Dzīvot palīdz puķes un darbs dārzā

Kādreizējais Alūksnes rajona invalīdu biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Galahovs 10. janvārī svinēja skaistu jubileju. Viņš pasaulē nācis pirms 60 gadiem Mālupes pagasta “Mišķos”.

Kādreizējais Alūksnes rajona invalīdu biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Galahovs 10. janvārī svinēja skaistu jubileju. Viņš pasaulē nācis pirms
60 gadiem Mālupes pagasta "Mišķos".
Dzīve N.Galahovu nav lutinājusi, bet viņš spīvi turējies pretī dažādiem vilinājumiem nav ļāvis sevi samalt "liktens dzirnām". Pirms četriem gadiem viņš pieņēmis svarīgu lēmumu un atgriezies pie vecāku ticības, kurā arī pats bērnībā ticis nokristīts. Tagad katru svētdienu Nikolajs apmeklē pareizticīgo baznīcu un, kā pats saka, nododoties kopējai lūgšanai un savu sirdi atdodot Dievam.
Pie N.Galahova uz Merķeļa ielu devos janvāra rītā. Pārsteidza lielais kaktusu daudzums dzīvoklī un viņa īpašā mīlestība pret šiem augiem, tāpat prasme saimniekot un nesūdzēties par dažādām negācijām.
Viegli, kā rotaļādamies, viņš atver savas sirds labirintus un vārdi plūst atsperīgi kā bumbiņas. Ar humora pieskaņu balsī N.Galahovs stāsta, ka bērnībā nav paticis mācīties, tāpēc ar lielām mokām pabeidzis astoto klasi. Pēc tam sācis strādāt un, darbabiedru pierunāts, iestājies vakara vidusskolā Alūksnē. Pēc tam iestājies 34. profesionāli tehniskajā skolā Rīgā un kļuvis par profesionālu fotogrāfu. Strādājis tepat Alūksnē, sadzīves pakalpojumu kombinātā. Laikam jau viņa raksturā bija tādas īpašības, ko ievēroja arī vietējās milicijas darbinieki. "Mani uzaicināja strādāt milicijā, sāku mācīties Rīgas speciālajā milicijas skolā," atceras N.Galahovs.
Pildot dienesta pienākumus, sašauj kāju
Milicijā viņš nostrādjis nepilnus piecus gadus, tad notikusi nelaime. "Pildot dienesta pienākumus, man liktenīgi sašāva kāju. 1976.gadā nācās to ārstēt Rīgas traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, ārstēšanas process turpinājās četrus gadus. Solīja, ka kāju izārstēs, ieliks jaunus kaulus, to arī darīja, bet nelaimējās. Sākās vispārēja asins saindēšanās, tāpēc kāju vajadzēja noņemt. Tā es paliku bez kājas un darba.
Laime, ka biju "tālredzīgs" un pašā sākumā rēķinājos, ka būs ilgstoši jāārstējas. Man gan bija milicijas skolas diploms, taču sapratu, ka ar tik trūcīgām zināšanām dzīvē panākumus negūšu. Vienlaikus mācījos Latvijas valsts Universitātes juridiskajā fakultātē. Iznākot no slimnīcas kā 2.grupas invalīds, kādu laiku strādāju Alūksnes tautas tiesā par tiesu izpildītāju, nepieciešamības gadījumā aizvietoju tiesnesi Lonsku," stāsta viņš.
Slimība maina iecerētos plānus
grūti iegūto profesiju slimības dēļ tomēr nācies atstāt. Kad veselības stāvoklis uzlabojies, viņš atradis darbu Alūksnes centrālajā slimnīcā un sācis strādāt par vecāko kadru inspektoru, tur strādājis līdz 1990.gadam. Nikolajs atklāj, ka no šā darba vajadzējis aiziet tāpēc, ka nav ieguvis pilsonību.
13 gadus ir biedrības priekšsēdētājs
Bezdarbībā N.Galahovs nedzīvojis, viņš piekritis vadīt rajona invalīdu biedrību. Trīspadsmit gadus viņš vadījis biedrības darbu, pilnībā iepazinis invalīdu dzīvi un nācis pie secinājuma, ka vēlas pārmaiņas. Tāpēc viņš atsacījies no biedrības vadīšanas un aizgājis mācīties uz Alsviķu arodapmācības un rehabilitācijas centru par kurpnieku. 2004.gadā, ieguvis sertifikātu, atgriezies Alūksnē.
Ar darbu neveicas, kā bija cerēts. "Neviens jau nav domājis, ko pēc tam darīs tie, kuri beidz šādu skolu. Gribēju atvērt pats savu darbnīcu, bet sarēķināju, ka tas prasa vismaz 700 latus. Tādu naudu neviens man nevarēja aizdot. Vērsos pēc palīdzības pilsētas domē, taču saņēmu oficiālu vēstuli, kura gan apstiprināja, ka vēlos strādāt individuālu darbu, bet likums neatļauj palīdzēt. Tomēr īsti "plinti" krūmos negribas mest. Ceru, ka spēšu realizēt iecerēto," spriež Nikolajs.
Tagad viņš cītīgi apgūst prasmi strādāt ar datoru. "Esmu bezdarbnieks, man piedāvāja divus mēnešus mācīties datorkursos. Saprotu, ka jāpieņem katra izdevība, lai papildinātu zināšanas. Gan dzīve pateiks priekšā, kur tās noderēs. Jādzīvo, jāstrādā, jāatrod nodarbošanās. Ja cilvēks to nevēlas, tad viņš tikai gudro, kur no rīta dabūt latiņu, ko nodzert, un viss. Ja cilvēks vēlas strādāt, tad meklē tādu iespēju," spriež N.Galahovs.
Vislabāk audzēt kaktusus
Nikolajam ir skaists vaļasrieks - puķes, sevišķi kaktusi. "Jaunības gados izlasīju medicīniska rakstura darbu, ka dzīvoklī vislabāk ir audzēt kaktusus. Tie attīrot negatīvo enerģiju. No tā laika es tos audzēju, kaktusu man ir daudz. Pērnā gada maijā dzīvoklī izcēlās ugunsgrēks, no lielā karstuma daļa kaktusu aizgāja bojā. Tomēr palika, par ko priecāties. Viens kaktuss man par prieku uzziedēja īsi pirms manas dzimšanas dienas. Man enerģiju dod arī zeme. Kad atgriezos no Rīgas, slimības nomocīts, nezināju, ko darīt. Bija dzīves apnikums, pirmajā vietā bija šņabis. Izmisuma brīžos pat narkotiskās vielas pamēģināju. Tad rajona avīzē izlasīju sludinājumu, ka piedāvā zemi apsaimniekošanā. Nolēmu pamēģināt. Sāku no sirds strādāt, pamazām nācu pie secinājuma, ka nekas nav labāk un vienkāršāk, kā dzīvot ar skaidru galvu. Dārzs man ir "Kalnadruvās". Tagad viens otrs saka, ka es lepni dzīvojot. Varbūt tā arī no malas izskatās, jo bez divistabu dzīvokļa man ir vasarnīca, mašīna un pekinietis Toģiks Džonka. Ir divi pieauguši bērni un mazdēls," ne bez lepnuma stāsta Nikolajs.
Dzīves uzdevums izpildīts
N.Galahovs spriež , ka savu dzīves uzdevumu esot izpildījis. "Man ir dēls Oļegs, viņš dzīvo "Meža muižā" aiz Bejas. Viņš arī audzina dēlu, manu mazdēlu Kristapu. Meita Vineta Alūksnē nevarēja atrast piemērotu darbu, trīs gadus strādāja Spānijā. Tagad viņa ir Anglijā un strādā cepumu fabrikā. Savā dzīvē esmu daudz kokus iestādījis. Vēl tagad bijušie kaimiņi satiekoties stāsta, ka mani stādītie ceriņi pavasaros skaisti ziedot. Dārza mājai esmu uzbūvējis otro stāvu, dzīvoklī dzīvoju jau 20 gadus. Mans moto ir: "Dzīvoklim un pašam vienmēr jābūt tīram." Dzīvokli pēc ugunsgrēka remontēju. Pašlaik atjaunošanas darbus esmu pārtraucis, jo pensija jātērē komunālajiem maksājumiem, jāpērk medikamenti, benzīns, pārtika. Vasarā centīšos visus iecerētos darbus pabeigt," optimistiski saka Nikolajs.
"Lai cik grūti iet dzīvē, der atcerēties , ka visu dziedē laiks. Nevajag trakot, meklēt glāzi grādīgā dzēriena, nedod Dievs - striķa galu. Es jau četrus gadus eju uz pareizticīgo baznīcu un neprasu, vai man par to kaut kas būs? Es atdodu visu savu sirdi kopējai lūgšanai Es jūtu, ka tas kaut ko tomēr dod. To nevar izstāstīt vārdiem, bet cilvēkā notiek pozitīvas pārmaiņas, jo Dievs savu darbu dara, tikai vajag uzticēties," stingrā pārliecībā par to ir alūksnietis N.Galahovs, kuru dzīve ne reizi vien centusies ieraut kādā "akacī".

