Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Es balsoju par kulinārijas veikalu

Neesmu biznesmene un tāda nevēlos būt, jo apzinos, ka nav viegli pastāvēt konkurences apstākļos, iekarot tirgu un tamlīdzīgi.

Neesmu biznesmene un tāda nevēlos būt, jo apzinos, ka nav viegli pastāvēt konkurences apstākļos, iekarot tirgu un tamlīdzīgi. Saprotu, ka cilvēkiem, kas biznesu izvēlējušies kā dzīvesveidu, nemitīgi ir jāplāno darbība, pat ne gadu un divus, bet piecus un pat desmit uz priekšu. Viņiem jābūt gataviem, ka vienā dienā vai nedēļā iespējams kļūt bagātiem un tikpat ātri - bankrotēt. Nenosodu tos, kas argumentēti spriež par to, ka nepieciešami jauni tirdzniecības uzņēmumi, skaistumkopšanas saloni, izklaides vietas un cits. Ir jāiet laikam līdzi, iepriekš rūpīgi pētot sabiedrības intereses un pieprasījumu pēc pakalpojumiem.
Tomēr vienam faktam, nevis kā žurnāliste, bet kā pilsētas iedzīvotāja, nepiekrītu. Proti, kāda biznesmeņa viedoklim, ka, piemēram, Gulbenē nav nepieciešams kulinārijas veikals, jo tā esot biznesa veids, kurā ar laiku veidosies liela konkurence. Arī citi pārtikas tirdzniecības uzņēmumi kulinārijas produktus piedāvāšot aizvien vairāk. Tāpēc biznesmenis atzīst, ka baidoties izrādīties konkurētnespējīgs. Lai gan esmu sieviete, varbūt arī neko nesaprotu no kulinārijas izstrādājumiem, tomēr neuzskatu, ka žāvētas vai grilētas vistas, gaļa, siera vai desas šķēles vakuuma iepakojumā, zivju izstrādājumi trauciņos un skābi sutināti kāposti plastmasas spainīšos ir kulinārija. Varbūt neeju vienā solī ar laiku, bet nesaprotu, kāpēc, lai mājās pagatavotu, piemēram, gaļas vai citus salātus, jāapstaigā vismaz pieci veikali, lai sagādātu vajadzīgās sastāvdaļas. Protams, necenšos apgalvot, ka tas ir neiespējami. Arī bietes, burkānus un olas pati protu izvārīt un sasmalcināt, bet manā vairāk nekā 40 gadus veca cilvēka izpratnē kulinārija vienmēr asociējusies ar uzņēmumu, kur iespējams iegādāties gaļu un tās izstrādājumus, dažādus salātus, saldos krēmus un citu, lai tādējādi ietaupītu laiku. Nedomāju, ka arī viesi būs priecīgi, ieraugot, ka katram priekšā esmu nolikusi taisnstūrveida plastmasas trauciņu ar salātiem. Kāds varbūt teiks, ka tās ir manas problēmas, tomēr vismaz vienam kulinārijas veikalam katrā pilsētā vajadzētu būt.
Nezinu, cik liela būs tā vietējās sabiedrības daļa, kas, bez liekas steigas un kņadas, regulāri apmeklēs restorānus. Varbūt vienīgi tad, ja nebūs bezdarbnieku vai arī saņemsim tādu atalgojumu, kas neliks rēķināt katru naudas zīmi.
Toties zinu, kāda ir tā sabiedrības daļa, kas mēnesī iztiek ar pāris desmitiem latu un labākajā gadījumā, tikai svētdienā atļaujas iegādāties pāris gatavas kotletes, šniceli, ceptas zivs gabaliņu vai simts gramus salātu. Tie ir cilvēki, kas paši nespēj aprūpēt dārzu vai apskriet vairākus veikalus dažādās pilsētas vietās. Viņiem vārds restorāns šodien diemžēl ir svešs jēdziens, vai labākajā gadījumā ar to saistās jaunības atmiņas un gadi, kad bija darbs, spēks un nauda.

Citu datumu laikraksti