Ērģeles - kalpošana Dievam

Agrita Kalniņa spēlē ērģeles vairāk nekā desmit gadus.

Agrita Kalniņa spēlē ērģeles vairāk nekā desmit gadus
Jau vairākus gadus Alūksnes mūzikas skolas skolotājai Agritai Kalniņai Ziemassvētku vakars ir īpašs notikums. Būdama Alūksnes Evaņģēliski luteriskās draudzes ērģelniece, viņa šajā vakarā kļūst par daļu lielā svētku dievkalpojuma.
Ērģeles es sāku spēlēt deviņdesmito gadu vidū, vēl nebūdama ērģelniece. Tobrīd Alūksnes Evaņģēliski luteriskās draudzē nebija ērģelnieka. Mani uzaicināja izpalīdzēt, un ar to arī viss sākās."
Ko nozīmē "vēl nebūdama ērģelniece"?
Es mācēju spēlēt tikai klavieres, bet ērģeļu spēlēšana nav tas pats, kas klavierspēle. Pirmkārt, ērģeļu spēles galds jeb taustiņi ir daudz smagāks nekā klavierēm. Otrkārt, ir jāpierod pie koordinācijas, jo atšķirībā no klavierēm ērģelēm ir vairāki manuāļi jeb klaviatūra. Alūksnē mums ir divmanuāļu ērģeles. Treškārt, tie ir kāju pedāļi. Tātad tās ir trīs dažādas jomas. Katram skaņdarbam ir sava specifika, tāpēc arī pieeja ikreiz ir citādāka. Ir skaņdarbi, kur nepieciešams pat asistents. Ērģelnieks pats var nospēlēt tikai mazus, nelielus skaņdarbiņus, kur parocīgi var pārcelt kādu vienu vai divus reģistrus, taču, ja tas jādara biežāk, ir vajadzīgs asistents. Ērģelnieks pirms tam izplāno, ko viņš tajā skaņdarbā grib darīt, un asistentam jābūt tik labam, lai viņš precīzi noteiktajā brīdī, netraucējot ērģelnieku, pārvietotu šos reģistrus. Kad pirmo reizi piesēdos pie ērģelēm, es spēlēju tikai ar rokām, neizmantojot kāju pedāļus, jo man par to visu nebija ne mazākā priekšstata. Arī par reģistriem, no kā atkarīgs skanējuma krāšņums, es neko nezināju. Gadu vēlāk nolēmu, ka man vajag braukt mācīties. Trīs gadus es mācījos kursos un tikai pēc tam, kad saņēmu diplomu, varēju sevi saukt par īstu ērģelnieci. Tas gan nav tas pats, kas profesionālais ērģelnieks, jo tādā gadījumā būtu jāpabeidz augstākā mācību iestāde, kur ir speciāla ērģeļu klase, kuras audzēkņi vairāk orientējas uz koncertu sniegšanu. Es esmu ērģelnieks dievkalpojumiem.
Vai jums ir sanācis sniegt koncertus vai visu šo laiku esat spēlējusi tikai dievkalpojumos?
Esmu sniegusi vairākus koncertus: divi man ir bijuši Alūksnē un vēl trīs – Zviedrijā. Ērģelnieku kursos mums bija tāds profesors Andris Vītoliņš, kuram bija laba sadarbība ar Zviedrijas baznīcām. Pastāvēja tradīcija, ka katru gadu atsevišķiem kursu beidzējiem tiek piedāvāts sniegt koncertus dažādās Zviedrijas pilsētās. Šāda iespēja tika piedāvāta arī man, un es to izmantoju. Tas man ļāva iepazīties citām ērģelēm un to specifiku, kā arī izjust, ko nozīmē uzstāties klausītāju priekšā. Ja ir paredzēts koncerts kādā citā baznīcā, noteikti jārēķinās ar vismaz divām stundām, lai mazliet iepazītu instrumentu un sagatavotu tās nepieciešamo skaņdarbu atskaņošanai. Arī Zviedrijā ērģeles bija ļoti atšķirīgas. Vienā pilsētā bija koncertērģeles, kas tiek izbīdītas baznīcas altāra priekšā un saslēgtas kopā ar vēl divām ērģelēm. Tās bija arī ļoti modernas, jo reģistru pārslēgšanu varēja saprogrammēt elektroniski. Pārējās divās baznīcās ērģeles bija vairāk līdzīgas Alūksnē esošajām.
Kā ir spēlēt dievkalpojumā?
Cilvēkus, kas ieradušies uz dievkalpojumu, es neuztveru kā savus klausītājus, jo tajā mirklī mana ērģeļu spēlēšana nav koncerts, kurā būtu jāiedziļinās. Tai jābūt kā neuzkrītošam pavadījumam. Cilvēki dzied dziesmas, kas izsaka visu – tajā ir gan lūgšana, gan grēksūdze, gan Dieva slavēšana. Viss ir ielikts dziesmā, un šajā gadījumā ērģeles nedrīkst pārspēt dziedājumu. Dievkalpojuma laikā es pilnībā saplūstu ar tā norisi. Man nav tādu atpūtas brīžu, kad varu nesekot līdzi notiekošajam. Tas, ko es spēlēšu, tiek sagatavots jau iepriekš, jo gandrīz visas dziesmas dievkalpojumam es izvēlos pati, izņemot vienu, kas atbilst sprediķa tekstam un ko izvēlas mācītājs. Zinu, ka mūzikai dievkalpojuma laikā jābūt klusinātai, galvenokārt gaišos un mažorīgos toņos. Speciālu skaņdarbu dievkalpojumam nav, tāpēc es tos meklēju pati saviem spēkiem. Šos skaņdarbus ne vienmēr var saukt par īstu reliģisko vai garīgo mūziku, jo tādi tie ir tikai tādā gadījumā, ja nosaukumā vai apakšvirsrakstā iekļauts kaut kas no Svētajiem Rakstiem. Manā repertuārā vairāk parādās klasiskās mūzikas skaņdarbi, kas bieži tiek uztverti arī kā reliģiskā vai garīgā mūzika.
Vai ērģeļu spēlēšanu baznīcā jūs uztverat kā darbu?
Ērģeļu spēlēšana man vairāk ir kalpošanas veids Dievam. Esmu arī Alūksnes evaņģēliski luteriskajā draudzē, jo domāju, ka pretējā gadījumā man būtu ļoti grūti veikt ērģelnieka pienākumus – diez vai es vispār kaut ko saprastu. Patiesībā manas dzimtas saknes saistītas ar šo ticību. Protams, ir bijis neliels pārtraukums, jo padomju laikā kas tāds bija aizliegts. Savu piederību baznīcai atjaunoju, kad sāku strādāt par ērģelnieci – izgāju iesvētes mācības kursus, tad sekoja ērģelnieku un liturģijas kursi. Bija arī Bībeles studijas, jo šaubos, vai ir iespējams dziedāt psalmus, nezinot Svētos Rakstus. Darba vieta man ir Alūksnes mūzikas skola, kur ikdienā strādāju. Ērģelniece es esmu tikai svētdienās un atkarībā no nepieciešamības, tas ir, ja notiek laulības, ir kādi īpaši pasākumi, kuros vajag spēlēt, vai tad, kad ierodas ekskursanti, kas vēlas dzirdēt ērģeļu spēlēšanu. Ir ērģelnieki, kuriem tas ir darbs un viņi par to saņem algu. Agrāk tādus sauca par baznīcas mūziķiem. Ja atceras Johanu Sebastiānu Bahu, tad arī viņš darīja kaut ko līdzīgu – komponēja mūziku parastajiem dievkalpojumiem un svētku dievkalpojumiem. Protams, tāpat kā toreiz arī tagad viss notiek saskaņā ar mācītāju, jo tomēr viņš ir tas, kurš vada šo dievkalpojumu.
Ar ko svētku dievkalpojums atšķiras?
Lai gan atbildība par savu darbu ir liela ikvienā dievkalpojumā, svētkos tā ir vēl lielāka, jo kopā ar mācītāju un draudzes kori mums ir jārada šī Ziemassvētku vakara īpašā noskaņa. Tuvojoties Ziemassvētkiem, es jau laikus domāju par šo vakaru. Protams, kaut kas var neizdoties, taču es vienmēr cenšos izdarītu visu tik labi, cik vien tas ir iespējams, lai varētu iepriecināt arī citus cilvēkus. Vēlos, lai man pašai būtu par padarīto gandarījums, jo atbildība šajā vakarā ir milzīga – gan cilvēku, gan Dieva priekšā, jo, vai tad es vispār drīkstu kalpot Dievam sliktāk, nekā to spēju? Katrā ziņā – es to visu daru ar prieku.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Agrita Kalniņa.
Dzimšanas diena: 1962.gada 11.maijs.
Izglītība: absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas vēstures un teorijas nodaļu.
Vaļasprieki: rokdarbi, grāmatu lasīšana.
Principi: paņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.

