Dzīvojis starp naidu, karu un izlīguma meklējumiem

Laikraksta "Diena" žurnālists Atis Klimovičs, veidojot reportāžas no tālajām Austrumu valstīm, guvis svētīgu pārliecību, ka katrai pusei, katram cilvēkam ir sava taisnība.

Laikraksta "Diena" žurnālists Atis Klimovičs, veidojot reportāžas no tālajām Austrumu valstīm, guvis svētīgu pārliecību, ka katrai pusei, katram cilvēkam ir sava taisnība. Satiktie svešie ļaudis veidojuši reportiera dzīvi, jo ar tiem sarunājies, sēdējis pie pusdienu galda, juties apdraudēts, tie viņam ir uzticējušies. Kad notikumi beidzas un aizmirstas, cilvēki paliek. Un tas Atim šķiet svarīgākais.
"Sākot strādāt "Dienā", es neveicu žurnālista pienākumus, bet drīzāk ziņu kompilētāja (visus datus aizgūst no citu pētījumiem)darbu. Strādāju ārzemju biroja Austrumu nodaļā, kas gatavoja ziņas no visas bijušās Padomju Savienības. Informāciju saņēmu no dažādām lielām ārzemju ziņu aģentūrām. Es vairāk pildīju tulka funkcijas," par aizraušanos ar Austrumu tautu likteņiem stāsta A. Klimovičs.
1991. gadā Gruzijā ievēlēja slaveno prezidentu Zviadu Gamsahurdiju. Toreiz "Diena" Atim ļāva braukt un vērot vēlēšanas. Jau iepriekš bijusi interese par šo tautu, jo patika gruzīnu māksla un kinofilmas. "Pirmā brauciena laikā lāgā neko neuzrakstīju. Sekoja citi braucieni. Ātri vien sapratu, cik labi šāda klātbūtne ļauj iedziļināties notikumos un tos izprast. Šis darbs bija jāveic regulāri. Uzrakstīju vadībai garu petīciju ar saviem ierosinājumiem, bet tie netika pieņemti. Acīmredzot darba devēji toreiz nebija pārliecināti, ka es to spēju, vai to vispār vajag," norāda žurnālists.
Atceroties pirmās publikācijas no ārzemēm, Atis tās nevērtē kā meistarīgas. Cītīgi strādājot, augusi arī prasme. ""Diena" ir piemērs citiem medijiem. Es nevēlētos tagad mainīt darbavietu un meklēt citu avīzi," saka A. Klimovičs.
Gadā pusgadu pavada ārzemēs
Pildot žurnālista pienākumus, Atis Gruzijā bijis astoņas, Armēnijā un Azerbaidžānā - trīs, Čečenijā - 12, Balkānos - sešas reizes, vairākkārt būts Izraēlā un Afganistānā, kā arī citās Ziemeļu Kaukāza republikās.
"Fotogrāfijas, ko es esmu uzņēmis šajās valstīs, ir vērtīgākas par to, ko esmu rakstījis kā reportieris. Nesen atgriezos no Izraēlas. Ir grūti uzrakstīt par ebreju un arābu konfliktu. Abām pusēm ir sava taisnība. Viens raksts iznāk proebrejisks, cits - proarābisks. Protams, es cenšos būt objektīvs, tomēr reizēm atbalstu kādu viedokli, līdz ar to nonāku līdz banalitātei. Bet fotokamera reālo dzīvi parāda diezgan precīzi," saka A. Klimovičs.
Atis norāda, ka, esot pasaules karstākajos punktos, viņš vēlas cilvēkiem ļaut apjaust, ka tie nav vieni. Žurnālistam nav vieglas šīs satikšanās, jo bēgļi paliek nelielajās būdiņās, bet reportieris atgriežas viesnīcā, kur ir silts ūdens un kārtīga barība. "Cilvēku attieksmi pret ārzemju žurnālistiem nosaka kara ilgums. Sākumā šīs profesijas pārstāvji ir gaidīti, cilvēki cer, ka kameras, prese parādīs reālo situāciju, ka no tā kaut kas mainīsies un problēmu ātrāk atrisinās. Bet, ja tas ilgā laikā nenotiek, cilvēki viļas. Tad viņi pārmet, ka apciemo simtiem, tūkstošiem žurnālistu, bet nekas taču nemainās - bumbas krīt un viņiem joprojām dara pāri. Ir jāprot ar šādiem cilvēkiem runāt," uzskata A. Klimovičs.
Nekas nav drošs, arī žurnālista darbs - ne
"Nekas nav pilnīgi drošs. Arī mans darbs Austrumu valstīs. Bet globāli ņemot, ar nāvi katram no mums reiz būs jāsastopas. Ir bijis bail, esmu juties apdraudēts. Bet tas ir normāli. Es dzīvoju ar domu, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Bet visās karstajās zonās tomēr eksistē likumi, noteikumi. Nevar iet jebkurā mežā vai laukā, jo tur var būt mīnas un spridzekļi. Pārdrošas akcijas veic tikai daži reportieri. Ja visā pasaulē gada laikā, pildot pienākumu, bojā iet apmēram 120 žurnālistu, tas, manuprāt, nav daudz. Bet mēs taču neskrienam pakaļ šāviņiem un lodēm, bet cilvēkiem," skaidro "Dienas" reportieris.
Atis vadījies pēc dzelžaina likuma, ka, satiekoties ar dažādi noskaņotām pusēm, nekad nerunāt tām līdzi. Viņš sev skaidri pasaka - nemelo, neglaudi kādu pa spalvai. Nesen Hebronā kāda arābu ģimene Ati uzaicināja uz pusdienām. Viņi sēdēja pie viena galda. Saimnieki jautājuši viņa domas par ebrejiem. Žurnālists ieturējis neveiklu pauzi. Bet arābi rosinājuši - saki patiesību. Tad arī A. Klimovičs atzinis, ka ebreju tautā ir daudz labu cilvēku un arābi noteikti ar viņiem var rast sapratni.
"Ja es uzskatos būtu krietni radikālāks pret cittautiešiem, citādāk domājošiem, tad man būtu grūti. Esmu tolerants, veselīgi domājošs kosmopolīts," saka žurnālists.
Ķēdītē iekārtā krusta dēļ nav vajāts
Atis ir svēti pārliecināts, ka liela sadursme starp reliģijām - islamu un kristietību - nav gaidāma. Ja ir cīņa starp Huseinu un Ameriku, starp teroristu grupējumiem un Rietumiem, tad globālas cīņas starp reliģijām nav. Protams, šādas teorijas ir minētas un pieļautas, bet pēc 11. septembra notikumiem šāds reliģiju karš nesākās. Arī es Afganistānā esmu minējis, ka piederu kristietībai. Valkāju tur sporta kreklu, no kura laukā bieži vien izslīdēja sudraba ķēdīte ar baltu krustiņu. Kad apkārt vieni afgāņi, radās satraukums. Bet tam nepievērsa uzmanību," atceras A. Klimovičs.
Publicists abas reliģijas nevēlas salīdzināt. Viņš tikai piebilst, ka islamā ir daudzi cilvēki, kas svēti tic, ka arābi un palestīnieši, kas sevi uzspridzina, uzreiz nonāk debesīs, ka tas ir Dievam tīkams darbs.
Sievietes notikumu gaitā neiejaucas
"Līdz šim Afganistānā bija "Taleban" ieviestā kārtība, kas nosaka sievietēm dzīvot mājās, audzināt bērnus, rūpēties par ēdienu, mazgāt veļu. Tādēļ kara laika notikumos viņas nemaz nebija redzamas. Bet nesen pirms "Taleban" režīma, sievietes varēja staigāt pat bez čadras, īsās kleitās, apmeklēt pasākumus ar vīru vai draugu," secina A. Klimovičs.
Bērni pie šādas karojošas dzīves ir pieraduši. Viņi no mātes krūts jau ir iezīduši cīņu par savu taisnību. "Tomēr, ja cilvēkam grib kaut ko šausminošu stāstīt, tad Afganistāna nav īstā vieta. Tur karš bija specifisks. Frontes bija mazkustīgas, pretējās puses apmainījās ar gūstekņiem. Par naudu pretējās puses komandieris ar visu vienību varēja pāriet pretinieka pusē. Bet tur nebija terora, slaktēšanas un etniskās tīrīšanas kā Āfrikā (Ruandā) un Dienvidslāvijā," saka žurnālists.Viņš pieņēmis citādāk domājošus cilvēkus, iemīlējis, ainavas, kas daudziem šķiet tuksnešainas un neinteresantas. Sastaptos cilvēkus viņš neaizmirst. Tie vienmēr viņam ir līdzās ne tikai publikācijās un fotogrāfijās, bet negaistošās atmiņās.

