Dzīvoju uz čemodāniem

Kamerorķestra „Kremerata Baltica” dalībnieka Ingara Ģirņa ceļš uz mūziku aizsācies Alūksnē. Tēvs strādājis mūzikas skolā par pasniedzēju un darbojies kā ērģelnieks, tāpēc arī bērni regulāri vesti klausīties ērģeles un mājās rīkoti muzikālie vakari. Mūzika mājās skanēja vienmēr, atceras Ingars, kurš pēc Alūksnes mūzikas skolas vijoles klases absolvēšanas devies mācīties uz Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu. „Sanāca jau tā dīvaini mesties uz Latvijas otru galu,” viņš atzīst, paskaidrojot, ka pēc vairāku mūzikas vidusskolu un koledžu apbraukāšanas tieši Liepājā izveidojies kontakts ar pasniedzējiem.


Mūzikas vidusskolā Ingars pārgājis no vijoles uz citu stīgu instrumentu – altu, ko viņš spēlē joprojām. Vēlāk sekojušas studijas Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā, bet pēc tam muzikālā izglītošanās turpināta Francijā un Lielbritānijā. Nu jau septiņus gadus Ingars spēlē kamerorķestra „Kremerata Baltica” sastāvā. Šis darbs no viņa prasa biežu braukāšanu pa pasauli, jo pārsvarā koncerti notiek ārzemēs, Latvijā tie ir tikai divi trīs gadā. „Varētu teikt, ka dzīvoju uz čemodāniem,” Ingars smejas. „Tagad mums būs pusotru mēnesi gara tūre. Pusotrs mēnesis – tas ir grūti, bet ko lai dara – tāds darbs. Var jau atteikties un nebraukt.”
- Vai, tik daudz braukājot apkārt, nepazūd māju sajūta?
- Nē, nu ir traki, ir. Es piekrītu. Normāli cilvēki jau tā nedarītu, bet tādi mēs tur esam savākti kopā. Tie, kas to visu var panest un kuriem patīk. No otras puses, muzikālā, karjeras ziņā tas ir tāds labs un augsts punkts. Tu braukā pa pasaules labākajām koncertzālēm un spēlē. Vienīgi tas, ka ir nedaudz par daudz. Arī tagad, pēc visiem šiem septiņiem nobraukātajiem gadiem, jūti, ka nezini, vai gribētu tāpat pavadīt arī nākamos septiņus.
- Vai esi domājis par pedagoga darbu kā alternatīvu?
- Jā, protams. Kāpēc ne? Tā nopietni gan es neesmu strādājis. Ir gadījies palīdzēt citiem. Tāpat akadēmijā ir tāds kurss: atnāk pasniedzējs un māca, kā tev mācīt mazos. Tas ir tā saucamais pedagoģijas kurss, kurš tev jāiziet, lai diplomā būtu punkts, ka vari jau kaut ko pasniegt.
- Pedagoga darbā saskati kaut ko sev tuvu vai par galveno iemeslu izvēlei kalpotu atrašanās vienā vietā?
- Pedagoģijā labi ir tas, ka tas ir tavs produkts. Tu strādā pie tā bērna un viņā daudz ieliec, ja tev, protams, ir interese un bērns arī cenšas. Tas man šķiet svarīgi, lai gan neesmu neko tādu darījis un nezinu, kā tas ir, ja dari to ilgāku laiku. Bet es domāju, ka tas varētu būt interesanti. Tādā orķestrī tu tomēr esi viens no vairākiem. Tu tur strādā, spēlē to skaņdarbu, bet tas nav konkrēti tikai tavs darbs – tas viss summējas. Ja spēlē solo vai pasniedz, tu vairāk jūti savu ieguldījumu.
- Sestdien kopā ar tēvu (Alūksnes mūzikas skolas pedagogs Jānis Ģirnis) tu baznīcā sniedzi solokoncertu. Vai bieži sanāk to darīt?
- Tādu solistu altistu jau ir maz. Vispār grūti mūziķiem – solistiem dzīvot Latvijā. Tad ir jābūt tādam kā Baiba Skride, kura braukā apkārt kā soliste un uzvarējusi starptautiskos konkursos. Es to daru kā hobiju. Brīvā laika dēļ. Lai būtu, kur pašam augt un varētu apgūt jaunus skaņdarbus. Lai nestāvētu tikai uz orķestra gabaliem un nebūtu tā, ka noliec instrumentu pēc tūres un pēc tam paņem atkal tikai tad, kad vajag. Lai būtu radošais moments, kad vari vairāk izpausties, kā, piemēram, tajā pašā pedagoģijā, kur tu vari sevi vairāk ielikt, nevis tikai būt viens no vairākiem.
- Kas tev pašam ir tuvāks – solo vai ansamblī spēlēšana?
- Es jau labprāt būtu vai nu tikai pasniedzējs, vai solists, bet no tā nevar dzīvot. Tev ir jāspēlē orķestrī. Un tur atkal ir tas pluss, ka vari spēlēt kopā ar slaveniem māksliniekiem, kas bieži atbrauc. Man pašam patīk apvienot visu, lai nav tā, ka ir tikai viens vai otrs. Bet, ja vajadzētu izšķirties, tad es priekšroku dotu individuālajam darbam.
- Kā vienu no plusiem spēlēšanai ansamblī tu minēji iespēju muzicēt kopā ar slaveniem māksliniekiem. Vai daudz esi ietekmējies no cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā?