Citu datumu laikraksti

  • Līgums – ieguvums Latvijai un Eiropai

    Portugāles galvaspilsētā 13. decembrī Eiropas līderi parakstīja Eiropas Savienības reformu līgumu jeb Lisabonas līgumu.Portugāles galvaspilsētā 13....

  • Cīņa

    Par katru stundu, par katru dienu rit cīņa, kur tikai gribasspēks jaunu rītausmu šķir.Par katru stundu, par katru dienu rit cīņa, kur tikai...

  • Papildinās mācību līdzekļu klāstu

    Veclaicene. Drīzumā Veclaicenes pamatskolā plānots papildināt mācību līdzekļu klāstu, iegādājoties digitālo fotoaparātu un vairākas mākslas...

  • Reta veiksme - uzreiz divi lūši

    Tās bija neparastas medības. Vienā dienā Alūksnes rajona mežos tika nomedīti pieci lūši.Tās bija neparastas medības. Vienā dienā Alūksnes rajona...

  • Viltotas irbītes

    Brieža, aļņa vai mežacūkas gaļu sagatavo cepšanai — noņem cīpslas, plēves, sagriež šķēlēs un izklapē. Speķīti un kūpināto sieru sagriež mazos...

  • Copes kalendārs

    19. decembris. Teicama copes diena, par ēsmu interesi izrādīs visu zivju sugas, kas nav devušās ziemas miegā.19. decembris. Teicama copes diena, par...