Dzīvo brīnuma gaidās

Alūksnes Pilsētas svētkos netrūka nenieka, no laukiem bija ieradusies Trīne. Vareni uznāca, skaisti balsi locīja, labākos sētniekus uzteica, katram mācēja labu vārdu pateikt.

Alūksnes Pilsētas svētkos netrūka nenieka, no laukiem bija ieradusies Trīne. Vareni uznāca, skaisti balsi locīja, labākos sētniekus uzteica, katram mācēja labu vārdu pateikt. No sirds izsmējusies, priecājos, ka neesam nabagāki par rīdziniekiem. Trīnē neatpazinu jaunlaicenieti Māru Svārupi, tik labi viņa prata atveidot savu lomu.
"Māra Svārupe, meitas uzvārdā Krūmiņa. Jaunlaicenes kultūras nama darba organizatore, cilvēks, kas grib, lai visiem būtu labi," saules zaķēniem zibot acīs, ar sevi iepazīstina Māra un piebilst, ka Māras vārdam piemītot kaut kas no senatnīgās latviešu dievības, no tās dziļuma. Reizēm viņai tieši šā dziļuma pietrūkstot, jo bieži izdarot un tikai tad domājot. Pie vārda Māra tikusi, pateicoties tēvam. "Man jau bija divi brālīši, bet papus ļoti gribējis meitiņu. Pirms tam lasījis Viļa Lāča romānu "Vētra", tur papum patikusi Māra. Tā es tiku pie vārda. Tas notika pirms 47 gadiem 27.aprīlī Cesvaines slimnīcā.
Papa profesija ir poligrāfiķis, tolaik viņš bija tipogrāfijas direktors, vecāki dzīvoja Cesvainē.
"Gribēju izmācīties par dakteri. Aizgāju mācīties uz Cēsu medicīnas skolu. Domāju, ja veiksies, kā iecerēts, startēšu uz medicīnas institūtu. Taču viss apstājās. Šo nepārdomāto soli nožēloju vēl šodien. Izmācījos par rūpnieciska audēju.
Kultūras dzīvē mani ieveda vecāki, jo abi vienmēr bija aktīvi pašdarbnieki. Dziedāja, spēlēja un agri sāka ņemt mani līdzi uz mēģinājumiem. Lielā dziedāšana pārmantota no mammas. Es dziedu folkloras ansamblī, sieviešu vokālajā ansamblī. Man ļoti gribētos dziedāt korī, taču visi vakari aizņemti mēģinājumos klubā. Kad aizeju uz baznīcu, tad izdziedos no sirds," jau samierinājusies ar notikušo stāsta Māra.
Viņa sevi uzskata par stabilu jaunlaicenieti. Šeit pavadīti 27 gadi, šeit dzimuši bērni. Te satikusi savu nākamo vīru Valdi. "Vīra dzimtas saknes meklējamas Ziemeru pagastā. Viņu pēc Smiltenes sovhoztehnikuma beigšanas atsūtīja strādāt uz Jaunlaiceni par agronomu. Klubā sadancojāmies. Man toreiz bija 20 gadi. Nu jau mūsu laulību varēs mērīt 27 gadu garumā. Mums ir divas meitas un dēls. Man jau ir trīs mazmeitiņas, trīs princesītes. Ilvai ir seši gadim, Ulrikai būs divi gadi, bet mazajai Katei - gads un seši mēneši," pa atmiņu takām staigādama klāsta Māra. "Dēls Kaspars dzīvo pie mums. Jaunākā meita Zane izmācījās par sekretāri - lietvedi. Tagad saprotam, ka viņai vajadzēja būt ašākai, tad būtu atradusi darbu. Taču viņa to nesameklēja un izmācījās par manikīri. Nedaudz pastrādāja, apprecējās, piedzima bērniņš. Tagad sāks strādāt, jo mazo iekārtoja bērnudārzā.
Kristīne mācās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Viņai studijas ilgst jau vairākus gadus, jo vecākā meitiņa Ilva piedzima slima. Mazajai jau ir bijušas deviņas operācijas," atklāj Māra.
Tikai mirkli viņas balsī iezogas skumjas un acīs ieriešas asaras. Drīz viņas skats aizķer zilo pamali un lūpās atkal iegulst smaids. To viņa dala pa labi un pa kreisi, kaut arī reizēm sirdī līst skumjas.
Ja es staigātu vienmēr saīgusi, tad ātri apniktu sev un citiem. Kad apstākļu spiestai vajadzēja palikt mājās, man dzīvot negribējās. Drausmīgākais bija tas, ka nevienam neuzdrošinājos rādīt savas asaras. Negribējās nevienu skumdināt, vismazāk jau tuviniekus. Tad es aizgāju parkā un kārtīgi izraudājos," savos pārdzīvojumos dalās Māra. Viņai esot daudz paziņu, bet vai starp tiem ir arī draugi, viņa nemākot pateikt. Māra citiem cilvēkiem par sevi maz stāsta, jo baidās pievilties.
