīja vecaistēvs. Tas ar makšķeri gūlās un cēlās. Tā arī es iemanījos izvilkt prāvu lomu apkārtējos ūdeņos, vēlāk arī Alūksnes ezerā. Ziemās braucu uz Peipusu. Vislabāk mums garšo līdakas. Makšķerēšana palīdzēja ne tikai dažādot maltīti, tā nāca talkā arī meitas vārda izvēlē. Bērns bija jāpiereģistrē dzīves vietā Alsviķos. Sieva teica, lai to izdarot es. Kad jāiet, jāiet. Tikai pusceļā atcerējos, ka nemaz nepajautāju par meitas vārdu. Tad iedomājos, vai es nevarētu meitu saukt par Anitu, tāpat kā populārajā filmā "Zvejnieka dēls". Sieva vēlāk atzinās, ka gribējusi citu vārdu, taču labprāt piekrita manai izvēlei," stāsta Jānis.
Uzticas sargenģelim
J.Āboltiņš ir pārdzīvojis dažādus laikus. Viņš nenoliedz, ka grūtības bijušas arī tā saucamajos Ulmaņlaikos, tomēr kārtība bijusi nesalīdzināmi labāka nekā tagad. "Ir bijušas daudzas Saeimas, bet, manuprāt, neviena nav bijusi tik slikta kā šī. Neticu, ka tuvākajā laikā kaut kas mainīsies. Vismaz desmit gadu paies, kamēr padomju laika sārņi nogrims. Cilvēki nabadzībā grimst, jo politiķi cīnās, kā piepildīt savu nauda maku. Zog un vēl lielās, ka nevar pierādīt. Lielas cerības nav arī uz Eiropas Savienību. Ja tā diktēs savus noteikumus tā, kā to darīja Padomju Savienība, tad nekā laba negaidu," vērtē pieredzējušais vīrs.
Tomēr viņa dzīve plaukusi kā puķe. Tā atvērusies jaunībai, briedumam, tagad zied saulrietā un smaržo kā sendienās. Viņš ir gandarīts par meitu, znotu, diviem mazbērniem, kuri brauc ciemos un aicina pie sevis, nepieciešamības gadījumā vecākus atbalsta arī materiāli. Uzticas savam sargeņģelim, kurš stāvējis klāt visās nelaimēs, arī tagad jūtama viņa klātbūtne. Ar pateicību sirdī atceras savus vecākus - Almu un Aleksandru Āboltiņus, kuri nav lieguši padomu, mācījuši dzīvē būt godīgam un ar stipru mugurkaulu.
Arī Ārijas mūža austajā segā ir daudz zemes spēka un jāņtārpiņu ugunis. Viņas atmiņās jūtams Zemgales māla smagums un pavasara palu plūdums. Kā svētceļnieki klejo domas un apstājas pie mājas, kurās ieraudzīja dienas gaismu, vispirms viņa, pēc tam vēl četras māsas. Tēvam bijusi saimniecība, vēlāk vācieši atkāpjoties mājas nodedzināja, pāri palikušas tikai atmiņas.
Mammai bijuši trīs vārdi - Rogate Lilija Klāra. Pie Rogates arī palikuši, taču radi, kā norunājuši, saukuši viņu tikai par Klāru. "Varbūt tāpēc, ka mammas māsīcu arī sauca par Klāru, viņa savai meitai arī ielika tādu pašu vārdu. Vārdadienās visi sabrauca pie mums, sēdējām pie akmens galda zem liepām un svinējām Klāras," to dienu notikumus atceroties, stāsta Ārija.
Izmācās par audzinātāju
Viņa iestājusies Rīgā Pedagoģiskajā skolā un izmācījusies par bērnudārza audzinātāju. Pirmā darbavieta - Īgates bērnunams. Te notikusi liktenīgā satikšanās ar nākamo vīru Jāni, kurš, būdams celtnieks, atsūtīts remontēt telpas. Visvairāk paticis, ka viņš ļoti labi dejojis. Ārija šķelmīgi paskatās uz vīra pusi un pie sevis nosaka, ka ne tikai tas esot noteicis izvēli, to diktējusi patiesa mīlestība.
"Igatē nostrādāju deviņus gadus. Pēc tam ar izglītības ministrijas pavēli mani norīkoja darbā uz Alsviķu bērnunamu. Es toreiz mācīju dziedāšanu, krievu valodu un zīmēšanu. Pēc gada piedzima meita. Vēlāk mani aicināja darbā uz Alūksni - bērnudārzā "Pūcīte" par audzinātāju. Jānis strādāja remontu un celtniecības kantorī. Vīrs savai profesijai palika uzticīgs, ar mani iznāca citādāk."
Dzīve piespēlē citu amatu
"Cilvēka ceļi ir nenosakāmi. Man dažādu iemeslu dēļ vajadzēja aiziet no bērnudārza. Patika šūt, jo esmu šuvējas meita. Savu nākamo darbavietu izvēlējos šūšanas cehā pie Helmuta Bērziņa. Tad mani uzaicināja strādāt tirdzniecības centrā par grāmatvedi, vēlāk par ekonomisti. Šajā nozarē nostrādāju 20 gadus. Kopā darba mūžs mērojams 40 nostrādātajos gados. Tagad pensijā saņemu 65 latus. Kopā ar vīru sanāk tikpat daudz, cik kādreiz saņēmu rubļos. Labi, ka ir malkas apkure, tad jau ar to maksāšanu ir vieglāk," atzīst Ā.Āboliņa.
Skolotāji trešajā paaudzē
Pie sienas goda vietā ierāmēta kāzu bilde. Ārija stāsta, ka tā esot meita ar znotu Normundu. Jaunie dzīvojot Rīgā, abi esot skolotāji. Absolvējuši Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. "Skolotāji mūsu dzimtā ir trešajā paaudzē. Mammas tēvs bija skolotājs, tad es izmācījos, tagad meita. Nezinu, ko darīs mazbērni, viņiem citas intereses. Mazmeita Linda šogad absolvēja Rīgas 84.vidusskolu un grib mācīties kultūras akadēmijā," stāsta Ārija.
Ievēroju acij tīkamas gleznas. Tas esot mazdēla Rolanda darbs, viņš mācoties otrajā kursā Mākslas akadēmijā, gatavojoties kļūt par tērpu dizaineri.
Ēnas puses nav tās sliktākās
Ārija ieminas, ka viņa tāpat kā vīrs esot Dieva un sargeņģeļa apsargāta. Arī tagad, kad skārusi smaga slimība, viņu uzturot kāda neredzama roka. Pati brīnoties par to enerģiju un dzīvesprieku, ko vēl jūtot sevī. Viņa ticot mājas gariņam, kurš vienmēr par sevi brīnumainā veidā atgādinot.
"Es no rītiem pateicos visiem par dāvāto mieru un žēlastību. Visaugstāk otrā cilvēkā vērtēju godīgumu un labestību. Mums ir labi kaimiņi. Trīs ģimenes - mēs, Bērziņi un Zvejnieki - turamies kopā priekos un bēdās, cits citu apsveicam jubilejās. Gaidām ciemos meitu ar ģimeni, tad kopā dosimies ekskursijā," plānus atklāj Ārija.
Tā viņi soļo cauri gadu grēdām. Viens otru stiprinādami ar labu vārdu, ar dvēseles gaismu, kas kvēlo ilgāk par dienai atvēlēto.