- Protams. Domāju, ka tas ir tāpat kā jebkurā profesijā. Ja esi aktieris un strādā kopā ar slavenu režisoru vai ja esi zinātnieks un satiec kādu lielu autoritāti – tas atstāj iespaidu un tu gribot negribot pārņem no viņiem kaut ko. Tāpat ir ar solistiem. Viņi jau parasti izrādās tādi labsirdīgi un labvēlīgi cilvēki. Ja viss dzīvē ir sasniegts, tad var atļauties būt atvērts un draudzīgs. Vienkāršs. Neviens tur nav tāds, kā saka, ar degunu mākoņos. Neskatās uz mums, vienkāršajiem mūziķiem, no augšas. No tādiem cilvēkiem noteikti kaut ko iemācies.
- Vai arī publika kaut ko ietekmē? Ir taču vietas, kur publika pieradusi pie izmeklētiem koncertiem, un tādas, kur tas ir kaut kas īpašs.
- Grūti pateikt. Protams, atšķirība ir jūtama. Ir sirsnīgāka publika un ir vēsāka. To var pamanīt. Vai tas kaut ko ietekmē? Nezinu, bet atšķirība ir jūtama, vai mēs spēlējam Spānijā un Itālijā, kur ir karstasinīgāka publika, vai Krievijā, kur var just, ka cilvēki ir sirsnīgāki, atsaucīgāki, vai tajā pašā Vācijā, kur klausītāji ir rezervētāki. Katrā ziņā publika visur ir noskaņota labvēlīgi. Ar tādu attieksmi viņi nāk, un tas priecē.
- Kādu cilvēku vairāk ir starp klausītājiem – gadījuma rakstura vai pastāvīgie apmeklētāji, kuri nāk gandrīz vai uz katru koncertu?
- Vairāk tomēr nāk vieni un tie paši. Mēs jau brīžiem redzam, ka pirmajās rindās sēž tie paši, kuri tur bija jau pirms gada vai diviem. Viņi ir arī tie, kuri piesaista jaunus klausītājus. Principā publika nodalās. Citi iet uz simfoniskajiem koncertiem, citi uz rokkoncertiem. Jaunieši, kuri varbūt saistīti ar mākslu vai mūziku, atnāk arī mūs paklausīties. Es domāju, ka tā publika ļoti nodalās pēc gaumēm. Ir tādi, kuriem patīk vijoļu mūzika, kas mums ir vairāk. Ja uzaicinām kā solistu kādu pianistu, tad ir cits kontingents.
- Kā notiek repertuāra izvēle, un vai bieži tas tiek mainīts?
- Mums visu nosaka mākslinieciskais vadītājs Gidons Krēmers. Viņš, varētu teikt, ir tāds revolucionārs. Tādā ziņā, ka bieži domā nevis, cik tas būs komerciāli izdevīgi, bet kā tas mākslinieciski audzinās publiku. Viņš uz tādu risku iziet. Un tad ir tā, ka sākumā uzliek grūtu skaņdarbu, kādu moderno komponistu, kuru grib virzīt, lai viņu pazītu vairāk, un pēc tam atkal kaut ko populāru. Kad publika pārcieš to grūto gabalu, tad aplausi ir tādi, kādi ir, bet, kad nospēlē kaut ko foršu, tad uzreiz – nu jā, bija labs koncerts! Tā ka tas repertuārs ir ne tikai tāds, lai būtu aplausi, bet arī izglītojošs.
- Vai bieži sanāk atbraukt uz Alūksni?
- Šad tad sanāk. Kādas divas reizes pusgadā vismaz cenšos te parādīties.
- Un cik bieži notiek tādi koncerti, kā bija sestdien, kad spēlē kopā ar tēvu?
- To jau vairāk tēvs kā ērģelnieks organizē. Viņam patīk spēlēt ērģeles, un te apkārt ir daudz baznīcu, kur ir labas ērģeles, bet koncerti nenotiek. Tad nu viņam ir vēlme nedaudz pamuzicēt, bet vajag kādu instrumentālistu. Un tā kā es esmu pieejams, tad mēs šad tad kaut ko kopā nospēlējam. Ne tikai Alūksnē, bet arī Balvos un Gulbenē. Tas jau ir labi, jo mēs to darām sava prieka pēc un tēvs neprasa nekādus honorārus. Piemēram, ja skatās pēc ārzemju pieredzes, tad tur ieej baznīcā un ir pilns ar visādiem māksliniekiem, studentiem, kas grib spēlēt. Tur regulāri notiek koncerti par ziedojumiem. Līdz ar to baznīcas nav tikai dievkalpojumiem, bet arī ērģeles tiek ieskandinātas koncertos.
- Tu esi agri atstājis Alūksni, jo jau pusaudža vecumā devies prom uz Liepāju. Vai Alūksne kā pilsēta tev tagad saistās tikai ar vietu, kur dzīvo vecāki, vai jūti sevī dziļāku saikni ar šejieni?
- Protams, ka jūtu. Tas pusaudža vecums tomēr ir laiks, kad veidojies. Tie ir pirmie iespaidi, arī raksturs kaut kādā ziņā te veidojies. Vienmēr jau runā, ka alūksniešiem ir tāds pozitīvs spītīgums. Nezinu, vai tas saistīts ar skarbajiem laika apstākļiem, bet ir tāds. Un es to sevī jūtu. Kad man, piemēram, saka – tu nevari to izdarīt, met mieru un tā tālāk, tad manī rodas tāda spītība pierādīt pretējo. Tas stimulē, ja tev kaut kas ir svarīgs un tu gribi to izdarīt. Protams, tādā gadījumā tikai jāizdomā, vai tas ir tas, ko tu patiešām vēlies.