"Manā dzīvē ir bijuši tikai divi cilvēki, kuriem es pilnībā esmu atklājusies. Paldies Dievam, ka tie manu stāstīto tālāk neizpauda. Opekalnu draudzē man bija saruna ar mācītāju Ati Grīnbergu par grēksūdzi. No vienas puses gribētu iet, bet es nevaru atvērties. Mēs runājam par Latvijas skaisto dabu, par to, kur gribētos aizbraukt." Mārai sapņu vieta ir Aglona. Uz turieni viņa brauktu viena vai arī kopā ar tuvu cilvēku. Taču Māra tic, ka Dievs visu darīs savā laikā. Viss notiek pēc noteikta plāna, kā saka, no sava likteņa neizbēgsi.
"Es gan par uzliktajiem pārbaudījumiem reizēm kurnu. Bībelē teikts, ka nevajag zūdīties, bet visu uzticēt Dievam. Es tajā vietā ieliku lapiņu un mazdūšības brīžos izlasu. Pēc tam domāju, ka man patiešām nav, par ko sūdzēties. Man vecāki ir dzīvi, man ir labs vīrs, ķermenis vesels, man ir darbs. Ir bērni, mazbērni. Bet tā jau ir, ka cilvēciskās vēlmes nevar saprasties ar dvēseli. Reizēm man negribas ieklausīties sirdsapziņā, es gribu to apklusināt. Mēs daudz ko mākam noklusēt un sabiedrības acīs esam nevainojami. Ja rīkojamies atklāti, saņemam nopēlumu," apgalvo Māra.
Izšķirošo soli ticībā noteica mazmeitiņa Ilva. "Toreiz par mācītāju kalpoja Ilgonis Alpe. Neviens nedeva cerību, ka bērns dzīvos. Es aizbraucu uz Alūksni. Mācītājs lieki mani neiztaujāja, bet ar atvērtu sirdi nokristīja bērnu," Māra stāsta par savu ceļu uz baznīcu.
Viņa stāsta, ka Dieva vārda spēku izjutusi vairākas reizes dzīvē. Reiz viņa aizgājusi pie kādas pūšļotājas, lai pasaka, vai Ilva dzīvos. Sieviete apskatījusies meitenīti un paziņojusi vissliktāko. Toreiz Māra jutusies kā sasista, nespējusi noticēt teiktajam. Mācītājs Alpe ieteicis nekad tā nedarīt, dievkalpojumā visa draudze aizlūgusi par bērnu. Ilvai palicis labāk. Māra tic, ka, ievērojot ārsta noteikumus, Ilvu slimība vairs nemocīs un pamazām atkāpsies.
Māras dzīvi tagad aizņem teātris. Tajā ievadījusi viņas mamma Izolde Krūmiņa, kura tautas namā vada pašdarbnieku grupu. "Es nekad nebiju nevienu lomu spēlējusi. Kādos Jāņos teātrinieki sadomāja iestudēt nelielu fragmentu no "Skroderdienām Silmačos". Es tiku pie lomas. Man bija jāspēlē Pindacīša, pēc tam nāca Trīne. Man jau tiek tās nešpetnās sievas. Trīne ir nelaimīga personiskajā dzīvē, tāpēc jau viņa dara visu, lai sasniegtu mērķi. Tagad spēlēju Lavīzi no Blaumaņa "Saldenās pudeles", tā arī visu pati nokārto. Tomēr viņa ir viena, it kā viena," spriež Māra. Viņa bēdājās par pagasta nākotni, par to, kā tas ietekmēs kultūras dzīvi.
"Ar skumjām domāju, ka dabīgā nāvē nomirs tautas nams, jo nebūs auditorijas. Jaunie aiziet projām un atpakaļ nenāk. Paliks pensionāri, paliks tādi kā mans Kaspariņš, kuram jādzīvo pie mammas, tādi cilvēki paliks laukos. Darba problēma ir visā valstī. Ja ir darbs, tad cilvēka pašapziņa ir kārtībā. Jaunlaicenes pagastā vīrieši par darbu sūdzēties nevar. Tiesa, ne visi grib strādāt," secina Māra.
Krīt lapas. Tajās raugoties, Māra sapņaini ierunājas, ka bieži sevi iedomājoties lielā akmens virtuvē ar iekārtu pavardu. Ārā plosās negaiss, bet pavardā liesmo uguns.
"Tā būtu svētlaime, ja es tādā vietā nokļūtu," apgalvo Māra un viņas acīs ir kaut kas no senās dievības rituāliem. Māra visiem novēl sasniegt to , ko katrs ļoti vēlas.

Citu datumu laikraksti