Citu datumu laikraksti

  • Apkopoti pusgada rezultāti

    Valsts ieņēmumu dienesta Vidzemes reģionālās iestādes Alūksnes nodaļa 2004.gada sešos mēnešos kopbudžetā ir iekasējusi 2 462 930 latus - par 260 040...

  • Vecais un jaunais perspektīvais

    Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai izvēlēties jauno, nezināmo vai palikt uzticīgam vecajam un labi pazīstamajam.Ikviens kādreiz ir iedomājies, vai...

  • Noslēdz līgumu par Eiropas fondu līdzfinansējumu

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Tvaikonītis” īpašnieks Igors Dorofejevs ir viens no pirmajiem, kas šonedēļ paraksta līgumu par Eiropas...

  • Vairāk dzīvo citiem, nevis sev

    Alūksniete Līga Cīrule ir neparasta sieviete, kas prot visdažādākos darbus un kuru interesē daudzas lietas.Alūksniete Līga Cīrule ir neparasta...

  • Veic kosmētisko remontu

    Trapenes pagastā šovasar ir veikts kosmētiskais remonts tautas namā un bibliotēkā.Trapenes pagastā šovasar ir veikts kosmētiskais remonts tautas namā...

  • Notiks visu šķirņu suņu izstāde

    18.jūlijā Aizkraukles arodvidusskolas stadionā notiks visu šķirņu suņu nacionālā izstāde.18.jūlijā Aizkraukles arodvidusskolas stadionā notiks visu...

  • Dosies uz salidojumu

    Sestdien Ikšķilē notiks 6. Latvijas politiski represēto salidojums, uz kuru dosies arī grupa Alūksnes rajona represēto. “Vienmēr braucam uz šādu...

  • Aicina pieteikties

    Ar Hansabankas finansiālu atbalstu notiks vasaras basketbola nometne “Basketbums 2004”, kurā aicināti piedalīties jaunie basketbola talanti - zēni un...

  • Somu pieredze noderēs ierosmei un sadarbībai

    Malienas speciālās pirmsskolas izglītības iestādes “Mazputniņš” vadītāja Ieviņa Āboltiņa atgriezusies no semināra par pilsoņu aktivizēšanas iespējām....