Citu datumu laikraksti

  • Policija ziņo

    Alūksne 1.decembrī kāds alūksnietis ziņo, ka jaunieši ar kājām spārda jaunatklāto vides objektu pie Pilssalas tilta. Vainīgie jaunieši noskaidroti,...

  • Kopā var vairāk

    Kopš darbu Apes pilsētā ar lauku teritoriju sācis Alūksnes rajona Policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 2.nodaļas iecirkņa vecākais...

  • Reforma notiek ļoti smagā laikā

    Acīmredzot no Alūksnes rajona pašvaldībām neviens pārstāvis rīt nedosies piketēt pie Saeimas, kas lems par administratīvi teritoriālo dalījumu...

  • Šogad reģistrē simto bērniņu

    Alūksnes pilsētas dzimtsarakstu nodaļā šogad ir reģistrēts simtais bērniņš. Pēdējo reizi pilsētā gadā  reģistrēto jaundzimušo skaits simtu pārsniedza...

  • Pateicas atbalstītājiem

    Alūksnes pašvaldība pateicas ikvienam iedzīvotājam, kas atsaucās mūziķa Gunāra Kalniņa gospeļkora „gg choir” lūgumam piedalīties labdarības akcijā un...

  • Kavējas remonts

    Pasaules finanšu krīze negatīvi ietekmējusi Alūksnes luterāņu baznīcā paredzētos remontdarbus. Līdzekļus remontam bija paredzēts iegūt, pārdodot kādu...

  • Skatāma novadnieka gleznu izstāde

    Ilzene Pagasta padomes telpās un bibliotēkā ir skatāma novadnieka Māra Salmiņa gleznu izstāde. “M.Salmiņš ir dzimis ilzenietis. Izstādes atklāšanas...

  • Aicina uz koncertu baznīcā

    Alūksne Svētā Bonifācija katoļu baznīcā sestdien, 6.decembrī, ikviens tiek aicināts uz klasiskās mūzikas koncertu. Koncertu sniegs “Kremerata...

  • Sacenšas zolītē

    Gulbenes pilsētas individuālajā zolītes čempionātā, kurā piedalījās vairāk nekā pussimts spēlētāju no 18 Latvijas pilsētām, labus rezultātus uzrādīja...