Citu datumu laikraksti

  • Atbildam lasītājam

    Kādi ir slimnīcas uzņemšanas nodaļas pienākumi neatliekamas medicīniskās palīdzības sniegšanā?Kādi ir slimnīcas uzņemšanas nodaļas pienākumi...

  • Afiša

    8.martā pulksten 22.00 Kolberģa tautas namā atpūtas vakars kopā ar grupu "Staburags" (Jēkabpils).8.martā pulksten 22.00 Kolberģa tautas namā atpūtas...

  • Ciena tradicionālas vērtības

    Jau kopš janvāra tūrisma informācijas centros ceļotgribētāji aktīvi interesējas par iespējām doties vismaz divu dienu ekskursijās.Jau kopš janvāra...

  • Apstiprina budžetu

    Alsviķu pagasta padomes sēdē apstiprināja pašvaldības budžetu šim gadam.Alsviķu pagasta padomes sēdē apstiprināja pašvaldības budžetu šim...

  • Padomi skābbarības vērtēšanā

    Latvijā skābbarības paraugu izvērtēšanā šogad piedalījās somu firmas "Kemira Chemicals Oy" skābbarības speciālists Harijs Mitinens.Latvijā...

  • Dosies "Pavasara zemi"

    Alūksnes rajona tūrisma apvienība "Maliena" organizēs braucienu uz "Pavasara zemi" Monistes pagastā Igaunijā.Alūksnes rajona tūrisma apvienība...

  • Filmējas kopā ar profesionāļiem

    Neaizmirstams laiks Antonijai Melgalvei ir vasara pirms 12 gadiem, kad viņai bija iespēja piedalīties latviešu kinofilmas "Mērnieku laiki" filmēšanā...

  • Piedāvā atpūtu dažādām gaumēm

    Dievkalpojumi 3.martā pulksten 14.00 Valkas rajona Variņu tautas namā - dievkalpojums.Dievkalpojumi 3.martā pulksten 14.00 Valkas rajona Variņu...

  • Zivīm jāuzmanās no zagļiem

    AUNS. Kādam Aunam popularitāte būs sagrozījusi galvu, traucēs objektīvi vērtēt savu darbību.AUNS. Kādam Aunam popularitāte būs sagrozījusi galvu,...