Citu datumu laikraksti

  • Ir radīti, lai būtu viens otram blakus

    Kas cilvēka dzīvē kļūst par galveno prioritāti, kad darba mūžs ir aiz muguras, bērni izauguši un radījuši iespēju priecāties par mazbērniem.Kas...

  • Turpinās konkurss “Veselā miesā vesels gars”

    Turpinot konkursu “Veselā miesā vesels gars”, ko rīko Alūksnes rajona tūrisma darbinieki sadarbībā ar vietējiem laikrakstiem, šodien publicējam...

  • Daļu zāļu kompensēs

    Ar šā gada 1.janvāri Veselības ministrija nolēmusi daļu līdz šim centralizēti iepērkamo onkoloģisko un hematoloģisko medikamentu (tos slimnieki...

  • Par studentu zinātnisko darbu konkursu

    Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu studentu zinātnisko darbu konkursu.Latvijas Banka izsludina ikgadējo Latvijas augstskolu...

  • Specializēs zemessardzes bataljonu

    Uz Zemessardzes 31. bataljona bāzes veidos Zemessardzes 31. bataljonu aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem.Uz Zemessardzes 31. (Balvu)...

  • Lems par divu miljonu latu kompensāciju

    Šodien, 25.janvārī, valdība lems par divu miljonu latu piešķiršanu pašvaldībām, lai kompensētu vētras radīto postījumu novēršanā iztērētos...